Rīga +23°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Britnijas Spīrsas autobiogrāfija «Sieviete manī», ko izdevusi izdevniecība «Helios» ir drosmīgs un aizkustinošs stāsts par brīvību, slavu, mātes lomu, izdzīvošanu, ticību un cerību.
2021. gada jūnijā visa pasaule klausījās, kā Britnija Spīrsa runā atklātajā tiesas sēdē. Viņas stāsts – viņas patiesība – atstāja nenoliedzamas sekas un izmainīja gan viņas, gan daudzu citu cilvēku dzīves. Turpini lasīt un ielūkojies populārās biogrāfijas «Sieviete manī» fragmentā!
«Jā, es dumpojos, bet tagad es saprotu, kādēļ cilvēki mēdz tā rīkoties. Tam ir jāļauj notikt. Nesaku, ka rīkojos pareizi, bet aplauzt kādam spārnus un pazemot tik tālu, ka cilvēks vairs nepazīst pats sevi, arī nav pareizi. Mums ir jāizzina pasaule. Mums ir jāpārbauda savas robežas, lai atklātu, kas esam un kā vēlamies dzīvot.
Citiem cilvēkiem – un ar citiem cilvēkiem domāju vīriešus – šāda brīvība ir ļauta. Vīrieši-rokzvaigznes kavēja balvu pasniegšanas ceremonijas, un mēs domājām, ka tādēļ viņi ir stilīgi. Vīrieši-popzvaigznes gulēja ar neskaitāmām sievietēm, un tas bija lieliski. Kevins mani atstāja ar diviem maziem bērniem, lai pats pīpētu zālīti un ierakstītu repa dziesmu Popozão, kas portugāļu slengā nozīmē «liels dibens». Tad viņš man atņēma bērnus, un žurnāls Details nosauca viņu par «Gada tēvu». Paparaci, kurš mēnešiem ilgi mani izsekoja un mocīja, iesūdzēja mani tiesā un pieprasīja 230 000 dolāru, jo biju ar savu auto uzbraukusi viņam uz kājas, kad kādā reizē centos no viņa aizbēgt. Mēs galu galā vienojāmies, un es viņam izmaksāju lielu naudas summu.
Kad Džastins mani krāpa un izturējās seksīgi, citiem viņš šķita piemīlīgs. Bet, kad es uzvilku spīdīgu kostīmu, Diāna Sojere mani saraudināja visas nācijas priekšā, MTV likdama skatīties ielu intervijas, kurās cilvēki kritizēja manus tērpus, bet gubernatora sieva teica, ka grib mani nošaut.
Es uzaugu visu acu priekšā. Esmu pētīta kā zem mikroskopa no matu galiņiem līdz papēžiem un uzklausījusi svešu cilvēku viedokļus par savi ķermeni, kopš pusaudzes gadiem. Noskujot galvu un sadumpojoties, es protestēju. Taču pakļauta aizbildniecībai sapratu, ka šis laiks ir galā. Man bija jāataudzē mati un jāatgūst forma. Man bija jāiet agri gulēt un jālieto medikamenti, ko viņi man deva.
Ja presē dzirdēt kritiku par savu ķermeni bija briesmīgi, vēl sāpīgāk to bija dzirdēt no pašas tēva. Viņš atkārtoti man sacīja, ka es izskatos resna – ka man būs kaut kas jādara lietas labā. Tā nu katru dienu vilku treniņtērpu un gāju uz sporta zāli. Šad un tad pievērsos radošākām nodarbēm, taču bija zudusi degsme. Mana aizraušanās ar dziedāšanu un dejošanu tobrīd bija teju vai joks.
Apziņa, ka nekad neesi gana labs, var sagraut bērnu. Kamēr biju vēl maza, tēvs to bija manī iekalis, un pat pēc visiem maniem panākumiem, viņš turpināja to darīt.»
Vēlies iepazīties ar Britnijas skaudro, taču cerību pilno dzīves stāstu? Britnijas Spīrsas autobiogrāfiju «Sieviete manī» meklē izdevniecības «Helios» e-veikalā, kā arī grāmatu tirdzniecības vietās visā Latvijā.
