Senatnes liecinieki – dižkoki. Kā tādu atpazīt paša pagalmā?

Telpa, laiks un labvēlīgi apstākļi

Gvido Leiburgs, dendrologs ar vairāk nekā 20 gadu profesionālo pieredzi, teic, ka Latvijā līdz šī gada 1. janvārim ir reģistrēti 14 710 dižkoki. Koks dižkoka statusu iegūst, sasniedzot vienu no diviem kritērijiem – parasti apkārtmēru vai augstumu. Koku mēra 1,3 metrus no sakņu kakla. Reģistrēti – tas nozīmē, ka informācija par šiem kokiem ir atrodama Dabas aizsardzības pārvaldes datu pārvaldības sistēmā Ozols, kurā tiek uzskaitīti dižkoki neatkarīgi no īpašumtiesībām – vai zeme, kur koks aug, pieder valstij, pašvaldībai vai privātīpašniekam. Pats Gvido Leiburgs reģistrējis vai koriģējis ierakstus sistēmā Ozols aptuveni 260 dižkokiem.

Kaut gan koku, kuri sasnieguši dižkoku kritērijus, ir vairāk, jo ne visi ir apzināti un reģistrēti. Taču laika gaitā koki iet arī bojā. Pērnā, 2023., gada vētra bija liktenīga daudziem dižkokiem. Mežā dižkoku ir mazāk, visvairāk tos sastapsim atklātā ainavā – pārsvarā lielie, varenie koki aug lauka vidū, alejās, parkos, viensētās, arī mežu malās. Vajadzīga ne tikai telpa, lai koks izaugtu dižs, bet arī laiks un labvēlīgi apstākļi.

Dižkoks uztverams kā patstāvīga ekosistēma un ir dzīves telpa daudzām zīdītāju, putnu, kukaiņu, sēņu un citu organismu grupām, tai skaitā retām un apdraudētām.

 «Dižkokiem ir būtiska nozīme arī dabas aizsardzībā, pareizāk sakot, sugu aizsardzībā, jo ir vesels kokus apdzīvojošu sugu komplekss – gan sēnes, gan ķērpji, gan sūnas, gan bezmugurkaulnieki, gan putni un zīdītāji. Bioloģiskajai daudzveidībai dižkoki ir ļoti nozīmīgi sevišķi tāpēc, ka ir ainavas kontinuitātes jeb ilglaicīguma liecinieki. Dižkoki ir veci koki, tie izveido lielas dimensijas, bet to koksne nesaglabājas mūžīgi – sēnes un kukaiņi to noārda, un veidojas trupējusī koksne, kas ir specifiska niša specifiskām sugām, kuras mēdz būt arī retas un īpaši aizsargājamas,» teic Gvido Leiburgs.

Dižkoks savā ziņā kalpo arī kā tāds sugu pārvietošanās koridora elements, kas sasaista atsevišķas mikropopulācijas, un attiecīgi dižkoki, alejas, parki, mežu puduri kalpo kā sugu pārvietošanās koridori. Sikspārņiem tā ir vieta, kur dienot jeb atpūsties diennakts gaišajā, šai sugai neaktīvajā, laikā. Vēl kādai sugai tā ir dzīves telpa, piemēram, lapkoku praulgrauzim, kurš nereti visu savu dzīvi pavada vienā kokā, vienā dobumā, un tā ir visa konkrētās vaboles pasaule.

Sargājot dižkoku, sargājam daudz dažādu sugu.

«Kāpēc dižkoks ir svarīgs?» pārjautā dendrologs un pastāsta: «Tāpat kā jebkurš cits koks, arī dižkoks nodrošina ekosistēmu pakalpojumus, kas ir saistīti ar temperatūras regulēšanu, gaisa attīrīšanu, tas sniedz arī aizvēju. Ja ap mājām aug lieli koki, kas sniedz aizvēju un ēnu, tādējādi regulējot noteiktā teritorijā valdošo mikroklimatu, tas mums ir izdevīgs, jo par apkuri jāmaksā mazāk, bet vasarā nevajag kondicionieri. Būtiska ir arī cilvēku emocionālā piesaiste kokiem, it sevišķi – lieliem kokiem. Arī ainaviskais komponents ir nozīmīgs. Liels koks ainavā aizņem lielu telpu un kļūst par ainavas dominanti, kas piesaista cilvēka uzmanību.»

