Rīga +17°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Mieru rod, rakstot dzeju
Lai gan ārēji Una Auziņa šķiet sievišķīgi maiga un trausla, jo gaišie mati un smaids tā liek domāt, tomēr, patiesībā viņa ir dāma ar krampi, kura vienmēr gatava cīnīties par savu taisnību. «Mana horoskopa zīme ir Skorpions. Neaizraujos ar astroloģiju, bet man piemīt šī zodiaka pārstāvjiem raksturīgā neatlaidība, cīņasspars un mērķtiecība, arī pašpārliecinātība un lepnums. Visu, ko esmu sasniegusi, tas nācis ar neatlaidību, lielu pacietību un gribasspēku, bet pāri visam darbs. Skorpioniem arī ir grūtības uzticēties cilvēkiem,» atzīst Auziņa. Runājot par negācijām, kuras viņu skārušas Lasmaņa skandāla dēļ, Una saka: «Jā, man ir šobrīd grūti. Bet, kā jau Skorpionam, man piemīt tāda īpašība, ka spēju kā fēnikss atdzimt no pelniem. Es zinu, ka atkal piecelšos kājās un būšu vēl stiprāka.»
Citi lasa
Šajā izaicinošajā laikā, viņa ir sapratusi, kurš ir īsts draugs un kurš par tādu tikai izlicies. «Šobrīd atsijāju graudus no pelavām. Gribu teikt paldies ģimenei, kolēģiem un patiesiem draugiem, kuri mani stiprinājuši un teikuši uzmundrinājuma vārdus: «Esi stipra! Turies! Tu vari to pārvarēt. Mēs pazīstot Tevi, zinām, ka tas, kurš šo darīja, vēlējās Tevi sāpināt un nomelnot, varbūt cerot, ka salūzīsi. Tas nav par mani!», » tā Una.
Pēdējo notikumu dēļ, Auziņa aizvien biežāk velta laiku dzejas un stāstu rakstīšanai. «Iespējams, ka šie pārdzīvojumi manī ir radījuši ko jaunu, un man ir dots caur dzejas rindām, sniegt vēstījumu apkārtējiem. Likt aizdomāties par dzīves jēgu, mērķiem, prieku, laimi, mīlestību, arī bēdām un zaudējumiem. Katram ir iespēja atrast atbildes, saprotot svarīgo, tuvo un vērtīgo.
Es zinu, ka vēlos uzrakstīt grāmatu, iespējams, par savu dzīvi, jo man nav klājies viegli, varbūt tas būs stāsts par cilvēkiem un dzīvi vispār šajā pasaulē. Grāmata noteikti būs!» neslēpj Auziņa.
Viņa kategoriski noliedz, ka todien bijusi eksmēra Lasmaņa mašīnā, un pierādījumu tam esot ne viens vien.
Piemēram, ir novērošanas kameras video, kurā Una laikā, kad notika sēde redzama strādājot un rosoties apbedīšanas birojā. «Svarīgākais visā šajā ir, ka man īsti nevienam nekas nav jāpierāda, jo mana sirdsapziņa ir tīra,» saka Una. Bet galvenais – Unas kājas rotā redzami, skaisti un lieli tetovējumi, kuri noteikti būtu redzami un labi pamanāmi, pat caur melnajām zeķēm vai zeķbiksēm. «Jā, par to ziņotājs nebija informēts un nevarēja to zināt,» viņa iesmej.
Bērni sauc par paraugmammu
Una šobrīd ir brīva no attiecībām, bet viņai bijušas divas laulības un attiecībās ar pirmo vīru dzimuši četri, brīnišķīgi bērni, kuri ir jau pieauguši. «Es pati uzaugu bez mammas. Mani uzaudzināja vecmāmiņa, kura bija ļoti stingra, bet esmu viņai no sirds pateicīga, ka spēja man ieaudzināt darba tikumu, ticību labajam un nekad neatkāpties no saviem mērķiem un iecerēm. Jau agros gados nozvērējos, ka maniem bērniem nekā netrūks, bet pats galvenais mātes mīlestības. Pat, ja bērnu būs daudz, es citiem neļaušu viņus audzināt. Šo solījumu esmu pildījusi. Savulaik, pat strādāju trijos darbos, lai bērniem nekas netrūktu,» saka Una.
