Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latvijā gandrīz visas sēklu tirgotājfirmas izplata citās valstīs selekcionētas un pavairotas brīvās apputes šķirnes un hibrīdus. Tiesa, SIA Kurzemes sēklas piedāvā arī dažas Latvijā radītas dārzeņu šķirnes, piemēram, ķiplokus ‘Kente’, dilles ‘Kurland’, tomātus ‘Jūrmala’ un ‘Pūres Konservu’, taču arī šai firmai nav savu selekcionāru – tā vienkārši palīdz vietējiem selekcionāriem komercializēt viņu izveidotās šķirnes.
Uzticamākās firmas
Latvijā komerciālo dārzeņu audzētāji izvēlas labi pazīstamu Holandes firmu Bejo Zaden, Syngenta Seeds, Nickerson Zaden, Enza Zaden, Rijk Zwaan, ka arī Japānas firmu Sakata un Takii Seeds sēklas.
Selekcijas firmas gan pašas rada jaunas šķirnes un hibrīdus, gan izplata to sēklas. Drošākas, Latvijā pārbaudītas un iecienītas šo firmu hibrīdu sēklas mēdz pārfasēt arī sīkpakās amatieriem. To dara gan vietējie sēklu tirgotāji, gan vairākas ārzemju firmas.
Daudz selekcijas firmu ir Polijā, piemēram, Polan, Legutko un citas. Interesantas šķirnes ir vācu firmai N. L. Chrestensen, itāļu Galassi Sementi, čehu Moravo Seed un Semo, ASV firmai Johnny’s Selected Seeds, kā arī vairākām citām. Visas šīs firmas primāri orientējas uz sīkražotajiem un amatieriem, jo nespēj konkurēt ar Holandes selekcionāriem. Tieši amatieru vajadzībām interesantas un piemērotas šķirnes veido dažas Anglijas firmas, piemēram, Thompson & Morgan un Burpee.
Lielražotājiem vajadzīgas augstražīgas šķirnes un hibrīdi, kas nodrošina augstu produkcijas kvalitāti, piemēroti transportēšanai, ilgi nebojājas un ir augsta slimību izturība.
Savukārt amatierus vairāk interesē dārzeņa izskats un garša, šķirnes pieticība jeb spēja ražot arī ne visai labos apstākļos un sēklas cena.
Lielākā daļa amatieriem piedāvāto šķirņu pirms dažiem gadu desmitiem bijušas populāras komerciālai audzēšanai. Bet ar hibrīdiem tā nav! Ja to sēklas ir grūti pavairot vai lielaudzētāju vidū tie nav pietiekami iecienīti, hibrīdus vairs nepavairo un aizstāj ar citiem, tirgū pieprasītākiem. Tas nepieciešams selekcijas vajadzībām. Gluži visas šķirnes nesaglabā, tikai vērtīgākās.
Latvijas Kultūraugu gēnu banka atrodas Latvijas valsts meža zinātnes institūtā Silava, bet dārzeņu veģetatīvi pavairojamo augu lauka kolekcijas tiek uzturētas Dārzkopības institūtā Dobelē un Pūrē.
Kā veido hibrīdus?
Gluži kā puzli! Jauno hibrīdu izveide ilgst 10–12 gadus. Viss sākas ar mērķu noteikšanu (agrīnums, ražas lielums un kvalitāte, augļu forma un izmērs, garša, slimību izturība) un šiem mērķiem piemērotu vecākaugu atlasi no plašas dažādu šķirņu kolekcijas. Katrai selekcijas firmai ir savas šķirņu un līniju kolekcijas, tāpat selekcionāri izmanto gēnu banku materiālu.
Kas ir līnija?
