Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
0
-
1
-
1
-
0
-
Iepazīsties!
Pupiņu sugu un šķirņu ir ļoti daudz. Pilnīgi nobriedušas, sausas pupiņu sēklas, kuras izmanto zupās un citos ēdienos, ir graudi un pieder augkopības produktiem – tos audzē no lobāmo pupiņu šķirnēm. Savukārt šķirnes, kurām ēdamā daļa ir jaunas pākstis ar nenobriedušām sēklām vai pat tādām, kas knapi aizmetušās, pieder dārzeņiem. Tas attiecas arī uz sviesta pupiņām. Par sviesta pupiņām sauc vairāku sugu pākstis. Zemās jeb krūmu pupiņas pieder sugai Phaseolus vulgaris, un angliski tās sauc par green beans (zaļās pupiņas), kaut gan pākšu krāsa var būt arī dzeltena vai violeta. Pupiņas ar dzeltenām pākstīm angliski mēdz saukt par wax bean (vaska pupiņas). Maikstu jeb augstās pupiņas pieder sugai Phaseolus coccineus, un angliski tās sauc pole beans (maikstu pupiņas). Savukārt turku pupiņas pieder pavisam citai sugai Vigna unguiculata. Tā sauktās princešu jeb adatu pupiņas ir viena no šīs sugas pasugām – Vigna unguiculata subsp. sesquipedalis. Ja tevi garlaiko latīniskie nosaukumi, pamēģini tos izrunāt – sesku pedālis tevi noteikti uzjautrinās! Viens no šo pupiņu nosaukumiem angļu valodā ir arī yardlong bean (jardu garās pupiņas), jo tik tiešām ir arī tādas šķirnes, kurām pākstis ir ļoti garas – pat garākas par 50 cm. Iedomājies – pusmetrs!
Mīlestība iet caur vēderu
Sviesta pupiņas angļu valodā mēdz saukt arī par string bean (šķiedru pupiņas) – šis nosaukums saglabājies no senākiem laikiem, kad pupiņu pākstis abās pusēs saturēja kopā stingras šķiedras (angliski – string). Bet jau 1894. gadā ASV tika selekcionētas pirmās bezšķiedru pupiņas. Mūsdienās sviesta pupiņām pākstī vairs nav rupjo šķiedru, tāpēc tās ēd sagrieztas lielākos vai mazākos gabaliņos pēc vien nelielas termiskās apstrādes. Īstenībā tieši tāpēc, ka trūkst pieredzes un zināšanu, ko ar sviesta pupiņām iesākt, bieži vien sēklu stendā tām tiek uzmests tikai nevērīgs skatiens un sēklas beigās atstātas veikalā. Vai arī otrs variants: pupiņas dāsni sasētas, izaudzētas un – atstātas dobē sakalšanai. Un tad nu tiešām vairs nav labākais brīdis mesties dēkā ar sviesta pupiņām, jo garša un struktūra vairs nebūs no tām labākajām – pākstis būs cietas, stiegrainas…
Bet tiem, kas reiz pagaršojuši meistarīgi pagatavotas sviesta pupiņas, gribas tās audzēt vēl un vēl, jo lietojums ir tiešām plašs – pupiņas var vārīt, tvaicēt, sautēt, cept eļļā, izmantot kā piedevu pamatēdienam vai salātos un uzkodās…
Tikai jāņem vērā, ka atšķirībā no zirņiem sviesta pupiņas nedrīkst ēst svaigas, jo tās satur alkaloīdus, kas lielos daudzumos var izraisīt saindēšanos, taču termiskā apstrāde šo vielu noārda. Šķirņu aprakstos gan bieži piemin piemērotību svaigam patēriņam, bet šos vārdus nevajag uztvert burtiski – ar to domāts, ka ražu pārdod svaigā veidā, nepārstrādātu.
Dažas būtiskas lietas par audzēšanu
Pēc augšanas rakstura izšķir divu veidu pupiņas.
- Maikstu jeb augsto pupiņu audzēšanai ir nepieciešami balsti – tās mēdz audzēt pie sētas, mājas sienas (uzsietas pie auklas) vai veido tām dekoratīvus vigvamus.
- Zemajām jeb krūmu pupiņām balsti nav vajadzīgi, jo tās veido tikai līdz 50 cm augstus augus. Parasti krūmu šķirnes noražo agrāk par maikstu šķirnēm. Lai paildzinātu ražas vākšanas periodu, ir vērts izvēlēties vairākas šķirnes ar atšķirīgu ražas ienākšanās laiku un iestādīt tās vienā dobē vienā laikā.
- Latvijā pupiņas parasti audzē ar tiešu sēju. Diemžēl pēdējos gados Latvijā ir izplatījušās dīgstu mušas (Delia platura), kuru kāpuri mēdz bojāt pupiņu dīgstus, tāpēc pupiņu audzēšana no dēsta palīdz izvairīties no šī kaitēkļa bojājumiem. Tāpat vēsā pavasarī, kad augsne ilgi nespēj iesilt, audzēšana no dēsta nodrošina agrāku un augstāku ražu.