Gan vietējie, gan ienācēji

Kaut arī Latvijas savvaļā par vietējām tiek uzskatītas 25 koku sugas, kas veido mūsu mežu ekosistēmas, dižkoku sarakstā ir 54 sugu koki, tātad vairākums ir svešzemju jeb introducētas sugas, tai skaitā tūja un zirgkastaņa, kuras daudzi uzskata par Latvijai raksturīgām dabiskām sugām. Kopš pēdējiem noteikumu grozījumiem par dižkoka apkārtmēru ir nedaudz mainījies sugu sastāvs, uz kurām attiecas dižkoku kritēriji. Ja iepriekš dominēja ozoli un liepas, nu lielā skaitā dižkokiem piepulcējušās arī priedes, jo samazināts to apkārtmērs no trīs metru stumbra uz diviem ar pusi metriem. Lauku kļavai, lai sasniegtu dižkļavas statusu, jābūt pusotra metra apkārtmēram, tikpat jāsasniedz arī rietumu tūjai. Savukārt saldajam ķirsim pietiks ar metru un sešdesmit centimetriem, parastajam kadiķim – 0,8 metru apkārtmēru. Tā ka ne visi koki, kuriem ir dižkoka statuss, izskatās tā, kā esam pieraduši iztēloties dižkokus!

Vērtējot iespējas noteikt dižuma statusa kritērijus, tiek ņemta vērā koka taksona augšanas gaita un tas, cik lielus parametrus Latvijā tas vispār var sasniegt. Tādēļ mēs aizsargājam ne tikai ozolu, egli, priedi un liepu, bet dižākos no katras vai vismaz no populārākajām sugām. Piemēram, arī Eiropas segliņš, kuru daudzi uzskata par krūmu, var būt dižkoks, ja tā stumbra apkārtmērs ir viens metrs.

Starp citu, pat šķietami mazajā Latvijā dažādos reģionos kokiem ir atšķirīgas izredzes sasniegt dižkoka statusu.

Tā Dienvidkurzemē atsevišķas sugas salīdzinoši īsākā laikā var tikt pie lielāka apkārtmēra un garuma, bet tām pašām sugām Ziemeļvidzemē vai Latgalē vajadzēs krietni vairāk laika un resursu.

Brīnumu pilns biotops

Kur dižkoks būs nozīmīgāks – parkā, mežā, alejā? Koku eksperts uzskata, ka vislielākā loma būs soliteram kokam, tātad – vienam, kā solistam, jo tad tas ir vienīgais glābiņš dzīvniekiem dienas karstumā, vienīgā vieta, kur putni pārlidojot var nosēsties vai arī veikt apkārtnes novērošanu.

Savukārt parkveida pļavā, kurai raksturīgi atstatus augoši vairāki lieli ozoli, tie primāri svarīgi ir vaskulāro augu sugām. Tikpat nozīmīgi gan tie ir bezmugurkaulniekiem, kuriem soliterie ozoli vai citi koki ir mājvieta, un arī ķērpjiem – ir specifiskas sugas, kurām nepieciešama bāziskā reakcija, ko nodrošina, piemēram, lapkoku miza, ļoti veci, saules izgaismoti koki. «Parkveida pļava ir brīnumu pilns biotops, kur gan pļavā, gan kokos un uz tiem ir ļoti liela sugu daudzveidība,» uzsver Gvido Leiburgs.

