Laikam mums visiem bērnības āboli šķiet visgaršīgākie. Baltie dzidrie ar suliņu serdē, maigie, sārtie Suislepas rožu (Maļinovka), saldie Rēveles bumbierāboli, aromātiskie Mālāboli (Serinka), gleznie, baltie Trebū (tautā saukti par zaķpurniem), sīkie, bet saldie un kraukšķīgie Cukuriņi (Raņetka)…
Nekur jau šīs šķirnes nav pazudušas, bet turpina augt daudzos dārzos un tiek pavairotas kokaudzētavās!
To kociņus var iegādāties no audzētājiem (piemēram, stādaudzētavās Pīlādži, Heimanis, Liepas…) un stādu gadatirgos, bet augļus – tirgū. Lielveikalos gan šos ābolus nenopirksi, jo tie nav ilgi uzglabājami.
Arī ražība un izturība pret slimībām vecajām šķirnēm ne vienmēr ir laba – Suislepas rožu, Bumbierābele un Mālābele slimo ar vēzi un jaunībā kūtri ražo. Savukārt Baltie dzidrie un Trebū ir ļoti mīksti un viegli sasitas. Tāpēc tirgum Latvijā tagad tiek audzētas citas šķirnes, ne viena vien ar patiešām gardiem augļiem – saldskābiem ar salduma pārsvaru, aromātiskiem un sulīgiem. Visiecienītākā ir Auksis, ko bieži redz gan veikalos, gan tirgū – tās garša nekad nepievils. Ļoti garšīgi ir rudens šķirņu Rubin, Orļik, Zaiļijskoje āboli.
Ziemā gardākie ir sarkanie Spartan un dzeltenie Zarja Alatau augļi. Saldumu mīļotājiem var ieteikt Konfetnoje, kas augustā ir gatava, un rudens šķirni Tiina.
Vēl iesaku iestādīt arī jaunās Latvijas rudens šķirnes Dace un Gita – abas ne tikai ar garšīgiem, lieliem āboliem, bet arī izturīgas pret kraupi un ražo katru gadu. Katru gadu ražo un piedevām ziemā labi glabājas jaunā Latvijas šķirne Laila, kuras tumšsarkanie augļi ir izskatīgi un ar labu garšu. Tiesa, šo jauno šķirņu stādi bieži ir izpirkti. Kas attiecas uz hibrīdiem, tos selekcionāri pagaidām iesaka tikai pārbaudei, bet paši labākie nākotnē varbūt iegūs šķirnes nosaukumu.