Ciemos pie Unas Auziņas kapu kantorī
Viņa apprecējās, kad bija ļoti jauna, un ar pirmo vīru un četru bērnu tēvu nodzīvoti 20 gadus laulībā. «Visu savu dzīvi esmu veltījusi bērniem un darbam, arī izglītībai un pašizaugsmei. Vecākiem nav lielākas laimes par to, ka viņu bērni ir izauguši par labiem un krietniem cilvēkiem. Bērni saka, ka esmu paraugmamma,» teic Una. Viņas lepnums ir četri bērni – Elīna, Elīza, Dāvids un Katrīna. Visi, izņemot Elīzu, šobrīd darbojas un iesaistās apbedīšanas jomā– jaunākā meita Katrīna ir administratore un mūziķe, Elīna dabojas floristikā visās tās izpausmēs, bet Dāvids atbildīgs par visiem saimnieciskajiem darbiem.
Traģēdija ģimenē pārvērš visu dzīvi
Gremdējoties jaunības dienu atmiņās, Una atzīst, ka tolaik sapņojusi gan par darbu policijā, gan vēlējusies būt ārste. «Bet dzīves laikā ir sanācis strādāt par pārdevēju, apkopēju, cietumā par apsargu un strādāt sociālā darba jomā ar ģimenēm un bērniem, jo esmu absolvējusi Baltijas Psiholoģijas un menedžmenta augstskolu nozarē Sociālais darbs, iegūstot bakalaura grādu» saka Una. Tomēr kopumā viņas līdzšinējās dzīves ceļš ir ievirzījies tā, ka vairāk nekā 25 gadus viņa ir saistīta tieši ar apbedīšanas sfēru. «Kad man bija 26 gadi, traģiski gāja bojā brālēns. Viņš bija jaunietis, tikpat kā dzīvi neredzējis. Tad pirmo reizi saskāros ar reālo nāvi. Brālēna bēres bija lielas.
Diemžēl, bēru procesijas laikā kapsētas atbildīgais, iespējams, bija iereibis un uzvedās traucējoši,» atceras Una.
Par to viņš tika atbrīvots no pienākumu veikšanas. «Un tā sanāca, ka Jelgavas novada Lielplatonē, kur agrāk dzīvoju, man piedāvāja kļūt par kapsētu atbildīgo. Piekritu, lai gan man nebija zināšanu par apbedīšanas jomu. Sākumā bija vienkārši – vajadzēja uzraudzīt, vai bēru procesijā viss ir kārtībā, ierādīt kapa vietas, pārbaudīt, vai kapa bedre, kurā tiks guldīts mirušais ir izrakta, un atvērt kapliču atvadīšanās ceremonijai,» uzskaita Auziņa.
Laikam ejot, viņas pienākumu skaits auga. «Tāpat kā kapsētu daudzums, par kuriem biju atbildīgā. Mūsu pusē bija izvadītāja Aina Kokina, kura pēc vienām bērēm pēkšņi pienāca un man paziņoja: «Una, tagad izvadītājas pienākumus es nododu tev. Turpmāk tev būs bērēs jāteic atvadu vārdi mirušajiem!» Biju šausmās, jo tolaik baidījos runāt auditorijas priekšā,» bēru izvadītājas karjeras sākumu atceras Una.
