Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Raksts no žurnāla «Klubs» arhīva.
– Kā jūs raksturotu vientulības jēdzienu?
– Nevar nodalīt vīrieša vai sievietes vientulību. Vientulība ir neizbēgama jebkura cilvēka dzīvē. Tikai vīrieši atšķirībā no sievietēm to sliktāk panes. Kāpēc? Tāpēc, ka sievietes no dabas ir emocionālākas un pielāgoties spējīgākas. Bet vīrietim ar savu racionālo domāšanu un salīdzinoši emocionālo noslēgtību ir grūtāk.
Turklāt mēs dzīvojām pārmaiņu laikā, kad globalizācija pārņēmusi visu pasauli. Šobrīd vairs neviens nav spiests dzīvot kopā ar otru tikai tāpēc, lai kāds izmazgātu veļu, nomazgātu traukus vai iztīrītu māju. To visu var izdarīt tehnika. Arī reliģiskām vērtībām ar to ieaudzināto – tev nebūs šķirties! – vairs nav tāds svars. Līdz ar to ir daudz vairāk apstākļu veicina to, lai cilvēks būtu viens.
– Izpētīts, ka no 100 cilvēkiem, kas ir vientuļi, tikai 15 cieš no zaudējuma, pārējie – no nesapratnes. Kāpēc mēs tik ļoti nesaprotam sevi un citus?
– Nesapratnes cēlonis lielākoties ir mūsu pašu pretrunīgajā dabā jeb iekšējā konfliktā. Ne velti Pāvils Jaunajā Derībā ir teicis tā: «To labo, ko es gribu, nedaru, bet to ļauno, ko negribu, – daru.» Tā ir tā paša sevis nesapratne. Bet otrs nesapratnes iemesls ir divu kopā dzīvojošu cilvēku dažāda un reizēm pat pilnīgi atšķirīga dzīves pieredze. Ar laiku tā, protams, var mazināties.
Bet, lai pieslīpētos, mums jāziedo laiks, pacietība, kā arī jāapgūst dažādas jaunas iemaņas. Diemžēl mums bieži vien pietrūkst gan laika, gan iemaņu, gan labās gribas. Treškārt, vīrieši un sievietes ir ļoti atšķirīgi – gan emocionalitātes, gan domāšanas ziņā. Diemžēl šis atšķirīgums bieži vien ir nesaprašanās un vientulības pamatā.
– Nereti par dažiem vīriešiem saka – viņi jau tādi vientuļie vilki. Vai var apzināti vēlēties vientulību?
– Te varētu runāt par vienatni, kas katram no mums ir psihofizioloģiski nepieciešama.
Mēdz būt attiecības, kurās problemātiski pabūt vienam.
Tāpēc, ka otrs nepieņem šo vienatnes vēlmi. Ja tā, tad vīrietī pamostas vientuļais vilks, kas iet prom no bara.
Bet nedomāju, ka vīrietis apzināti izvēlas vientulību. Mēs tomēr esam radīti, lai būtu attiecībās. Būt vienam nav dabisks stāvoklis.
– Tad iznāk, ka tie, kuri apgalvo, ka vieni jūtas labi, mānās?
– Es teiktu, ka tā nedaudz ir tāda poza. Nereti vīrieši to ieņem, lai attaisnotu sevi, kāpēc ilgstoši neizdodas nodibināt patstāvīgas attiecības. Protams, ka vīrieši pierod dzīvot vieni. Īpaši, ja viņiem ir vairāk nekā 35. Jo šajā vecumā, sākot ar kādu veidot ciešākas attiecības, var gadīties, ka sīkākais iemesls, kas izjauc vientuļnieka ierasto dzīves kārtību, sāk traucēt un kaitināt. Jo viņš ir pieradis pie savas kārtības un grūti dalīties ar otru cilvēku. Taču, kā jau teicu, nobriedusi personība tomēr paredzēta attiecībām. Tās ne vienmēr nozīmē ģimenes saites.
