Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nopircis 200 gadus vecu mājiņu
«Andris Bērziņš Armanda dēls,» pagājušajā nedēļā sazvanīts, uzreiz ar sevi iepazīstina aktieris un šlāgerdziesmu aptauju dalībnieks. Un nevar saprast, cik nopietni ir gatavs runāt – vai tieši pretēji –, uz kādiem jokiem nesas Andra prāts. «Tagad braucu mašīnā, apskatu dzimto zemi. Konkrēti šobrīd vēroju Kaltenes akmeņaino Jūrmalu. Ar sieviņu Inesīti esam devušies kārtējā izbraucienā. Kas mums, diviem, ko nedzīvot? Valstī izsludināta ārkārtējā situācija, nekādi pasākumi nav atļauti. Ko citu darīt?» saka Bērziņš.
Viņš atklāj – jau kādu laiku sevi vairs nesauc par rīdzinieku, jo sievas Ineses dzīvoklis, kur Bērziņu pāris mājoja beidzamos astoņus gadus, esot pārdots. Vietā nopirkuši mazu, 200 gadus vecu mājiņu. Uz to gan pašreiz nevarot pārcelties, jāveic remontdarbi, un uz šo laiku Andris sarunājis padzīvot pie draugiem.
«Bet, ja runājam par mūsu ģimenes mājiņu, tad saku, ka tā ir mežā.
Sienas ir metru platas. Un vispār tajā viss ir tāds, kā man patīk. Par tādu mājiņu visu dzīvi esmu sapņojis.
Pat neprasiet, kurā novadā. Tāpat neteikšu. Visapkārt koki, veci koki. Vienu lielu talku jau sarīkoju. Draugi – vesela brigāde žiperīgu vīru – zāģiem un cirvjiem rokās ieradās un palīdzēja man nogāzt pašus bīstamākos, kas jau draudēja brukt virsū mājiņai. Tagad ārskats daudzmaz savests kārtībā. Bet darba tāpat – uh, ne gala, ne malas! Jālabo pilnīgi viss,» pavēsta Andris.
Jubilejās piestrādā par dāvanu
Vasara un rudens Bērziņu ģimenē pavadīti rosīgi. «Mājai, kur tagad mitināmies, ir pagrabs. Esam neprātīgi daudz sakonservējuši dažādus labumus, sākot ar sēnēm un beidzot ar dārzeņiem. Teju kā gatavojoties karam. Tagad jau liela atšķirība no kara nav. Kā tad citādāk to ārkārtējo situāciju saukt, ja vismaz mums, radošajiem, viss ir aizliegts? Mēs ar sieviņu šo ziemu varēsim pavadīt bez bēdu, jo konservētu dārzeņu mums netrūks,» nosmej aktieris.
Citādi ar iztikšanu Bērziņiem esot, kā esot. «Ja runā par naudu, tad vienīgais, no kā dzīvojam, ir mana pensija. Par to gan degviela jāiegādājas, jo daudz braukājam apkārt, gan jaunas štātes un dažkārt arī ēdamais. No konservējumiem vien jau neiztikt. Pavasarī koncertu nebija, tagad arī vairs nav. Labi, ka vasarā vēl bija.
Kad atcēla ierobežojumus, visiem gribējās kultūru. Daudzi mani aicināja kā dāvanu uz 50, 60, 70 gadiem.
Pašvaldības sauca uz pilsētas svētkiem, Jāņos bija zaļumballes. Mana lieliskākā balle bija Suntažos. Pēc uzstāšanās skatītāji aplaudēja vismaz 10 minūtes, aicinot nodziedāt vēl vienu dziesmu.
Ar labdarības koncertiem biju veco ļaužu pansionātos. Tur gan, man šķiet, bija mazliet pārkāpti noteikumi, jo zāle bija pilna. Toties pēc tam vairākas reizes zvanīja cilvēki un teica lielu paldies par uzstāšanos un radīto prieka,» atminas aktieris.
Dzērājus un izvirtuļus vairs nespēlēs
Andris laikā starp ārkārtējām situācijām saņēmis arī vairākus piedāvājumus, no kuriem, konsultēdamies ar sievu, tomēr nolēmis atteikties. «Esmu laikam pārāk izlutināts vai arī gadi dara savu. Varbūt pie vainas mana tagadējā dzīve, kad vairāk gribas mieru, mazāk dullību,» spriež Bērziņš.
«Zvanīja Dž.Dž.Džilindžers, piedāvāja it kā fantastisku materiālu un it kā tieši man. Aizgāju uz tikšanos, izrādījās, ka loma bija – pārdzēries, hronisks alkoholiķis un meitu ģēģeris… Bet es jau daudzus gadus nedzeru. Negribējās par grašiem spēlēt vīru skurbulī,» klāsta Andris. Atteicis arī Atkočūnam, kurš piedāvājis spēlēt vecu operdziedātāju, kurš domā par seksu ar divām pensionārēm, kniebj viņām dibenā, šķībi dzied un knapi kustas.