Aina viņai atdevusi arī savu bēru atvadu runu grāmatu, lai ir, kur pasmelties ierosmi atvadu runām. «Ja godīgi, pateicoties tai, iemācījos rakstīt savas atvadu runas. Tās īstenībā ir kā esejas, ar trim daļām – ievadu, iztirzājumu un nobeigumu. Protams, ka neizpaliek cilvēka dzīves gājums. Man jau skolā padevās rakstīt dzeju un sacerējumus, tāpēc tekstu daļa nešķita grūta. Lielākā problēma bija oratora prasmes. Tās tikai ar laiku iemācījos. Es taču biju vienkārša un kautrīga meitene no Jelgavas novada laukiem, bet no manis prasīja uzstāšanos līdz pat vairāku desmitu cilvēku priekšā,» teic viņa.
Pelna punktus Dieva grāmatā
Uz Jelgavu, kur tagad atrodas pašas izveidotais apbedīšanas birojs Likteņsvece, Una pārcēlās pirms mazliet vairāk nekā 10 gadiem. Tolaik viņa uz pilsētu pārvācās jau ar domu, ka pati grib uzsākt darbu apbedīšanas jomā, jo kā pati saka, tas nav bizness, bet sirds darbs, kas nav viegls. «Sākumā atrast telpas nebija viegli, jo cilvēki Jelgavā ir savā ziņā māņticīgi, vairījās izīrēt savu īpašumu apbedīšanas biroja vajadzībām,» teic Una. Aktīvā dāma no laukiem saskārusies pat ar nievājošu attieksmi no citu apbedīšanas biroju īpašniekiem. «Cilvēki par mani tolaik teica: «Šī kapu uzraudze, tagad vadīs pati savu apbedīšanas biroju? Smiekli nāk…» Tagad viņi vairs nesmejas, jo esmu sīvs konkurents, kura pakalpojums ir augstā līmenī. Šobrīd varu apgalvot, ka esam otrs lielākais apbedīšanas birojs Jelgavā,» lepni teic Una, jo apbedīšanas pakalpojums tiek sniegts ne tikai pašā pilsētā, bet arī visā lielajā novada teritorijā, kā arī tiek braukts uz visām Latvijas pilsētām, novadiem ja tā vēlas aizgājēja tuvinieki.
Savu biznesa attīstību Una skaidro ar to, ka darbā izvirza augstas prasības ne tikai pret sevi, bet arī darbiniekiem. «Man ir svarīgs gan darbinieka koptēls, gan tādas īpašības kā punktualitāte un godīgums.
Mēs varam nokavēt dzimšanas dienas ballītes un kāzas, bet ne bēres,» uzsver Auziņa.
Stāstot par sava darba aizkulisēm, Likteņsveces saimniece atzīst, ka dažkārt nākoties kļūt arī par psihologu, jo nāve tuviniekiem bieži ir ļoti smags trieciens. «Mēdzu braukt arī uz nelaimes notikuma vietu. Reiz kāds puisis bija gājis bojā motocikla avārijā. Redzēju, ka viņam blakus sēž mamma, kurai es biju pirmais cilvēks, kas sniedza psiholoģisko atbalstu. Brīži, kad vecākiem ir jāapglabā savi bērni ir paši sāpīgākie,» saka viņa. «Ja ir jāapglabā mazi bērni, to darām bez maksas. Mums ir bijuši gadījumi, kur redzams, ka tuvinieki diemžēl nevar atļauties izvadītāju. Arī tad, šis pakalpojums tiek sniegts, jo uzskatu – katrs cilvēks ir pelnījis atvadu runu,» teic Una. Par šiem labajiem darbiem mēdzu teikt, ka tiek pelnīti punkti tajā Dieva grāmatā,» pasmaida Una. Auziņa teic, ka viņai gandarījumu sniedz tas, ja izdevies cilvēkiem šo sāpīgo atvadu mirkli padarīt pēc iespējas vieglāku.
