Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
14
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Tas aktieris, kuram tas lielais ābeļdārzs. Un salda ābolu sula,» – tā mēdz teikt par aktieri Gati Gāgu. Un runātājiem uzreiz ir skaidrs, par kuru augļkopi un kuru aktieri tiek runāts. Par Gati un viņa rūpalu – triju hektāru lielo ābeļdārzu – gan tapuši televīzijas raidījumi, gan rakstīts žurnālos. Un Gatis allaž ir gatavs dalīties pieredzē, jo piekrīt Augļkopības institūta vadošajai pētnieci Mārai Skrīvelei, kura 21. gadsimta sākumā aicināja stādīt ābeļdārzus. Šo aicinājumu sadzirdēja arī Gatis. «Bija 2001. gads. Vecāki cīnījās ar lopkopību, piens nemaksāja neko. Mums bija govis, teļi, cūkas, vistas, arī kazas. Tika pieņemts lēmums, ka lopkopība Ausekļos tiks izbeigta un jāsāk kas jauns. Tas jaunais izrādījās ābeles, manuprāt, vislatviskākie, pacietīgākie un izturīgākie koki.»
1000 latu investīcija
Uz jautājumu, kāpēc nav izvēlējies kādu citu augļu koku, piemēram, bumbieres, plūmes vai ķiršus, aktieris puspajokam, pusnopietni atbild:
«Cik daudz pasaku par plūmēm tu zini? Vai esi dzirdējusi tautasdziesmas par ķiršiem? Cik bieži bārenīte iet pie zelta bumbieres? Ābele ir mitoloģisks koks, kas apdziedāts un aprakstīts. Mani tas fascinē! Iedomājies – man ir trīs hektāri mitoloģisku koku! Tas ir tāds nopietns pamats un piederības sajūta.»
Gatis kopā ar tēvu aizņēmās 1000 latu, aizbrauca uz Dobeli un nopirka pirmās ābeles. «Ko deva, to pirku,» viņš atceras. «Tagad dārzā aug 14 dažādu šķirņu pārstāves: ‘Kovaļenkovskoje’, ‘Iedzēnu’, ‘Antejs’, ‘Tīna’, ‘Auksis’, ‘Zarja Alatau’, ‘Rubīns’ (Kazahstāna), ‘Sinap Orlovskij’, ‘Belorusskaja maļinovaja’, ‘Spartan’.» Gatis vēl piebilst: ja sāktu visu no sākuma, diez vai izvēlētos tik daudz šķirņu. «Katrai šķirnei ir savas īpatnības, savas prasības vainaga veidošanā, ābolu uzglabāšanā, potēšanā, katrai arī citāda uzņēmība pret slimībām.»
Ābeļdārza dēļ Gatis apmeklēja kursus un ieguva pirmā līmeņa lauksaimniecības izglītību. Nu jau 16 gadu Gata atbildība ir acošana, potēšana, vainaga veidošana, kaļķošana un ražas novākšana.
Ābeļdārza saimnieks atzīst, ka, gadiem ejot, kļūst vai nu slinkāks, vai viedāks un vienīgais, ko cenšas izdarīt konkrētā laikā, ir ražas novākšana – tā nevar gaidīt, pat ja vakarā izrāde un pa dienu filmēšana. «Pirmajos gados vainagus veidoju no maija līdz augustam, bet tagad ir pat gadi, kad šo darbu izlaižu.»
Kaitnieki un ābola pēcgarša
Gatim, tāpat kā jebkuram augļkopim, nav svešas ķibeles. Spilgtā atmiņā palikušas trīs, un visās bijuši iesaistīti zvēri. «Iedomājies, ziema, lielas kupenas, no rīta paskatos pa virtuves logu, bet tur mans ābeļdārzs balts – viss nomizots. Meža zvēri pa kupenām atnākuši un nokopuši visu dārzu! Taču tas laikam nebija tik traki kā nevienādā mizgrauža (Xyleborus dispar) apciemojums. Tāda maza vabole izgrauž ābeļu mizā caurumu un iedēj tajā kāpurus, tie izēd ābeli sausu. Vairāk nekā pustūkstoti koku zaudēju. Zāģēju nost un stādīju vietā jaunas. Un vēl jau ūdensžurkas – tie gan ir vieni kaitinoši un izlepuši grauzēji! Tās grauza tikai manas iecienītākās šķirnes ‘Anteja’ saknes. Kā cīnījos? Gan ar kaķiem, gan ar indi. Nezinu, kas palīdzēja, iespējams, ūdensžurkām garšoja tieši jauno ābeļu saknītes. Tagad ‘Antejs’ ir drošībā!»