Augi, kuri iegūti no viena auga vai pat viena augļa sēklām. Patiesībā visas amatieru šķirnes, kuras Latvijā piedāvā vietējie tomātu un papriku kolekcionāri, ir līnijas. Tieši tāpēc vienas šķirnes augi, audzēti no dažādu audzētāju sēklām, mēdz atšķirties, jo katrs ar laiku atlasa savu, no citām atšķirīgu vienas šķirnes līniju.
Kas ir gēnu banka?
Ar noteiktu šķirņu saglabāšanu nodarbojas zinātniskas iestādes gēnu bankas. Katru gadu tiek pārbaudīta bankā ielikto sēklu kvalitāte un, ja to dīgtspēja samazinās, sēklas atjauno – no jauna izaudzē noteiktu sēklu daudzumu.
Sēklas izaudzē gada laikā
Tādi ir tomāti, gurķi, paprikas, kabači, ķirbji, salāti, brokoļi, spināti un daži citi dārzeņi, kas ir viengadīgi augi. Mūsdienās lielākā daļa šo augu ir hibrīdi. Tas nozīmē, ka vispirms jāpavairo mātes un tēva līniju sēklas un tikai nākamajā gadā no tām izaudzē vecāku augus, kuru ziedus savstarpēji apputeksnē ar kukaiņu palīdzību vai ar rokām.
Arī Latvijā zemnieku saimniecībā Līgo modernajās divus hektārus lielajās siltumnīcās pavairo gurķu sēklas Holandes firmas De Ruiter Seeds selekcijas vajadzībām. Ziedus apputeksnē ar rokām un pēc tam katru aizver ciet ar mīkstu stieplīti, lai kāds, par spīti pretkukaiņu tīkliem, siltumnīcā iekļuvis kukainis neatnestu nepareizus ziedputekšņus.
Tomātiem, paprikām un baklažāniem ziedi satur gan drīksnu, gan putekšņlapas, tāpēc mātes augu ziedus vispirms kastrē, ar nagiem izņemot putekšņlapas un pēc tam apputeksnē ar ziedputekšņiem, kurus arī ar rokām un speciālu vibratoru palīdzību savāc sīkās mēģenēs. Protams, ka tas prasa daudz ļoti precīza darba.
Turklāt apputeksnēšanas periodā, kas ilgst 5–7 nedēļas, darbinieki strādā katru dienu bez brīvdienām.
Gurķiem, tomātiem, paprikām, baklažāniem un ķirbjiem augļi sēklām nogatavojas pakāpeniski – tas notiek ilgāk, nekā audzējot pārtikai. Piemēram, gurķiem augļi vispirms kļūst dzelteni, tad zaļāki un atkal dzelteni. Tikai pēc otrās dzeltēšanas reizes augļus novāc un vēl vairākas dienas tur mēreni siltā telpā, lai sēklas nobriest līdz galam un vieglāk atdalās no želejveida kapsulām, kuras ietver katru sēklu.
Līdzīgas kapsulas ir arī tomātu sēklām. Tās vajadzīgas, lai dabā jebkuros apstākļos katra sēkla būtu nodrošināta vismaz ar minimālu ūdens daudzumu sadīgšanai. Nogatavinot augļus, ir svarīgi nepārcensties un nepieļaut sēklu dīgšanu augļos. Noteiktā brīdī augļus pārgriež, izlaiž sēklas bļodās un ļauj dažas dienas dabīgi fermentēties. Pēc tam tās skalo ar ūdeni, bet tomātu sēklas skalo arī ar atšķaidītu sālsskābi, lai novērstu iespējamu augiem bīstamu baktēriju saglabāšanos uz sēklām.
Pēc vairākām skalošanas reizēm sēklas izlaiž caur centrifūgu un liek žāvēšanas skapjos, kur tās noteiktā, stabilā temperatūrā žūst diennakti vai nedaudz ilgāk, līdz sasniedz vajadzīgo mitrumu.
Kad uzkrāta pietiekami liela sēklu partija, tā tiek nosūtīta uz selekcijas firmas noliktavām. Tur sēklas novērtē un izšķiro pēc lieluma, krāsas un masas.