Tikpat labi tā var būt cieša draudzība. Normāli, ja vīrietim ir vismaz vienas tuvas attiecības ar kādu. Ja tādu nav, tad viņš tiešām ir vientuļais vilks. Un savā dziļākajā būtībā dusmīgs gan uz sevi, gan citiem par to, ka vai nu viņš neprot, vai arī viņam neizdodas izveidot attiecības. Bet runājot filozofiski, vilks pēc savas būtības nemaz nav vientuļš. Ja viņš paliek viens, tad ir vai nu izgrūsts no sava bara, vai arī nobijies no kaut kā. Tāpat notiek ar cilvēku.
– Vai vīrieši, kuri uzauguši bez tēva, biežāk jūtas vientuļi?
– Zināmā mērā jā. Tēvs, kas nodrošina ģimenes eksistenci un aizsargātību, ieliek dēlā drošības sajūtu un spēju tikt galā ar problēmām – lai kas arī dzīvē notiktu, var izkļūt laukā no grūtas situācijas.
– Ar ko vīrieši kompensē savu vientulību?
– Lai nevajadzētu tik ļoti par to domāt, vīrieši bieži vien slīgst darbaholismā.
Tāpat viņi attiecību deficītu aizstāj ar iknedēļas makšķerēšanu vai pārēšanos, acu aizliešanu vakaros, televizora skatīšanos vai jebkuriem citiem hobijiem.
Starp citu, vientuļie cilvēki biežāk pakļauti dažādām atkarībām un depresijām.
Bet nereti vīrieši izvēlas vientulību pēc attiecībām, kurās bijis ārkārtīgi augsts stresa līmenis. Tad tas atkal ir cits stāsts.
– Kā var tikt galā ar bailēm no attiecībām?
– Tas nav tik vienkārši. Ir vīrieši, kas jau pēc sava rakstura ir noslēgti vienpatņi. Turklāt zēni var pārmantot tēvu vienpatību. Ja tēvs lielākoties laiku veltījis tikai darbam, hobijiem, nevis ģimenei, tad visticamāk arī dēlam patiks ieslēgties istabā un dzīvoties nodabā pašam ar sevi. Pat ja no mātes viņš būs pārmantojis emocionalitāti un komunikabilitāti, tik un tā tēva vienpatība atstās savus nospiedumus.
Gan rakstura, gan attiecību veidošanas ziņā. Šie vīrieši vairākkārt var piedzīvot neveiksmīgas attiecības. Un tieši viņi visbiežāk apgalvo – neesmu piemērots ģimenes dzīvei. Taču tas vēl nenozīmē, ka viņš negrib draugus. Tikai kaut kādu iemeslu dēļ tos nespēj iegūt. Bet ir jāsaprot viena lieta – vai nu tu veido attiecības ar kādu, vai arī pieņem savu vienpatību. Jebkurā gadījumā no tās nevajadzētu ciest.
– Vai nav tā, ka vīrieši mēdz būt pārāk bailīgi vai lepni, neuzņēmīgi un slinki, lai ļautos īstai mīlestībai?
– Es to visu sauktu vienā vārdā – par bailēm riskēt. Lai veidotu attiecības, ir jābūt kaut kādām iemaņām. Pat ja tās iemaņas ir, vīrieša egocentrisms prasa novērtējumu. Un viņam ir bailes no noraidījuma. Tāpat ļoti daudz kas atkarīgs no tā, kā vīrietis vispār reaģē uz neveiksmēm. Taču ir vēl kāda lieta. Jebkuram vīrietim vajadzētu izslimot savu pirmo mīlestību. Jo agrākā vecumā tā izslimota, jo vieglāk un mazāk komplikāciju būs vēlāk dzīvē.
– Kā tad pareizi jāizslimo šī mīlestība?