Ābolus Gatis gan pārstrādā sulā, gan uzglabā aukstumkamerās. Pašam gan tādu nav, taču viņš atradis iespēju īrēt, tāpēc gardi un smaržīgi Gāgas āboli nopērkami vēl pēc Lieldienām. Gatis izmēģinājis pagatavot arī kalvadosu. «Ir labs! Tik labs, ka vairs nav, ar ko pacienāt,» viņš smej.
Gatim pašam garšo āboli ar skābumu – lai zobi nomizojas –, bet absolūts favorīts ir ‘Koričnoje novoje’ jeb kanēļābele. «Tā nav šķirne biznesam, jo nav ilgi uzglabājama, bet manā dārzā aug pašu vajadzībām. Šajā ābolā ir tāda buķete! Ir garša un ir pēcgarša. Pirmais kodiens garšo pilnīgi citādi nekā pēdējais.»
Gribi savu ābeļdārzu? Rīkojies!
16 gadu kā augļkopim ir pietiekami liels laiks, lai kļūdītos un nonāktu pie atziņām, ko darītu citādi, ja vēlreiz sāktu visu no sākuma. Lūk, Gata ieteikumi.
1.Drošības spilvens un iekrājumi. Ideālā variantā jaunajam augļkopim vajag iekrājumus, lai, sākot saimniekot, varētu nopirkt visu uzreiz – gan ābeles, gan tehniku.
2. Atrast šķirni un eksperimentēt! Ja nenodarbojas ar vairumtirdzniecību, tad dārzā labāk ieteicama šķirņu daudzveidība.
3. Ābeles uz vidēja potcelma Tagad, zinot, cik lielu darbu un līdzekļus prasa mazo pundurābeļu balti un balstu sistēmas, es naudzētu ābeles uz vidēja potcelma, tā sauktās puspundurenes.
4. Vējlaužu stādīšana – pirmais darbs. Jārēķinās, ka iecerētā ābeļdārza vietā var plosīties stipri vēji, tāpēc, pirms sāc stādīt ābeles, iekop vējlaužus. Man tās ir Kaukāza plūmes, ko es iestādīju vēlāk, nekā vajadzēja, bet tagad tās jau kupli saaugušas un savu aizsardzības funkciju pilda perfekti.
5. Augļkoku dažādība Tagad es neliktu visas olas vienā groziņā, bet līdztekus ābelēm iestādītu arī kādu citu kultūru. Diemžēl nu jau visi hektāri ir aizņemti ar ābelēm, un plūmēm vai ķiršiem vajadzēs pagaidīt.
Gata ābolu tops
‘Tīna’
Vasaras un rudens šķirne, kas labi glabājas līdz pat pavasarim. Igaunijā selekcionēta šķirne, bet mūsu apstākļi tai patīk vairāk nekā igauņu. Manam ābolu audzēšanas kompanjonam pagalmā regulāri piestāj igauņu auto – atbraukuši pēc ‘Tīnas’. Šai šķirnei ir samērā pliekana garša, tādi dāmu ābolīši – ar rozā vaidziņu, maigi, pasaldi –, bet pircējiem patīk. Ražo katru gadu, pacietīga un bez pārsteigumiem.
‘Auksis’
Rudens ābols, radīts leišos, bet, tāpat kā ‘Tīna’, labāk aug Latvijā, un lietuvieši brauc pie mums pirkt ābolus. Āboli lieli, saldskābi un sulīgi. Viegli veidot vainagu.
‘Iedzēnu’
Latvijā radīta ziemas šķirne, ļoti cimperlīga. Vainaga veidošana prasa īpašu rūpību. Ziemcietīga un pret slimībām izturīga šķirne. Āboli uzglabājas ilgi un labi: koši, saldskābi, bet vairāk tomēr saldi un lieli.
‘Antejs’
Ja man būtu jāatstāj dārzā tikai viena šķirne, tie būtu ziemas āboli ‘Antejs’. Ātri un bagātīgi ražojoša šķirne, kas reti slimo un labi pārcieš ziemas, pieticīga. Viegli veidot vainagu. Vienīgais mīnuss varētu būt, ka ir nosliece uz korķplankumainību. Tumši sarkani āboli ar biezu mizu, sulīgi, saldskābi.