Pēc šķirošanas no sākotnējās partijas paliek ap 30–50 procentiem sēklu, bet izbrāķētās izmanto putnu vai mīļdzīvnieku barības ražošanai.
Sēklas, kas atzītas par labām, novieto glabātavā, kur tās tur konstanti zemā temperatūrā līdz pārdošanai.
Divgadīgo augu sēklas – divos gados
Galviņkāposti, sīpoli, burkāni, bietes ir divgadīgi augi, un to sēklaudzēšana prasa divus gadus. Pirmajā gadā izaug galviņas vai saknes un sīpoli, tos novāc un glabā visu ziemu (tas nemaz nav vienkārši, jo daļa produktu iet bojā), bet pavasarī izstāda laukā un audzē līdz ziedēšanai un sēklu nobriešanai.
Šiem augiem veidojas ļoti daudz ziedu, tie atveras pakāpeniski un arī sēklas nobriest pakāpeniski, tāpēc grūti noteikt optimālo sēklu vākšanas brīdi, kad nobriedis visvairāk sēklu un ir maz nenobriedušo vai jau izbirušo. Šim mērķim izmanto speciālus aparātus, kas mēra hlorofila saturu sēklās. Jo mazāk hlorofila, jo sēklas gatavākas!
Arī šīs sēklas pēc novākšanas tiek nosūtītas uz selekcijas firmas noliktavām, kur tās novērtē un izšķiro.
Sēklas skaita rudenī
Rudenī selekcijas firmas vāc pasūtījumus no saviem sadarbības partneriem – sēklu izplatītājiem. Kad pasūtījumi saņemti, sēklu firmas novērtē sēklu krājumus atsevišķi katram hibrīdam vai šķirnei, un nereti izrādās, ka tieši kāda vispopulārākā hibrīda sēklu šogad trūkst. Tad firmas piedāvā to aizstāt ar citu.
Tāpēc arī gadās, ka vienu gadu kādas šķirnes sēklas ir pārdošanā, bet citu – nav.
Reizēm, lai apmierinātu pieprasījumu, sēklu firmām nākas izmantot iepriekšējo gadu sēklas. Katra firma regulāri pārbauda savu sēklu krājumu kvalitāti, it sevišķi dīgtspēju, lai nodrošinātu klientus ar patiešām labām sēklām.
Kad visa hibrīda sēklu partija ir vēlreiz pārbaudīta, sašķirota un sagatavota fasēšanai, sēklas papildus apstrādā termiski, ja tās ir bioloģiski audzētas, vai ar fungicīdiem, lai aizsargātu dīgstus no puves, iekrāso, lai atvieglotu sējas kontroli. Visbeidzot sēklas tiek safasētas lielākās vai mazākās pakās un sagatavotas nosūtīšanai pircējiem.
Tā kā sēklu ražošana prasa ļoti daudz darba un resursu, vajadzētu censties tās nopirkt tikai tik daudz, cik būs iespējams iesēt. Nedrīkst pieļaut, ka iegādātās sēklas tiek piemirstas kādā atvilktnē vai kastē, līdz zaudē dīgtspēju.
Ņem vērā!
Visas selekcijas firmas savās mītnes vietās nodarbojas ar selekciju, bet sēklu pavairošanu bieži uztic īpaši izvēlētām saimniecībām – saviem sadarbības partneriem –, turklāt vienlaikus vairākās valstīs un pat citā puslodē. Tas dod iespēju viena gada laikā iegūt divas sēklu ražas. Arī mazāks risks palikt vispār bez sēklām – ja kādā no sēklu audzēšanas valstīm gadās nelabvēlīgi laika apstākļi, piemēram, sausums vai plūdi.
Nebaidies no sēklām, kas audzētas citās valstīs! Svarīgi, kurā vietā radīta šķirne vai hibrīds un kādiem klimatiskajiem apstākļiem tie piemēroti.