Lai mežā vai atklātā vietā koks sasniegtu noteiktu apmēru, jāpaiet ilgam laikam. Dižozoli, dižpriedes, diž­egles un citi parastā mežā sastopami koki neizveidojas viena mežsaimnieciskā cikla laikā, kas ir aptuveni 80–100 gadi. Tas nozīmē, ka dižkoki ir saglabājušies no iepriekšējā vai pat vēl pirms tā meža apsaimniekošanas cikla, neatkarīgi no biotopa, kāds tur bijis. Intensīvas mežapstrādes apstākļos ir skaidrs, ka iespējas parastā saimnieciskā mežā izaugt dižkokiem nākotnē ir teju nereālas, tos varēsim sastapt vien īpaši aizsargājamās teritorijās, parkos, alejās vai privātmāju apkārtnē. «Lai arī cirsmās tiek saglabāti tā sauktie ekoloģiskie koki, tomēr retais no tiem var kļūt par nākamās paaudzes dižkoku, jo meža apstākļos augušam kokam ir grūti pielāgoties jaunajiem apstākļiem, kad pēc meža nociršanas palielinās gruntsūdens līmenis, palielinās vēja slodze, jo mežā visi koki konkurē, līdz ar to tie izaug ļoti gari un vējā ir risks nolūzt. Pārsvarā arī mežā dižkoki ir saistīti ar mozaīkveida ainavu, kā arī ilgus gadus būs auguši kādreizējā meža lauces malā vai mežmalā ar pietiekami specifiskiem apstākļiem, kuros ir bijis gana daudz gaismas. Šobrīd mežsaimniecība nav labvēlīga dižkoku pēctecībai intensīvi apsaimniekotos mežos,» skaidro dendrologs.

Kādreiz lielos kokus apdraudēja padomju laika kolektivizācija, lielu saimniecību un plašu lauku ierīkošana, kad kokus spridzināja un pat nostūma.

Arī tagad īpaši aizsargājamiem kokiem apdraudējumu rada intensīvā lauksaimniecība. Viens no iemesliem ir saistīts ar vēsturisko un sabrukušo viensētu likvidēšanu, ja tām apkārt ir lauksaimniecībā izmantojamas zemes. Saimnieki pārpērk vecos īpašumus un pamestās viensētas nolīdzina. Gvido Leiburgs uzsver, ka, protams, labā prakse būtu saglabāt lielāko koku grupu, ja tāda tur sastopama, kā mājvietas vietzīmi, bet ne vienmēr tā tiekot darīts. Mūsdienās ļoti intensīva ir arī lauksaimniecības zemju apsaimniekošana, kad ne vienmēr tiek atstāta pietiekami liela telpa ap dižkoku.

Nešeptēt uz savu galvu

Dižkoki ietilpst dabas pieminekļu kategorijā, un tiem noteikta aizsardzības zona 10 metru platumā ap dižkoka vainaga projekciju uz zemes. Lai dižkokus atpazītu, Dabas aizsardzības pārvalde pie tiem izvieto informatīvo zīmi Ozollapa, taču arī tad, ja šīs zīmes nav, koks ir uzskatāms par aizsargājamu, ja sasniedzis noteiktu apkārtmēru vai augstumu vai arī tā parametri ir tuvi dižkoka statusam un paredzams, ka nākotnē koks varētu tos sasniegt.

«Problēmas dažkārt veidojas tur, kur cilvēki un dižkoki dzīvo cieši blakus un cilvēki mēģina attīstīt infrastruktūru – ceļus, komunikāciju izbūvi, apsaimniekošanu un tamlīdzīgi, tāpēc nākas veikt darbības arī īpaši aizsargātā koka aizsardzības zonā. Dižkoku aizsardzību un apsaimniekošanu regulē Ministru kabineta Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, kas paredz, ka aizliegts veikt darbības, kuru dēļ var tikt bojāts vai iznīcināts dabas piemineklis, mazināta tā dabiskā estētiskā, ekoloģiskā vai kultūrvēsturiskā vērtība. Šajā zonā nedrīkst iegūt derīgos izrakteņus, mainīt zemes lietošanas kategoriju, kurināt ugunskurus, kā arī nedrīkst veikt darbības, kas izraisa pazemes ūdeņu izmaiņas. Savukārt ierīkot publiskus tūrisma objektus drīkst, tikai konsultējoties un saņemot saskaņojumu ar Dabas aizsardzības pārvaldes ekspertiem.

