Rīga +8°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Gustavs Zemgals
- Latvijas pirmās brīvvalsts otrais prezidents pēc Jāņa Čakstes.
- Amatā bijis no 1927. līdz 1930. gadam. Otrreiz kandidēt atteicies.
- Bijis arī Rīgas pilsētas galva, Saeimas deputāts, kara ministrs un citos amatos.
- 1918. gada 18. novembrī kā Tautas padomes priekšsēdētāja vietnieks vadīja Latvijas Republikas proklamēšanas sēdi.
- Dzimis 1871., miris 1939. gadā.
– Jūs nekad mūžā neesat saticis savu vecvectēvu Gustavu Zemgalu. Ko jums par viņu stāstīja bērnībā?
– Mūsu mājās vienmēr goda vietā pie sienas bijusi Latvijas neatkarības proklamēšanas fotogrāfija – tajā pašā vidū ir mans vecvectēvs Gustavs Zemgals, kurš vadīja šo svinīgo sarīkojumu. Pie sienas bija arī citas fotogrāfijas, piemēram, no oficiālās vizītes pie Zviedrijas karaļa, kuram arī vārds bija Gustavs. Mazotnē mammai daudz jautāju par šīm fotogrāfijām, un mamma vienmēr uzsvēra, ka viņš bija cilvēks, kas varēja saprasties gan ar karali, gan ar vienkāršajiem cilvēkiem. Vecvectēvs nav bijis godkārīgs un ārišķīgs. Ģimenē viņu sauca vienkārši par Dadiņu. (..)
– Zinu, ka pēc izglītības esat investīciju baņķieris. Ko īsti jūs darāt?
– Tā ir mana pirmā izglītība, un savu karjeru es sāku Ņujorkā, Volstrītā, J. P. Morgan investīciju bankā. Tur es finansēju lielus darījumus, tā bija kreditēšana par milzīgā summām. Minimālais darījuma lielums bija 150 miljoni dolāru, un tad kolēģi mani kaitināja: nu, Mārtiņ, esi paņēmis brīvdienu, negribi strādāt? Jo parasti summas svārstījās no 500 miljoniem līdz pat miljardiem.
Šis darbs bija fantastisks piedzīvojums. Jā, garas stundas, bet es, jauns cilvēks, daudz iemācījos. Taču pēc vairākiem gadiem sapratu, ka kopā ar lielu algu nāk arī liels stress un garas darba stundas. Atceros spilgtu epizodi, kad jau biju ieguvis pieredzi un paaugstinājumu amatā. Pulksten deviņos vakarā joprojām birojā strādāju un dzirdēju, kā telpas otrā galā pa telefonu runājas direktors, kuram bija pāri piecdesmit un septiņu ciparu alga. Viņš klausulē teica: «Nē, mīļo meitiņ, tētim jāstrādā, šovakar nevaru tev lasīt pasaku!»
Tad es pie sevis domāju – vai tas ir mans mērķis? Piecdesmit gadu vecumā iegūt augstu amatu un lielu algu, lai deviņos vakarā joprojām sēdētu darbā un nebūtu mājās ar savu meitiņu?
Izlēmu, ka gribu savu karjeru pavērst citā virzienā. Kolumbijas Universitātē ieguvu maģistra grādu un pamazām sāku kaut ko mainīt – karjeru nevar nomainīt pēkšņi, tā ir kā liels kuģis, kur pagriez stūri un tad lēnām ej projām no Volstrītas identitātes. Galu galā nonācu Silīcija ielejā, un tagad vairāk darbojos kā stratēģiskais konsultants, palīdzu lielajiem uzņēmējiem izgudrot savu pārdošanas stratēģiju.
ASV ir tā – ja liela firma piedāvā pakalpojumu citām firmām, ir vesela komanda pārdevēju, simti cilvēku, kas atbild par visu Ameriku kā iespējamo tirgu. Tad jāizstrādā stratēģija, kur šos cilvēkus ģeogrāfiski izvietot, kā atrast klientus, kā ieinteresēt un daudz citu faktoru. Un stāsts jau nav, piemēram, par ziepēm, nē, mēs runājam par lielām lietām un milzīgām summām. Piemēram, Boeing cenšas pārliecināt aviokompānijas nopirkt jaunākā modeļa lidmašīnas.