- Izaudzēt pupiņu dēstus nav grūti, tam ir vajadzīgas kastes ar ligzdas lielumu 2,7–3,2 cm un bagātinātas kūdras substrāts. Sēklas sēj katrā otrajā ligzdā, jo dīgsti ir lieli un tiem vajag vairāk vietas nekā citu dārzeņu dīgstiem. Ja substrāta temperatūra ir 20–25 grādi, dīgsti parādās 4–6 dienu laikā. Apmēram 2 nedēļas pēc uzdīgšanas dēstus var stādīt laukā. Tas jāņem vērā, plānojot sējas laiku, lai neiesētu par agru, jo pupiņas ir siltummīles – optimāla temperatūra to augšanai ir 25–30 grādi.
Stāda vai sēj 30–45 cm attālās rindās, attālums starp augiem rindā 25–30 cm. Sējas dziļums (ja sēj) 2,5–4 cm. Uz 1 kvadrātmetru izvieto 7–12 augus.
- Pirms sējas ir vērts apstrādāt sēklas ar speciāli tām paredzēto mikrobioloģisko līdzekli Nitragīns zirņiem, vīķiem un pupām – tas veicinās straujāku gumiņbaktēriju attīstību un auga apgādi ar slāpekli.
- Kaut arī pupiņas, tāpat kā citi pākšaugi, ir gumiņbaktēriju saimniekaugi un ar to palīdzību pašas apgāda sevi ar slāpekli, audzēšanas sākumā, kamēr gumiņbaktērijas vēl nav attīstījušās, pupiņām ir vajadzīgs slāpeklis, kā arī citi barības elementi. Tāpēc, gatavojot dobi pupiņām, vērts iestrādāt augsnē kādu komplekso mēslojumu, piemēram, YaraMila Cropcare ap 30 g/m2. Kompleksie minerālmēsli satur arī mikroelementus, kas ir sevišķi nepieciešami augu veselības nodrošināšanai. Lēnās iedarbības mēslojumi (tostarp kūtsmēsli) pākšaugiem nav īpaši vajadzīgi, jo slāpeklis no tiem atbrīvojas laikā, kad pākšaugi jau paši spēj nodrošināt savas vajadzības.
- Gumiņbaktēriju attīstībai nepieciešams arī mitrums – uz pietiekami aplaistīto pupiņu saknēm tās attīstās un vairojas straujāk. Vismazāk pupiņas pacieš sausumu uzdīgšanas un ziedēšanas laikā, tomēr periodā no uzdīgšanas līdz pumpuru veidošanai sausums nav tik bīstams. Sākoties ziedēšanai, pupiņas regulāri jālaista atkarībā no laika apstākļiem.
- Pupiņas ir gaismas prasīgas, sevišķi audzēšanas perioda sākumā.
- Ražas regulāra vākšana ir viens no galvenajiem augstas un kvalitatīvas ražas nosacījumiem. No garšas viedokļa ir labāk novākt nedaudz pirms laika nekā nokavēt, jo pāraugušas pākstis kļūst pliekanas. Ja visu ražu nav iespējams apēst uzreiz, pupiņas var sasaldēt un patērēt vēlāk.
Kaitēkļi, kas iecienījuši sviesta pupiņas
Nereti pupiņas bojā zemesvēži, un tieši veģetācijas periodā ar tiem ir grūti cīnīties. Viss, ko varētu iesākt, ir kārtīgi sagatavot zemi pirms pupiņu sējas vai stādīšanas, iznīcinot iespējamās zemesvēžu ligzdas. Pupiņas mēdz bojāt pupiņu sēklgrauzis (Acanthoscelides obsoletus) un melnā pupu laputs (Aphis fabae), bet šo kaitēkļu ierobežošanai šogad nav reģistrētu līdzekļu. Atliek laikus izņemt laputu apsēstas auga daļas, lai novērstu kolonijas palielināšanos. Ja pupiņas neaudzē sēklu ieguvei, sēklgrauzis nepaspēj nodarīt lielu postu, parasti tā kāpuri pat nepaspēj attīstīties līdz jauno pākšu novākšanai.
Pupiņām netrūkst arī slimību, bet mazdārzā drošāk izvēlēties pret slimībām izturīgas šķirnes nekā lietot fungicīdus.
Zināmu efektu, kaut gan nenodrošina pilnīgu aizsardzību, dod līdzekļa Biomikss iestrādāšana augsnē vienlaikus ar sēju vai stādīšanu vai arī drīz pēc tam un tā atkārtota iestrādāšana ar 4–6 nedēļu intervālu.
Vai sēklas var ievākt pats?
Brīvās apputes šķirnēm sēklas var ievākt arī paši, bet hibrīdiem to darīt nav vērts, jo pēc dažiem šādas pašmāju sēklkopības gadiem visas labās hibrīda īpašības izzudīs. Tāpat jāņem vērā, ka Latvijā ir izplatīti kaitēkļi – sēklgrauži –, kuri ne tikai bojā pupiņu sēklas, bet arī pārziemo tajās. No šī viedokļa drošāk ir izvēlēties pirktās sēklas.