Ja dižkoks aug apdzīvotā vietā vai pilsētā, tā aizsardzības jomā ir pieļaujama infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūve un atjaunošana, kā arī ēku rekonstrukcija.

Taču ir aizliegts novietot lietas, kas aizsedz skatu uz koku, ierobežo piekļuvi vai mazina estētisko vērtību, tātad nedrīkst koku apkraut ar krāmiem, malku un tamlīdzīgām lietām,

mainīt vides apstākļus – ūdens un koka barošanas režīmu – un iznīcināt dabisko zemsedzi,» skaidro Gvido Leiburgs.

Cirvis – tikai ar ekspertu atļauju

Zemes īpašnieka un lietotāja pienākumi ir nodrošināt aizsargājamo teritoriju aizsardzības un izmantošanas noteikumu ievērošanu un ziņot Dabas aizsardzības pārvaldei par esošajām vai iespējamām izmaiņām dabas objektos. Starp citu, ne tikai dižkoks, bet ikviens koks ir sargājama dabas bagātība. Īpašnieks bez saskaņošanas savā mežā drīkst cirst vien kokus līdz 12 centimetru diametrā, bet ārpus meža, tostarp pie mājas, – līdz 20 centimetru diametrā. Tiem, kuri savā īpašumā vēlas nocirst koku, ja tas atrodas pilsētas vai ciema teritorijā vai koks ir sasniedzis ievērojamus apmērus, kā arī vēl citos atsevišķos gadījumos, kas minēti Noteikumos par koku ciršanu ārpus meža, nepieciešams vērsties pašvaldībā pēc atļaujas. Saņemot īpašnieka iesniegumu, pašvaldība apseko koku, un, ja koks jau ir sasniedzis ievērojamus apjomus, lēmums vēl tiek saskaņots ar Dabas aizsardzības pārvaldi, un tikai pēc tās atzinuma saņemšanas pašvaldība var izsniegt koka ciršanas atļauju.

Ko darīt, ja dižkoks ir nolūzis, nokaltis vai apdraud tuvumā esošo īpašumu vai ceļu? Ja koks nogāzies, piemēram, pēc vētras, tad to var pastumt nost no ceļa, gaidot līdz kāds no Dabas aizsardzības pārvaldes ekspertiem ieradīsies novērtēt situāciju, taču nedrīkst koku sazāģēt un aizvest. Par notikušo obligāti jāziņo Dabas aizsardzības pārvaldei un jāsagaida, ka eksperts apstiprina dižkoka likvidēšanu un tas tiek izdzēsts no dižkoku datubāzes. Tikai tad koku var utilizēt, taču labā prakse ir iespējami ilgi saglabāt stumbra nogriezni vai vertikālu stumbeni, kas arī nokaltis turpina nodrošināt mājvietu tajā mītošajām sugām.

Par dižkoku neatļautu nociršanu draud prāvs sods.

Koku eksperts gan ievērojis, ka Latvijā cilvēkiem ir cieņa un bijība pret lieliem kokiem, neskatoties uz atsevišķiem precedentiem, kas diemžēl dažkārt atgadās.

Ja lasītāja īpašumā nonākusi teritorija ar tajā augošiem lieliem kokiem, lai noskaidrotu, vai tiem ir dižkoka statuss, var ieskatīties jau iepriekš pieminētajā vietnē Ozols. Ja savus kokus tur neatrodat, taču šķiet, ka tie varētu atbilst dižkoku kritērijiem, iespējams tos nomērīt pašiem un izdarīt secinājumus, bet, ja gribas tos reģistrēt, var arī uzaicināt ekspertu kokus novērtēt. Par šāda speciālista pieejamību var interesēties pašvaldībā vai Dabas aizsardzības pārvaldē.

Dižkoks var augt arī kaimiņa īpašumā, bet tā  aizsardzības zona var pārklāties ar jūsu teritoriju, un tas var ierobežot jūsu tiesības izmantot savu īpašumu attiecīgajā zonā.