– Vai jums jau ir sava ģimene?
– Nē, esmu vēl vecpuisis, man vēl nav izdevies atrast savu otru pusi.
– Taču jums ir liela dzimta. Jūsu vecmāmiņa, Gustava Zemgala meita Anna, nodzīvoja garu mūžu. Kādu jūs viņu atceraties?
Viņa dzīvoja Vašingtonā, es uzaugu Kalifornijā, tāpēc satikties neiznāca tik bieži, bet es viņu labi atceros. Vecmāmiņa bija miermīlīga un sirsnīga dāma, ļoti muzikāla. Rīgā viņa bija pabeigusi konservatoriju, un klavieres bija viņas terapija – kad slikts garastāvoklis, apsēdās pie klavierēm, skaisti paspēlēja, un uzreiz kļuva labāk.
– Annai nācās ātri pieaugt, jo jūsu vecvecmāmiņa, Gustava Zemgala sieva Emīlija, agri aizgāja mūžībā.
– Tas ir tas bēdīgais stāsts. 1927. gadā Gustavu Zemgalu lūdza kandidēt prezidenta vēlēšanās, jo politiķi nekādi nevarēja vienoties par citu kandidātu. Bet vecvectēvs piekrita diezgan nelabprāt. Ne tāpēc, ka nejuta pienākumu – viņš jau ilgi bija kalpojis politikā –, bet tāpēc, ka viņa sieva bija ļoti slima.
Ar prezidenta amatu nāk daudz pienākumu un stresa, un viņš nezināja, vai sieva varēs to izturēt.
Mūsu ģimenē ir stāsts par manu vecmāmiņu Annu. Kad Zemgals tika ievēlēts par Valsts prezidentu, viņa bija 18 gadu veca ģimnāzijas studente un atradās savā klasē. Skolotāja paziņoja, ka jaunais prezidents būs studijbiedres Annas tēvs, un visi piecēlās kājās un sāka aplaudēt, bet Anna sāka raudāt. Ne no prieka. Viņa zināja, ko tas nozīmēs ģimenei. Tā arī notika, drīz pēc tam Emīlija Zemgala nomira, un Anna kļuva par pirmo lēdiju.
Emīlija nomira mēnesi pēc tam, kad Gustavs Zemgals bija ievēlēts, un viņš lūdza Kārli Zāli, vēlāko Brīvības pieminekļa autoru, izveidot piemiņas akmeni sievai. Tam pozēt lūdza Annu. Tagad Meža kapos Gustava un Emīlijas piemineklī iekalta mana vecmāmiņa 18 gadu vecumā. Esmu pateicīgs par to, jo tagad varam trijās dimensijās redzēt, kā mana vecmāmiņa izskatījās 18 gadu vecumā. 
Mūsu ģimenē ir arī nostāsts, kā Zviedrijas karalis Gustavs V viesojās Rīgā. Vienu vakaru viņš sēdējis Rīgas pilī pie galda un runājies ar Gustavu Zemgalu. Varbūt tur bija arī konjaks un cigāri. Tad istabā ienākusi Anna, un tēvs viņai palūdzis: meitiņ, uzspēlē karalim klavieres! Tā manai vecmāmiņai bija privātkoncerts karalim pilī.
– Jūsu vecvectēvs Gustavs Zemgals mūžībā aizgāja jau 1939. gadā. Kara beigās abi viņa bērni, Anna un Pauls, devās bēgļu gaitās. Kā Anna nonāca Amerikā?
– Pauls apprecējās ar pirmā brīvvalsts prezidenta Jāņa Čakstes meitu Dailu, un bēgļu gaitās viņi devās uz Zviedriju. Mana vecmāmiņa ar vīru un bērniem nonāca bēgļu nometnēs Vācijā, bet pēc tam Amerikā un ar laiku nodibināja savu jauno dzīvi Vašingtonā.
