Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Kā zināt, vai mans partneris ir alkoholiķis?
«Alkohola lietotāji iedalāmi četrās grupās. Pirmie ir tie, kas alkoholu gandrīz nelieto vai nelieto nemaz. Nākamie iedzer svētku reizēs, bet alkohols neizraisa nekādas problēmas viņu sadzīvē. Trešās grupas pārstāvji iedzer vienu vai divas dienas, un iedzerot viņiem ir grūti apstāties. Šo pazīmi dēvē par devas kontroles zudumu. Šie cilvēki paģiru dēļ var neaiziet uz darbu, reibumā braukt pie stūres, taču viņi nejūt vajadzību dzert nākamajā dienā. Noslēdzošā grupa ir atkarīgie. Pēc dzeršanas viņi jūtas ļoti slikti, un šo sajūtu palīdz uzlabot vienīgi alkohols. Ja cilvēks dzer, sekas skar gan fizisko, gan psihisko veselību un arī sociālo dzīves aspektu,» skaidro narkoloģe Sarmīte Skaida, piebilstot, ka atkarība ir ārstējama, bet ne izārstējama problēma.
Bieži vien vecāki nevēlas, lai bērns par iedzeršanu ģimenē stāsta saviem draugiem, audzinātājām bērnudārzā vai skolotājiem skolā. Ko tas viņam iemāca?
Visupirms tas bērnā rada kauna izjūtu, skaidro psihoterapeits Artūrs Miksons. «Visbiežāk bērnam par notiekošo mājās nerunāt piekodina ar vārdiem: «Tu tikai nevienam nesaki!» Bet nemin iemeslu, kāpēc to nedrīkst darīt. Tāpēc šie bērni visbiežāk nedalās arī citos iekšējos pārdzīvojumos, jo, ja nedrīkst runāt, piemēram, par tēti, kāpēc lai drīkstētu stāstīt par sevi? Arī vēlāk pieaugot šim cilvēkam var būt grūtības runāt par sevi un savām problēmām, jo no bērnības velkas līdzi izjūta, ka stāstīt citiem neko nedrīkst,» skaidro psihoterapeits. Ja kādam no vecākiem ir problēmas ar grādīgajiem dzērieniem, nevajadzētu bērnu aicināt šo faktu noliegt vai slēpt. Tieši pretēji, ir jāstāsta, ka tā ir slimība un to viegli var pārmantot, ja, lietojot alkoholu, nerīkojas apdomīgi, uzskata narkoloģe.
Ģimenēs, kurās valda kāda atkarība, vecāki bieži strīdas un bērni ne vienmēr ir pasargāti no šiem strīdiem – viņi tos dzird, dažkārt mēģina izšķirt. Kā tas bērniem liek justies?
«Ejot šķirt vecāku strīdu, bērns visbiežāk ir baiļu vadīts, jo strīda karstumā vecāki viens otru var aizskart arī fiziski – iesitot vai pagrūžot. Tāpat bērnam var rasties fantāzijas par vecāku šķiršanos un var likties, ka tieši viņam vecāki ir jānotur kopā. Bērns šā iemesla dēļ nevar izbaudīt bērnību, jo fonā visu laiku valda bailes,» skaidro psihoterapeits Artūrs Miksons. «Ir arī gadījumi, kad bērnam rodas pārliecība – strīda vai iedzeršanas vaininieks ir tieši viņš, jo ir dzirdējis vecākus pieminam viņa vārdu, bet nav tam saņēmis nekādu skaidrojumu, vai arī vecāki (vai viens no viņiem) piedzērušies pēc tam, kad bērns viņiem kaut ko aizrādījis. Tas bērnā var atstāt dziļu nospiedošu sajūtu: dzīvē pie visa vainīgs esmu es.
Tāpat nesaskaņas ģimenē novērš bērna uzmanību no aktivitātēm, kam viņa dzīvē jābūt svarīgām, – mācībām, draugiem, ārpusskolas nodarbēm. Bērnam tam nepietiek enerģijas. Viņš var kļūt arī nomākts vai agresīvs, var sākt kavēt skolu, sliktāk mācīties, gribot, lai viņa izjūtas tiek pamanītas. Dusmas un bailes par to, kas notiek ģimenē, var traucēt koncentrēties darbam. Ja bērns šīs izjūtas ilgstoši apspiež un viņam nav iespēju tās paust uz āru, viņam neatliek nekas cits kā sākt slimot – fiziski, nevis emocionāli. Tad slimības pamatā ir psihoemocionāli pārdzīvojumi, un tā grūti pakļaujas ārstēšanai ar medikamentiem, jo, lai izveseļotos, jāatrisina tās rašanās patiesie cēloņi.»
Kā bērnu ietekmē saskare ar vecāku alkoholismu?
Bērni, kuru ģimenē ir alkoholisms, pieaug ātrāk. Viņiem nav īsti laika saprast, kas viņi paši īsti ir, ko jūt, kā norit viņu attīstība, jo diemžēl jānodarbojas ar pieaugušo jautājumiem, jābūt kādā no vecāku lomām. Dažkārt bērnam ir jākļūst arī par alkoholiķa pieskatītāju vai vācēju, stāsta psihoterapeits Miksons. Būtībā notiek lomu maiņa, un bērns kļūst par vecāku, bet vecāks – par bērnu, kurš jāaprūpē.