«Lai nenonāktu neveiklā situācijā, neveidotos lieks konflikts un Dabas aizsardzības pārvaldei nebūtu vajadzības piemērot sodu par kādām labi domātām, bet nepareizām darbībām, iesaku konsultēties ar Dabas aizsardzības pārvaldes struktūrvienībām reģionos arī pirms dižkoku vai iespējamo dižkoku kopšanas. Tā ir labā griba, kas aizsargā gan koka, gan tā īpašnieka intereses,» uzver Gvido Leiburgs.

Vērtē dižākos Eiropas mērogā

Latvijā un Eiropā dižākajiem, kultūrvēsturiski nozīmīgākajiem un vienkārši ar īpašu notikumu saistītiem kokiem ir pat savs konkurss – Eiropas Gada koks.

«Darbojos Latvijas Meža sertifikācijas padomē, un kolēģi bija pamanījuši, ka notiek Eiropas Gada koka konkurss, bet Latvija tajā nepiedalās, lai gan mums ir daudz dižkoku un ar saviem kokiem lepojamies. Eiropā konkurss notiek jau aptuveni 20 gadus, to rīko Čehija. Latvija nu jau trīs gadus ir viena no konkursa dalībvalstīm, šogad pievienojās arī Lietuva, bet Igaunija jau bija iesaistījusies kādu laiciņu iepriekš – nu esam pārstāvētas visas Baltijas valstis.

Šogad jau ceturto reizi Latvijā meklēsim koku ar stāstu.

Mērķis ir apzināt savas vērtības. Latviešiem taču daudzas tradīcijas saistās ar kokiem, to stāsti savijušies ar dzimtu dzīvesstāstiem,» stāsta konkursa koordinatore Ilze Ozola un pajoko, ka viņas uzvārds labi atbilst amatam.

Šis konkurss neattiecas tikai uz oficiāli atzītiem dižkokiem, bet aicina iedzīvotājus iesniegt stāstus par lieliem, nozīmīgiem un interesantiem kokiem. Lai koks uzvarētu konkursā, svarīga ir kopiena, kura koku kopj un stāstu izstāsta, par to nobalso un arī citus aicina balsot. «Konkursā piedalīties sākām ar Aģes dižozolu, kuru pieteica Ivars Šmits – Spēkozolu kustības veicinātājs. Pēc tam uzvarēja Sējas ozols, kuru Imants Lancmanis savulaik iemūžinājis gleznā un pie kura katrus saulgriežus notiek svinības, kurās sanākušie kokam pin vainagus, taisa ziedu paklājus un tamlīdzīgi. 2024. gada koks ir Kaņepju diž­ozols ar gandrīz 10 metru apkārtmēru. Kokam senāk ir iespēris zibens, sadalot to, un tagad tajā var ieiet iekšā,» stāsta Ilze Ozola un piebilst, ka Eiropas Gada koka konkursā jau vairākus gadus uzvar Polijas koki. Šī konkursa popularizētājs esot kāds poļu influenceris ar miljons sekotājiem sociālajos tīklos. Katru gadu viņš reklamē konkursu un koka stāstu, mudinot par to balsot. Lūk, te arī spilgti izpaužas kopienas nozīme!

«20. martā Briselē notika konkursa noslēgums un apbalvošana. Latvijas Gada koks tika iebalsots 9. vietā no piecpadsmit. Sākam arī jauno stāstu vākšanas kampaņu Eiropas Gada koks Latvijā 2025. Aicinu vietnē eiropasgadakoks.lv iepazīties ar konkursa noteikumiem un iesūtīt stāstu un foto par savas apkaimes nozīmīgo koku. Rūpējamies, lai dalībai starptautiskajā konkursā mūsu kokam ir skaistas fotogrāfijas un video, tādēļ mēs, organizatori, kokus apciemojam klātienē. Kaut arī koki ir skaisti jebkurā gadalaikā, manuprāt, to diženums visspilgtāk izpaužas vasarā, tādēļ vasaras nogale ir laiks, kad sagatavojam mūsu koku portfolio,» skaidro Ilze Ozola.

Raksts tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.