Sākumā nebija viegli – mans vectēvs, jurists Aleksandrs Ūdris, strādāja smagu fizisku darbu dzelzs rūpnīcā, bet vecmāmiņa par apkopēju.
Par ko viņa domāja, kad tīrīja un slaucīja, un atcerējās savu smalko māju Rīgā?
Bet ar laiku viņiem izdevās atrast labākus darbus, un Aleksandrs varēja strādāt par tulku Vašingtonas Kongresu nama bibliotēkā, bet Anna izglītojās par grāmatvedi.
Manam vecvectēvam likās ļoti svarīgi, lai jaunieši iemācās kādu amatu. Viņam bija teiciens: amatam ir zelta pamats. Vienalga, kur tu pasaulē nonāksi, tu varēsi strādāt savu amatu arī tad, ja nezināsi valodu. Arī Annai bija amats – viņa mācēja gatavot cepures.
– Vecmāmiņai bija saglabājies kaut kas, kas saistīts ar viņas tēvu?
– Sega, ģimenes relikvija, ko Anna bija iznesusi cauri visiem kara gadiem, – kad bija auksti vai bail, viņa to aplika ap pleciem un jutās kā tēva skavās. Tā dāvināta Gustavam un Emīlijai kāzu dienā. Kad vecmāmiņa viesojās Latvijā, viņa segu nodeva muzejam.
Es šo segu atceros no bērnības vecmāmiņas mājās, un vienreiz tā bija uzlikta arī uz manas gultas.
Vēl ir vecvectēva pelnutrauks un fotogrāfijas. Ģimenes mantojumā palikušas arī vecvecmāmiņas dzintara krelles. 1920. gadā manu vecvectēvu izraudzīja par Latvijas pirmo sūtni Amerikas Savienotajās valstīs. Mana vecvecmāmiņa par gaidāmo pārcelšanos bija skumīga, tāpēc Gustavs sievai uzdāvināja dzintara krelles. Galu galā politisku iemeslu dēļ Gustavam neiznāca doties uz Ameriku, bet krelles palika.
Man pašam izdevies antikvariātos nopirkt dažas mantas, kas saistītas ar vecvectēvu. Anglijā antikvariātā atradu vēstuli, kas rakstīta uz ļoti bieza augstas kvalitātes papīra ar Latvijas ģerboni – oficiāla apsveikuma vēstule no prezidenta Zemgala Peru prezidentam. Ļoti izsmalcinātā rokrakstā un puķainā valodā – Jūsu ekselence un augsti godātais! Gan spāņu, gan latviešu valodā.
Izjūtas bija neaprakstāmas – turēt rokās kaut ko, kas bijis saistīts ar vecvectēva prezidentūru.
– Jums patīk ieskatīties antikvariātos?
– Jā, un man ir diezgan liela Latvijas karšu kolekcija – vecās kartes, sākot no 16. gadsimta. Ir interesanti skatīties, kā mainās teritorijas apzīmējumi un pilsētu nosaukumi. Vēsture ir viens no maniem hobijiem.
– Annai un Aleksandram, dodoties projām no Latvijas, bija trīs bērni. Kāds bija viņu liktenis?
– Dēls Juris sekoja tēva pēdās un Hārvarda Universitātē izglītojās par juristu, diemžēl vēl jauns gāja bojā autokatastrofā. Tas notika 1977. gadā, un viņam mājās palika sieva un trīs mazi puikas.
Jaunākā māsa Ilze apprecējās ar amerikāni un pašlaik ir mājsaimniece. Bet mana mamma Anda apprecējās ar manu tēvu Māri Andersonu. Viņa ģimene pēc kara bēgļu gaitās bija nonākusi Ziemeļkalifornijā, Napas ielejā, kas tagad slavena kā vīnu rajons. Mans tēvs pabeidza augstskolu un ilgus gadus strādāja par baņķieri, bet pēc tam kļuva par finanšu direktoru. Mammas Andas lielākais dzīves prieks bija audzināt savus trīs dēlus.
