Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
«Kad ar Imantu meklējām sev mājvietu, pastaigājoties pa Valmieru, bijām pamanījuši kādu senu māju ar kokiem aizaugušu dārzu. Nu gluži kā Agatas Kristi romāna ekranizējumos… Un nekad tur neredzējām spīdam gaismu. Sākām interesēties, un tas tiešām bija likteņa pirksts, ka pavasarī pirms trijiem gadiem pie šīs mājas un dārza arī tikām. Te viss bija ieaudzis ceriņos un ābelēs – tāds neizejams dārzs ar pāris kokos ieslēptiem laukumiem, kur agrākie mājas iedzīvotāji bija kaut ko stādījuši un kopuši. Pirmais, ko izdarījām, – izrāvām lielāko daļu koku un krūmu. Bija sajūta, ka zeme un koki ir noguruši. Kādi te bija ceriņi! To man tagad žēl. Toties ir palikusi sena bumbiere, kas dod fantastisku ražu, un mums ir vairākas vecas lazdas un ļoti skaisti jasmīni – katrs no citas šķirnes –, ir plūmīte un zili lillā aličas. Pērn bija arī lieliska ābolu raža, izspiedām fantastiski daudz sulas.
Tā kā māja vēl tiek remontēta un priekšā stāv visi fasādes darbi, puķes man pagaidām zied tikai puķupodos, taču es ļauju augt visam, kas palicis zemītē no iepriekšējiem iedzīvotājiem. Pavasarī zied sniegpulkstenītes un krokusi, pēc tam viss zaļais klajums starp ābelēm un bumbieri ir kā nosēts ar visādu šķirņu tulpēm.
Tā es brīvi ļauju visam dārzā augt un dzīvot – lai zeme pati zeme izelpojas.
Arī mauriņš mums tāds nosacīts, neesam to līdzinājuši. Tāpēc saku – mums ir brīvais dārzs. Toties mūsu dārzā notiek koncerti. Esam tos tā arī nosaukuši – koncerti Gredzena ielā. Kad uzbūvējām terasi, mums tā sanāca skatuves lielumā. Kaimiņiene, to ieraugot, teica: jums jau tāda terase, ka te teātris jāspēlē! To tik vajadzēja Imantam dzirdēt. Šogad mūsu Gredzena ielas dārzā notika jau trešais koncerts. Līdz ar to dārzs ir ieguvis jaunu elpu. Ciemiņi pie mums nāk nepārtraukti – dārzs ir tik plašs, ka vietas pietiek visiem. Imantam patīk uz ugunskura gatavot zupu vai sautējumu. Tā tas īpašums kopā ar mums saaug un dzīvo jaunu un skaistu dzīvi.
Kad māja būs kārtībā, vairāk varēšu pievērsties arī dārzam. Iepriekšējā dzīvesvietā mums arī bija diezgan liela zemīte, tur bija iestrādes, un es uzreiz metos iekšā dobēs. Sastādīju burkānus, cūku pupas, brokoļus, lokus, salātus, redīsus… Teātrī bija tik daudz darba, bet es vēl skrēju ravēt un visu apkopt. Un tad atmetu ar roku – nav vērts. Bet man patīk, un domāju, ka reiz pie tā atkal atgriezīšos.
Negribu izklausīties sentimentāla, bet bieži vien vakaros apstaigāju visu dārzu, aprunājos ar kokiem, pieskaros viņiem, man te viss šķiet ļoti mīļš, esmu pateicīga par ražu, par visu… Dārzs man rada laimes izjūtu.»
3 jautājumi Elīnai
- Jūsu īpašais dārza prieks?
Mans mīlulis dārzā ir nejauši iesējies ozoliņš. Kad te atnācām, viņš bija mazliet man pāri ceļgalam. Tagad – divreiz garāks par mani. - Lielākā vilšanās?
Dārza aug lieliska čerešņa, kurai lapotne sākas pie mūsu mājas balkona. Domājām – cik tas būs skaisti, kad no rīta iziesim un varēsim plūkt saldos ķiršus… Romantiskais sapnis ne reizi nav piepildījies – strazdi apēd ogas, pirms tās nogatavojas, un vēl pieķēza balkonu. Pacietīgi gaidām, līdz visas ogas apēstas, tad nomazgājam balkonu un dzīvojam tālāk. - Ko jūs gribētu pamēģināt audzēt?
Domāju, ka nākotnē man noteikti būs dārzeņu dobes un maza siltumnīciņa, jo pašu lolots – tā ir pavisam cita lieta. Tā ir tāda garša, ko nekur nevar nopirkt…