Kauns par tēva uzvedību var radīt arī sociālu izolāciju, jo bērnam negribas pie sevis aicināt draugus, kas varētu redzēt tēvu reibumā vai paģiru saburzītu.
«Gadījumos, kad tēvs dzer un nekādi nemainās, bērnam rodas bezspēcības un bezcerības izjūta, jo, lai gan ģimenes locekļi cenšas viņam palīdzēt, nekas nemainās. Bērnam ir jānoskatās, kā viņa vecāks degradējas: zaudē darbu, grauj savu veselību, sabojā attiecības ar ģimeni. Bezspēcība kļūst arvien stiprāka un vairo izjūtu: es neko nevaru darīt, lai kaut ko ietekmētu. Laika gaitā šim bērnam var rasties arī netaisnības izjūta, kas balstīta pārliecībā, ka viņa ģimene ir nenormāla, turpretī citiem viss ir kārtībā. Tas rada skaudību – kāpēc jums ir, bet man nav? Jāsaprot, ka skaudība kā īpašība ir iedzimta ikvienam, taču šajā gadījumā tā ir vēl vairāk izteikta. Kāpēc citiem ir labāks darbs, labāka mašīna, laimīgāka ģimene? Skaidrs, ka tā nav realitāte, bet šā cilvēka iekšējā izjūta, kas pieaugot var ļoti traucēt.»
Vai bērns, kurš piedzimst alkoholiķim, arī būs alkoholiķis?
«Ja māte vai tēvs ir alkoholiķis, nedrīkst apgalvot, ka bērns ir dzimis alkoholiķis,» saka Sarmīte Skaida. «Protams, liela nozīme ir gēniem, un visdrīzāk bērns būs psihoemocionāli jūtīgāks. Iespējams, viņam būs grūtāk iekļauties kolektīvā, viņš būs nervozāks vai hiperaktīvāks. Ja viņš sāks lietot alkoholu, tad sapratīs, ka tas atbrīvo no spriedzes. Tāpēc vecākiem, kas lieto alkoholu, ir jārunā ar saviem bērniem un jāstāsta par nelabvēlīgo noslieci. Viņiem ir jāstāsta, ka alkohols jālieto ar stingru apdomu – pēc iespējas retāk un mazās devās. Arī svinot svētkus mājās, jāpiedomā, kādā daudzumā, bērnam redzot, tiek lietots alkohols. Protams, glāze vīna pie pusdienām mājās vai restorānā ir normāla maltītes sastāvdaļa, bet arī tas bērnam ir jāpaskaidro. Mums kā vecākiem ir jāzina un jāplāno, kad alkohola klātbūtne nebūtu vēlama.»
Autora pieredze, kā tas ir – dzīvot kopā ar tēti dzērāju
«Dzērāji ir dažādi. Citi piedzeras, kļūst agresīvi, sāk sist sievu un bērnus. Citi dzer paklusām, sievai nemanot, iet gulēt vēlu, bet no rīta mostas kopā ar sievu, neizrādot paģiru slogu. Un ir arī tādi, kas plosto vairākas dienas. Viņi spēj nosēdēt mājās, tukšojot glāzi pēc glāzes, iemigt, atkal celties un turpināt. Līdz kādā dienā čībās iziet no mājām pēc kefīra un pārrodas pēc nedēļas, it kā nekas nebūtu noticis. Tāds bija mans tēvs.
Es nekad netiku redzējis savu tēvu vemjam vai mokāmies delīrijā. Pēc svētkiem viņš vairākas dienas gulēja dīvānā viesistabā, lasīja Edgara Vollesa kriminālromānus, pīpēja un nesarunājās ne ar vienu. Laikam ritot, iemācījos neapgrūtināt tēvu ar saviem jautājumiem. Vienkārši gāju cauri viesistabai tā, it kā viņš tur nemaz negulētu. Arī viņš izturējās tāpat – it kā es un mamma tur nemaz nedzīvotu Kamēr tēvs dzīvoja pie mums, mājās neparādījās neviena jauna mēbele vai lieta. Tam nepietika naudas. Lietas tikai pazuda.
Darbs ir dzērāju šķiras izlaidība. Šo lozungu tēvs ievēroja stingri, tāpēc, jo vairāk dzēra, jo mazāk strādāja. Bet periodos, kad atturējās no alkohola, atrada haltūras un apzinīgi gāja uz darbu. Avansa dienas vakarā viņš mēdza nopirkt kūku vai Fazer šokolādi man un mammai, bet sevi apbalvoja ar brendiju Merkurs. Tajās dienās viņš bija labs. Viņš atklāja savus plānus un ieceres, stāstīja, kā mums būvēs māju vai kā remontēs dzīvokli, nopirks man datoru un tādā garā. Tomēr parasti avansa dienās tēvs mājās neieradās laikus (ja vispār ieradās). Parasti mēs gaidījām līdz pēdējam brīdim, un tikai tad, kad acis lipa ciet, noskrapstēja un pagriezās durvju slēdzene, vai arī mēs iemigām un nakts vidū kāds ievēlās tumšajā koridorā. Šīs naktis bija visbriesmīgākās, jo nereti manu miegu pārtrauca vecāku strīds virtuvē. Dažkārt es izgāju virtuvē, lūdzot, lai abi pārstāj kliegt. Vai arī sēdēju, atspiedies pret ledusskapi un klausījos vecāku bļaušanā, cerot, ka mana klātbūtne ko mainīs…»