No kurioziem līdz asinis stindzinošiem skatiem
Una atzīst, ka, strādājot par apbedīšanas biroja vadītāju, pieredzētas arī nervus stindzinošas situācijas. Viens gadījums bija Jēkabpils pusē, kad kapa bedri rakuši vietējie, bet kapu dēļus gādāja pagasta pārvalde. «Lai gan solīja, ka dēļi būs jauni, tie izrādījās veci.
Kad mani darbinieki ar zārku uzkāpa uz dēļa, tas lūza, puisis iekrita bedrē… Par laimi, zārku noturēja un vāks neatvērās. Bet puisis sāpīgi sasitās.
Es tajā brīdī gribēju raudāt un nespēju parunāt no uztraukuma,» atminas Una. Otrs līdzīgs gadījums noticis Tukuma pusē, kad arī lūza dēlis, un puiši gandrīz iekrita kapa bedrē. Arī toreiz izdevies iztikt bez zārka vāka atvēršanās un nelaiķa izkrišanas. Pēc šiem strapgadījumiem par drošību tiek piedomāts īpaši stingri un atbildīgi. «Uz apbedījuma vietu no mūsu biroja dodas divas mašīnas – katafalks, kurā tiek vests zārks ar nelaiķi, un busiņš, kurā atrodas viss nepieciešamais, proti, dēļi, lāpstas, grābekļi,» saka Una.
Viņa piebilst, ka melnais humors ir vēl viena lieta, kas ir raksturīga Skorpiona zīmei. «Bez tā nevar iztikt arī manā darbā,» nosaka viņa. Una dzīvē komplimentus par savu izskatu saņem bieži, bet visneparastāko viņa tomēr saņēmusi pirms kādas bēru ceremonijas. «Izvadīju kādu vīrieti. Un aizgājēja sieva, ieraugot mani, sasita plaukstas un teica: «Ak Dievs, cik jūs esat skaista. Mans vīrs būtu priecīgs, redzot, ka viņam ir tik skaista izvadītāja!», teic Una. Jā, lai arī cilvēku piemeklējusi nelaime, aizgājēja sieviņa, spēja pat pajokot.
Cits amizants brīdis piedzīvots, kad kāds vīrietis izvēlējās sievas bērēm nepieciešamo. «Sākumā viņš izvēlējās visu vienkāršāko, bet beigās mainīja savas domas, sakot: «Sieva man ir tikai viena. Lai viss iet pa šiko!»,» stāsta apbedīšanas biroja saimniece.
Una neslēpj – kapi viņai ir kļuvuši tuvi un mīļi.
«Tie man sniedz mieru. Man patīk staigāt šajā dvēseļu dārzā, kā to saucu, vērojot kapakmeņos iegravētos cilvēku vārdus un gadu skaitļus. Domājot par to, cik ilgs ir bijis katra mūžs, kāds katram no tiem varētu būt dzīvesstāsts,» filozofiski apcer Auziņa. «Ja tā paskatās, tiešām visa mana dzīve bijusi saistīta ar kapiem. Kapsētu esmu apmeklējusi pat stumjot bērnu ratiņus, kad bērni bija mazi, bet darba pienākumi bija jāveic. Mani bērni nemanāmi ir izauguši ar mani laiku pavadot kapos, tādēļ nekādu aizspriedumu par manu darbu viņiem nav,» atzīst Una.
Taujāta, vai ir kapsētas, kurās jūtas neomulīgi, Auziņa saka: «Lielākoties kapsētās jūtos labi. Man, īpaši mīļas vietas ir Mūrnieku kapi Elejā un Zanderu kapi Jelgavā, arī citur. Neomulīgāk, varbūt, kļūst ļoti senās kapsētās, kur atdusas cilvēki no baronu laikiem, un nav zināms, cik daudz tur patiesībā ir apbedījumu, kas jau veikti pa virsu. Nezinu kāpēc, bet tādos man īsti nepatīk uzturēties, bet baiļu nav.»
Madars Lasmanis