‘Zarja Alatau’
Vēla ziemas šķirne, kas, tāpat kā ‘Antejs’, augļus sāk dot ātri un daudz. Man patīk šo ābolu forma, garša un raža. Maigi, bet ne pliekani, jūtama bumbieru garša. Vainags viegli kopjams, to veidojot zari jāliec. Viens no klientu favorītiem.
‘Spartan’
Mani uzrunā ziemas šķirnes ’Spartan’ interesantā garšas buķete – saldskābi, bet atstāj saldu pēcgaršu, lieli un sarkani. Karstās vasarās mēdz stikloties, un tad miza kļūst caurspīdīga. Vidēji labi pārcieš ziemu, labos apstākļos ražo regulāri. Viegli veidojams vainags.
Āboli katru gadu? Tas ir iespējams!
Par to, ka ābeles ražo katru gadu, Gatis ir pārliecinājies praksē, bet tas prasa ne mazums pūļu un laika. «Galvenais ir laikus izretināt mazos, tikko aizmetušos ābolīšus. Nākamā gada ziedpumpuri ieriešas līdz jūlija vidum. Ja līdz tam laikam nenotiek retināšana un izkniebšana, ābele saprot, ka nākamais gads jāizlaiž. Retināšana dod rezultātu arī kārtējā gadā – āboli ir lieli un skaisti. Efekts tāds pats, kā retinot burkānus,» stāsta Gatis. Viņam ar aktiera režīmu (izrādes, filmēšanās) to ir teju neiespējami izdarīt, bet tajās vasarās, kad tam atlicis laika, rezultāts bijis.
Saldai sulai
Sākumā Gatis sulu spieda ar tēva gatavoto spiedi, bet, apgrozījumam un ābolu apjomam pieaugot, ābolus ved pie kāda Ventspils puses zemnieka, kam viss process noslīpēts: jaudīga sulu spiede, pasterizācija un sapildīšana tarā. Gāgas āboli nonāk trīslitru maisos ar krāniņu, kas pēc iepakojuma attaisīšanas neļauj sulai tik ātri sabojāties.
«Daudzi kundes man prasa, vai sulai lieku klāt cukuru. Nē! Patīkamo saldumu panāku, ābolus pēc novākšanas nedaudz pasaldējot, proti, atstājot uz lauka. Svarīga ir arī ābolu izvēle. Sulu spiežu no ļoti gataviem rudens āboliem. Savukārt no ziemas šķirnēm tā būs skābāka. Mēdzu eksperimentēt un samiksēt dažādas šķirnes. Vispiemērotākais sulai ir ‘Sinap Orlovskij’ – šis ābols sulā atdod pat 70%. Vēli ziemas āboli. Spēcīga auguma ābele, pieticīga, labi pārcieš ziemu, izturīga pret slimībām. Vainags ļoti zarojas, prasa lielāku kopšanu. Āboli pēc garšas nedaudz atgādina ‘Antonovku’, lieli, saldskābi, sulīgi, bet neizturīgi pret triecieniem, pat stiprāk uzspiežot, paliek plankumi. Veikalos tādus nelabprāt ņem pretim, jo nav izskatīgi. Lielveikalos parasti tiek tirgoti maisos ar uzrakstu Cepšanai.»
Vēro un iesaka Gatis
Pundurābeļu plusi un mīnusi
PLUSI
+ Ērts lielums. Maza un kompakta ābele, kas ražu ļauj novākt , nekāpjot kokā.
+ Agra sāk ražot. Salīdzinājumā ar lielākām ābelēm, no šīm ražu var sagaidīt ātrāk.
+ Teicama atdeve. No pundurābeles var dabūt vairāk tonnu no hektāra salīdzinājumā ar lielāka auguma ābelēm.
MĪNUSI
– Balsts visu ābeles mūžu. Pundurābele nespēs nedz augt, nedz ražot, ja tām nebūs balsta un balstu sistēmas. Tas ir gan darbietilpīgs process, gan prasa finansiālus ieguldījumus.
– Meža zvēru apdraudētas. Jo mazāka ābele, jo vieglāk meža zvēriem tikt klāt un apgrauzt, tādēļ jāierīko izturīgi žogi.
– Salīdzinoši īss mūžs. Mazās ābeles nebūs tās, ko nodot no paaudzes paaudzē, tās ražīgi dod augļus apmēram 20 gadu.
