Gustavs Zemgals (dzimis 1871. gada 12. augustā, miris 1939. gada 6. janvārī) bija otrais Latvijas Valsts prezidents.

1905. gadā Zemgals kopā ar Arvedu Bergu, Augustu Deglavu un vairākiem citiem politiskiem darbiniekiem nodibināja Latviešu demokrātisko partiju. 

1917. gada 23. aprīlī Gustavu Zemgalu ievēlēja par Rīgas pilsētas galvu. Īsu brīdi viņš bija arī Vidzemes guberņas pārvaldnieka vietnieks. 1917. gada rudenī Rīgas pagaidu padome Zemgalu atkārtoti ievēlēja par Rīgas pilsētas galvu. Šajā laikā viņš darbojās Latviešu radikāldemokrātiskajā partijā.

1918. gadā Gustavs Zemgals iesaistījās Latviešu pagaidu Nacionālās padomes darbībā, kur pārzināja okupēto Latvijas apgabalu lietas, kā arī pildīja LPNP sakarnieka funkcijas ar Demokrātisko bloku. No radikāldemokrātu partijas viņš tika deleģēts Tautas padomē un vēlāk tika ievēlēts par Tautas padomes priekšsēdētāja otro biedru. Ieņemot šo amatu, viņš 1918. gada 18. novembrī vadīja Latvijas Republikas proklamēšanas sēdi. 

No 1921. gada 15. jūnija līdz 1923. gada 26. janvārim Gustavs Zemgals bija kara ministrs Zigfrīda Meierovica kabinetā. 

Pēc pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes nāves 1927. gada 8. aprīlī, kad ne Zemnieku savienības, ne sociāldemokrātu izvirzītie prezidenta kandidāti nespēja savākt nepieciešamo 51 balsi, Saeima ar 73 balsīm, 23 deputātiem balsojot pret un vienam atturoties, Gustavu Zemgalu 56 gadu vecumā ievēlēja par prezidentu. Viņa prezidenta pilnvaras beidzās 1930. gada 9. aprīlī, bet kandidēt uz otru pilnvaru termiņu Zemgals kategoriski atteicās.