Pieredze
- Signija Vintere, zemnieku saimniecības Līgo siltumnīcu kompleksa vadītāja: Audzējam profesionāļiem
Mums ir ilgtermiņa līgums ar firmu Monsanto (tagad Bayer) par hibrīdās sēklas izaudzēšanu no viņu iedotā tēva un mātes materiāla. Sēklas audzējam divu hektāru lielās stikla siltumnīcās, divas ražas gadā. No viena hektāra ievācam 800–900 kilogramu gurķu sēklu sezonā un audzējam līdz pat 60 hibrīdām šķirnēm. Ir tādas, kas atkārtojas katru gadu, daudzas tiek audzētas pirmoreiz. Gurķu sēklu zīmols ir Seminis – parasti tie ir īsie, kārpainie gurķi – un De Ruiter – garie gurķi.
Mūsu audzētās sēklas tiek fasētas tikai profesionālajos iepakojumos. Tās nopērkamas visā pasaulē, Latvijā – Agrimatco un A. M. Ozoli veikalos.
Monsanto ir daudz ieguldījuši jaunu šķirņu veidošanā un neatklāj to nosaukumus. Mēs strādājam ar numuriem, ne šķirņu nosaukumiem. Iespējams, izaudzējam arī kādu mātes vai tēva auga materiālu.
Kā iegūst sēklas?
- Katrā rindā aug konkrēta šķirne. Tajā tiek iestādīti četri mātes augi un viens tēvišķais utt. Kad mātes augs jāapputeksnē, ņem tēva auga ziedu, noplūc tam ziedlapas, ar irbulīti apputeksnē mātišķo ziedu un aizver to ar drātiņu ciet.
- No apputeksnēšanas līdz sēklu gatavībai paiet 10 nedēļas. Interesanti, ka garajā gurķī var būt vien 100 sēklu pašā gurķu galā, kamēr īsais gurķis var būt pilns ar sēklām – līdz pat 300 vienā auglī. Sēklu daudzums atkarīgs no šķirnes, gurķa veida, no apputeksnēšanas kvalitātes un daudziem citiem faktoriem. Arī 1000 sēklu svars var atšķirties – tas ir no 22 līdz pat 37 gramiem.
- Kad nobriedušus gurķus novācam, trešajā dienā griežam nost to daļu, kurā ir sēklas, ceturtajā izurbjam ārā sēklas ar visu gurķa masu un piektajā mazgājam. Kad gurķu masa ar sēkliņām dienu nostāvējusi, to maisot, pievienojam sālsskābi. Tad skalojam vairākas reizes caurduros, liekam caurumotos maisiņos, nosusinām centrifūgā un apžāvējam žāvētājā, lai nebūtu lieka mitruma.
- Pēc tam ievietojam žāvējamos skapjos līdz nākamajai dienai, turam 30 grādu temperatūrā, līdz sēklas ir ar 6–7 procentu absolūto mitrumu. Visbeidzot vēlreiz izpūšam laukā tukšās sēklas un pūkas, sapakojam maisos pa 10 kilogramiem, apzīmogojam, lai nekas nesajūk, un sūtām uz Holandi.
- Tur sēklas vēlreiz iztīra un trīs mēnešus pārbauda dažādus kvalitātes rādītājus. Skatās, vai nav kādas citas šķirnes piejaukuma, kas var rasties sējot, piķējot, stādot, apputeksnējot, vācot ražu vai mazgājot sēklas. Vērtē dīdzību, fizisko tīrību. Ja atklāj gurķu zaļo mozaīkas vīrusu CGMMV, visu partiju iznīcina un sēklas audzētājam neko nekompensē. Ja šis vīruss reiz bijis, nevar no tā tik viegli atbrīvoties. Prasības ir ļoti stingras, līdz ar to sēklu kvalitāte – augsta.