– Ar visu, kas raksturīgs pusaudžu vecumam, – ar katru pārdzīvotu un ne tā pateiktu frāzi, kompleksu izauklēšanu un tā joprojām.
Mēs piedzimstam nevis ar iemaņām, bet ar iespēju mīlēt. Daudzi nav gatavi darbam attiecībās, tāpēc iet vieglāko ceļu – vai nu vispār izvairās no tām vai arī nemitīgi maina partneres. Turklāt vīrieši bieži vien pārtrauc attiecības, kamēr vēl nav saņēmuši noraidījumu no sievietes.
Labāk lai es aizeju pirmais, nevis viņa.
Domājot par šo visu, gribētu ieteikt izlasīt vienu grāmatu, kuru sarakstījis psihiatrs un psihoterapeits Skots Peks. Tā saucas Nezināmais ceļš (Scott Peck. The road less traveled). Tajā autors raksta par mīlestību kā maz ietu ceļu un par visu to, kas cilvēka raksturā un pieredzē traucē to iet.
– Kādi tad ir tie lielākie traucēkļi?
– Kā jau teicu, bērnības pieredze. Kaut arī, tā nav fatāla. Īsti nepiekrītu Freidam, kurš apgalvo, ka visu nosaka bērnība un punkts. Vienmēr var kaut ko mainīt, ja vien kāds palīdz. Bet, protams, ja starp vecākiem nav bijušas draudzīgas, cieņpilnas attiecības, tad arī dēlam pēc tam būs grūtāk tādas veidot.
Otra lieta – savā ziņā vīrieša rakstura grūtums. Ja vīrietis pēc savas dabas ir introverts, tad viņam attiecībās būs jāieliek vēl vairāk darba. Treškārt, traucēt var paša negatīvā pieredze. Tā varētu būt arī neizslimotā pirmā mīlestība, par kuru zēns ne ar vienu nav spējis runāt. Viņam tikai spēcīgā atmiņā, ka gribējies iedzert sauju ar miega zālēm un padarīt sev galu. Ja neesi ticis pāri seniem pārdzīvojumiem, grūti iet uz priekšu tālāk.
– Kā ir ar bailēm izskatīties pārlieku emocionālam?
– Vīrieši salīdzinājumā ar sievietēm ir racionālāki, noslēgtāki un mazrunīgāki. Bet sabiedrības priekšstats jau pieprasa, lai vīrieši nežēlotos. Un tas tikai nozīmē to, ka viņi nedrīkst arī runāt par savām jūtām. Šā iemesla dēļ vīrietim grūtāk ar kādu dalīties savā vientulībā. Tad jau vieglāk vakarā iedzert un aizmirst par to.
– Vai vīrieši ilgās pēc lielās mīlas nereti nepalaiž garām savas iespējas un līdz mūža galam paliek vientuļi?
– Bieži vien vīrieša sievietes ideāls ir nereāli augsts. Apgalvojot, ka līdz šim nav saticis tādu sievieti, ar kuru varētu būt kopā, vīrietis visdrīzāk attaisno savas bailes vai neprasmi veidot attiecības un nodibināt ģimeni.
Mierinājumam varu teikt, ka neviena sieviete un neviens vīrietis nav ideāls, un kaut kādus likumus vienmēr savā dzīvē pārkāpsim.
Traucē arī salīdzināšana ar pirmo mīlestību. Pārliecība, ka jāpiedzīvo tieši tāda paša jūtu intensitāte kā toreiz. Ko lai saka? Vīrietis jau tajā pirmajā reizē mīlestību ir idealizējis un grib to darīt atkal. Ir vērts atcerēties, ka emociju intensitāte atšķiras. Tāpat kā atšķiras sešpadsmitgadnieka un trīsdesmitgadnieka iemīlēšanās. Diemžēl vai par laimi, mēs visi maināmies. Vientulības pamatā bieži vien, starp citu, ir tieši abu cilvēku mainīšanās gadu gaitā. Tie, kas ļoti labi sapratušies savā medusmēnesī vai pirmajos laulības gados, nereti atsvešinās, jo mainās intereses.