Es biju, ja tā drīkst teikt, negaidīts ģimenes pieaugums, patīkams pārsteigums, jo mani brāļi Filips un Pēteris ir ievērojami vecāki.
Kad mēs izaugām, mammai bija jāatrod, ko darīt tālāk. Viņa jau pirms tam gleznoja, taču tad atgriezās skolā, ieguva grādu mākslas terapijā un atvēra privātpraksi. 2004. gadā manai mammai bija gleznu izstāde arī Rīgā.
Manā raksturā ir kaut kas no abiem vecākiem – no tēva pragmatisms un biznesa prasmes, bet no mammas, es ceru, kaut kas radošs. Man ļoti patīk dziedāt. Dziedu Ziemeļkalifornijas latviešu jauktajā korī un arī Losandželosas vīru korī Uzdziedāsim, brāļi, kuru vada bijusī kora Ave sol dziedātāja Laura Tropkalna Mičule.
– Kā jūs, trīs brāļus, ģimenē audzināja?
– Mēs uzaugām ar latviešu tradīcijām, un mana pirmā valoda bija latviešu valoda. Braukāt brīvdienās uz latviešu skolu ne vienmēr bija viegli, bet tagad esmu pateicīgs saviem vecākiem, jo tas man deva labu pamatu. Latviešu skolā gāju līdz 13 gadu vecumam, tad sāku mācīties ģimnāzijā, un vairs nepietika laika.
Pusaudža gados bija posms, kad vispār aizgāju no latviešiem un visi mani draugi bija amerikāņi. Tad pārcēlos uz Ņujorku un pēc kāda laika sāku just, ka kaut kā trūkst, ir tukšuma sajūta.
Par laimi, iepazinos ar dažiem latviešiem, mēs atklājām, ka mums visiem patīk dejot, un nolēmām nodibināt deju kolektīvu. Izdevās labi, atradām vairāk nekā divdesmit dejotāju, un man uzreiz Ņujorkā bija jauna latviešu ģimene – deju kopa Jumis –, un arī sirdī uzplauka identitāte.
Kad Kristaps Porziņģis vēl spēlēja Ņujorkas Knicks, vienu spēli bija paredzēts veltīt latviešu kultūras mantojumam, un Knicks komanda bija aicinājusi Jumi dejot tautasdejas slavenajā Madisonas skvērā. Diemžēl tas nenotika, jo Kristapu izdomāja sūtīt uz citu komandu, uz Dallasu.
Jumis joprojām aktīvi darbojas, un es ar to lepojos. Dejot es vairs nedejoju, bet kopš tā laika esmu kļuvis aizvien aktīvāks latviešu lietās.
Arī savu brāli Filipu, kuram arī nav ģimenes, esmu ierāvis vīru korī, un viņš tagad ir tāpat aizrāvies ar latviešu lietām un diezgan regulāri brauc uz Latviju.
Vidējais brālis Pēteris strādā par ārstu un ir ļoti aizņemts. Viņam ir sieva amerikāniete un divi bērni, kas diemžēl latviski nerunā.
– Ko jums, prezidenta mazmazdēliem, ieaudzināja par vērtībām un manierēm?
– Mēs tikām audzināti tā, lai vienmēr būtu gatavībā tikties gan ar Zviedrijas karali, gan ar vienkāršiem strādniekiem. Lai prastu izbaudīt ļoti vienkāršus priekus, bet izprastu arī mākslu. Gustavam Zemgalam vaļasprieks bija gan lasīt dzeju, gan teātris un māksla vispār. Viņš bija tuvos draugos ar Raini un bija viens no Rīgas jaunā teātra dibinātājiem. Ja atceramies vecmāmiņas klavieres un mammas glezniecību – kultūra un māksla mums blakus bijusi vienmēr.