«Jūtu, ka tas nav man.
Nedomāju, ka šajā trakajā periodā, kad visiem jau tā ir grūti, skatītājiem būtu interesantas jēlības.
Cilvēkiem vajag mīlestību, garīgumu, dvēseles dziļumu un cerību. Un to es daudz labāk spēju dot viens pats ar solo koncertiem kā dziedošais aktieris. Esmu arī sapratis, ka tāpat visu naudu nenopelnīšu. Tā nauda jau arī nav baisi liela. Visu dienu vaiga sviedros rukāt, un tad varbūt 100 eiro nopelnīt. Varbūt kāds teiks – sliņķis. Lai saka! Es labāk izmantoju Dieva dāvanu – katru dienu būt svaigā gaisā un tālāk no pilsētas.»
Nosvin kāzu jubileju
Gan muzicēt dodas, gan brīvo laiku Andris pavada kopā ar sievu Inesi Gūtmani, ar kuru gredzenus mija pirms pieciem gadiem 15. oktobrī. «Mīlnieki ar Inesi esam kopš 1985. gada. Tā pa īstam kopā esam nu jau astoņus gadus, kad manā 60. jubilejā pārtraucām slēpt mūsu attiecības. Laiks baigi skrien. Tikpat kā vakar precējāmies, bet šodien jau laulībā esam nodzīvojuši piecus gadus,» secina Andris un uzreiz piemin arī šā gada 15. oktobri.
«Pie jūras divatā ar Inesīti šo gadadienu nosvinējām. Laime pilnīga. Uzdāvināju piecus baltus amariļļus un zelta gredzenu. Viņa pati varēja izvēlēties, kāds patīk, tāpēc spriežu, ka dāvana patika,» nosmej aktieris.
Attiecības ar meitu un bijušo sievu neuzlabojas
Vienīgais, kas nomāc aktiera prātu, esot viņa sarežģītās attiecības ar bijušo sievu Lenviju Sīli un meitu aktrisi Mariju Bērziņu. «Tajā virzienā gan nekā laba nav. Viņas sūta mūs vienu māju tālāk. It kā jau astoņi gadi pagājuši, kopš šķīrāmies, bet, kā nav miera, tā nav,» uzskata Bērziņš.
«Trakākais, ka tas viss skar arī manu mammīti, kura dzīvo mājā, kuru šķiršanās laikā piekritu norakstīt meitai.
Mariju ļoti mīlu, nekad viņai neatļautos neviena slikta vārda pateikt, kur nu vēl ko nodarīt. Inesīte jau rosināja, ka varbūt man tiesas ceļā atgūt savu daļu mājas, jo tas, kas tur notiek, nav labi. Sirds vai pušu plīst… Inesītei, manam spēcīgajam balstam, kas vienubrīd sāka pieprasīt, lai beidzot cilvēcīgi izturas pret manu mammīti, arī ar sirdi slikti kļuva. Bija sirdslēkme, pat saucām ātros,» stāsta Andris.
Mammīti bija ielikušas pansionātā
Iepriekš intervijās Bērziņš stāstīja, ka, šķiroties no Lenvijas Sīles, panākta vienošanās – māja paliek aktiera meitai, bet viņa uzņemas rūpes par vecmāmiņu, Andra mammu, kas šajā mājā grib dzīvot atlikušo mūžu. «Arī pēc šķiršanās mēs ar Inesīti braucām pie mammītes, vienmēr visādus gardumus vedām. Pēc tam, kad mūs teju kā trakus suņus sāka dzīt prom no tās mājas, pārstājām braukt. Ar varu jau mīļš nekļūsi. Un tad reiz, kad Inesīte zvanīja mammītei, viņa atzinās, ka mājas atslēgas viņai atņemtas, ēst dodot vien sausu maizi un ūdeni. Bijām nikni – kā tad tā? Inesīte zvanīja Marijai. Nu, kas to lai tagad zina, kā tur īsti bija, bet Marija teica, ka mammīte to visu sadomājusi,» sūkstās aktieris.
«Par to lietu visu skaidri nezinu, bet to, ka vienu laiku viņas mammīti bija nosūtījušas uz pansionātu, esmu drošs. Tas bija tad, kad pārdevām Inesītes dzīvokli un nopirkām mājiņu.
Viņas mums zvanīja, padzirdējušas, ka esam tikuši pie naudas, un gribēja, lai maksājam katru mēnesi 500 eiro par mammītes aprūpēšanu pansionātā.
Pateicu, ka nekādu naudu nedošu, jo tas taču bija Inesītes dzīvoklis. Teicu – ja nav ko maksāt, lai ņem mammīti ārā no aprūpes iestādes. Izņēma,» klāsta Andris. Aktieris teic – viņš jau ņemtu mammīti pie sevis, bet tagad to nevarot izdarīt, jo ar sievu dzīvojot svešā mājā, un mamma, kurai jau ir 88 gadi, negrib mainīt dzīvesvietu.