Bet runājot par vientulību laulībā jeb ciešās partnerattiecībās, jāatceras, ka mums jābūt gataviem pieredzēt nesapratni, noraidījumu un vientulības sajūtu. Pilnīga saprašanās starp diviem cilvēkiem vispār nav iespējama. Taču mums šķiet, ka ir. Tāpēc parādās pārdzīvojumi un vainas meklēšana sevī. Jo šķiet, ka nav taču normāli justies vientuļam, ja ir sieva un bērni. Taču runa ir par dziļāko sajūtu – mani nesaprot! Jo tieši tā raisa vientulības sajūtu.
Teologs un filozofs Pauls Tillihs savā grāmatā Drosme būt (The courage to be) runā par eksistenciālo trauksmi, kura tāpat kā vientulība ir neizbēgama. Šī trauksme nāk no tā, ka meklējam jēgu dzīvei. Tillihs saka – lai tiktu galā ar eksistenciālo trauksmi, jāapzinās dzīves ierobežotība. Lai kāda arī mūsu dzīve nebūtu, tai jāatrod jēga. Bet jābūt gataviem arī tam, ka kādu brīdi šī jēga būs pazaudēta un mēs piedzīvosim bezjēdzīguma sajūtu. Un, protams, jātiek galā ar vainas apziņu un sevis paša vai citu nosodījumu.
– Slēpšanās vientulībā esot jūtīgu vīriešu pazīme. Kā tad iznāk, jūtīgs vīrietis – tā ir priekšrocība vai trūkums?
– No vienas puses, priekšrocība. Jo jūtīgs vīrietis labāk saprot jūtīgumu savā partnerē. Lai cik paradoksāli arī neizklausītos, patiesībā tāds tipisks vīrietis un tipiska sieviete nemaz kopā nevar būt. Jo viņi ir tik dažādi, ka varētu būt lielas grūtības saprasties. No otras puses, vīrietis var ciest no šī sava jūtīguma.
Jo sabiedrībā pieņemts, ka vīrietis domā stratēģiski, veido karjeru, nodrošina ģimeni, nevis aizraujas ar jūtelību.
Pārlieku liels jūtīgums var nozīmēt arī pārlieku pieķeršanos saviem vecākiem, kas savukārt var traucēt veidot attiecības ar sievieti. Vēl jūtīgums var mazināt vīrieša pašapziņu. Kas es par veci, ja raudu, kaut kāds mīkstais… Šāda doma vīrietim nav laba. Jo tad viņam šķiet, ka sievietei tāds nav vajadzīgs. Bet ir vēl kāda lieta. Ja vīrietis ir emocionāli haotisks, svaidās un šūpojas līdzi pilnīgi visām sievietes emocijām, tad gan attiecībās iestājas haoss.
– Vai tikai atzīstot savu ievainojamību tuvākajam cilvēkam, vīrietis kaut kādā mērā var atsvabināties no vientulības izjūtas?
– Ja vīrietis nemaz neprot dalīties savās jūtās, tas noteikti ienesīs atsvešinātību attiecībās ar otru. Jo kā gan otrs var zināt, ko es jūtu, ja nespēju savas emocijas ne paust, ne par tām runāt.
– Citi baidās palikt vieni ar sevi, lai nesatiktos ar savu iekšējo elli.
– Pieņemt sevī gan labo, gan ļauno nav nemaz tik viegli. Ne velti Jungs runā par to, ka katram cilvēkam ir sava ēna. Jā, mums var būt grūti pieņemt savas zemapziņas žurkas – instinktus vai kaislības, kas runā pretī mūsu priekšstatiem par labu cilvēku. Bet ar to arī ir jāsadzīvo. Jo mūsos ir viss. Pilnīgi viss. Jautājums tikai, ko ar to iesākam.