Vienalga, vai esi jurists vai baņķieris, tev savā dzīvē jāatrod arī laiks, kad kopt radošo pasauli.
– Kas no tā, ko darīja jūsu vecvectēvs, jums šķiet visvērtīgākais?
– Viņa gatavība iet talkā savai valstij. Lai arī vecvectēvam bija laba profesija un ļoti labi atalgots darbs, viņš tomēr bija gatavs kļūt par Rīgas mēru, Saeimas deputātu, ministru vai Valsts prezidentu. Pat grūtajos brīžos, kad sieva slimoja. Tas ir mantojums, kuru jūtu arī es.
Nezinu, vai pretendēšu uz prezidenta amatu, bet jūtu pienākumu iet un palīdzēt.
Darbojos Amerikas Latviešu apvienībā, kur esmu vicepriekšsēdis, esmu Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdē un piedalos citās latviešu organizācijās. Tie visi ir brīvprātīgi darbi. Ir tas slavenais Raiņa teiciens, kas bija tuvs arī Gustavam Zemgalam: «Mēs maza cilts, mēs lieli būsim tik, cik mūsu griba!» Ja mēs gribam to cēlo un spožo Latviju, tad jāiet talkā. Tagad diezgan bieži esmu Latvijā, un vienmēr esmu gatavs palīdzēt.
Vecvectēvs bija viens no Brīvības pieminekļa celšanas iniciatoriem. Man nesen bija tas gods apmeklēt Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonda sēdi, un tad nodomāju: vai nav interesanti, ka gandrīz simts gadu vēlāk man ir iespēja spriest par pieminekļa izgaismošanas projektu, kuram būs nepieciešami tautas ziedojumi? Jo mans vectēvs savulaik aicināja tautu ziedot, lai varētu šo pieminekli uzcelt. Re, kā lietas saslēdzas!
Ar nodomu izveidoju savu karjeru tā, lai būtu lielāka elastība biežāk braukt uz Latviju, jo man tagad ir daudz pienākumu brīvprātīgos amatos.
Man Rīgas dzīvoklī izveidots kabinets ar visu aprīkojumu, lai varu strādāt attālināti.
– Tātad jums Latvijai vieta sirdī ir pietaupīta?
– Man latviskums ir no manas būtības neatdalāma daļa. Pirms dažiem gadiem man bija saruna ar kādu paziņu, amerikānieti. Stāstīju, ka man jāiet uz kora mēģinājumu, jo mēs gatavojamies uz Dziesmu svētkiem. Viņa teica: «Cik forši, Mārtiņ, ka tev ir šis latviešu hobijs!» Es atbildēju: «Tas nav hobijs! Tā ir daļa no manas būtības, tas esmu es.»
Kad guļu un manas acis ir aizvērtas, es joprojām esmu latvietis.
Vienalga, kur esmu dzimis un audzis, es jūtu to vēsturi un garīgo mantojumu – no visiem maniem senčiem, jo viņi visi nākuši no Latvijas. Un es, būdams transnacionāls cilvēks, kurš dzīvo gan Sanfrancisko, gan Latvijā un braukā pa visu pasauli, esmu kā latviešu Sprīdītis.
– Esat domājis par atgriešanos Latvijā?
– Esmu domājis, un tāda iespēja pastāv! Tikai vēl neesmu atradis savu otro pusi, bet man ir ļoti svarīgi, lai man būtu ģimene. Tāpēc būs jāņem vērā arī viņas profesija un situācija.
– Ai, neprecētajām latviešu meitenēm patiks to izlasīt!
– (Smejas.) Ir tāds radioraidījums Globālais latvietis, un man ļoti patīk šis nosaukums. Man liekas ļoti svarīgi arī ceļot pasaulē un redzēt, kas tiek darīts citur, lai mēs varam ko jaunu un labu ieviest Latvijā vai citiem parādīt, kā mēs mākam darīt Latvijā. Nedrīkst sēdēt tikai savā alā un gaidīt jaunas idejas.
Intervija publicēta 2019. gadā žurnālā IEVA nr 47.
