Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raktsts no žurnāla Annas psiholoģija arhīva.
Konsultē Ilze Malsima, narkoloģe un Inese Putniece, psihoterapeite.
Ziemeļnieku gēns
Arī mūsu senči darījuši miestiņu un pēc baznīcas slāpes veldzējuši krogā, tomēr nevaram sevi salīdzināt ar dienvidniekiem un viņu vīna baudīšanas kultūru vai viduseiropiešiem un viņu alus lietošanas tradīcijām. Tiem pašiem vīna baudītājiem itāļiem ir cita vielmaiņa, viņi dzimuši citā vidē, ēduši citu ēdienu, saņēmuši citu devu saules un mantojuši arī citu iedzeršanas kultūru.
Citi lasa
Jo tuvāk ziemeļiem, jo jābūt uzmanīgākiem ar alkoholu.
Arī alkohola lietošanas problēmas izteiktākas. Mums ģenētiski nav koda, kas ļautu brīvi aizrauties ar vīna vai cita alkohola lietošanu. Arī izpratne par to, kas ir normāla iedzeršana, mums ir diezgan izkropļota. Tiesa, latvieša organismā ir enzīms, kas šķeļ alkoholu, mēs to spējam atpazīt un varam izturēt diezgan daudz. Diemžēl lielais daudzums, ko latvieši spēj izdzert, parāda toleranci vai alkohola panesamību, kas rodas no lietošanas regularitātes. Jo vairāk dzer, jo enzīma ražošana pastiprinās. Vielmaiņa iekļauj alkoholu kā ikdienas normu, līdz ar to efekta sasniegšanai vajadzīgs lielāks tā daudzums. Ja sāk dzert arvien biežāk un vairāk, sekas var būt neprognozējamas un diezgan bēdīgas.
Apdomā savus riskus!
Kā skaidro Ilze Maksima, viens no lielākajiem riska punktiem ir iedzimtība. Ja ģimenē ne tikai mātei un tēvam, vecvecākiem, brālim un māsai, bet arī brālēnam vai tālākiem radiem konstatēta atkarība, tas vienmēr jāņem vērā. Tas nozīmē, ka cilvēkā var būt snaudoši gēni, kurus, sākot iedzert, var pamodināt. Var mosties monstrs, ko nevar savaldīt. Arī tad, ja kādam ģimenes loceklim ir psihiski traucējumi (depresija, šizofrēnija), kāda spilgta rakstura īpatnība (lielas dusmas, pārlieka impulsivitāte vai, tieši otrādi, pārmērīga ieraušanās sevī) – tas viss var norādīt uz traucētu spēju adaptēties vidē. Tātad – emocionālu diskomfortu un atkarības risku.
Ietekmi uz atkarību veidošanos var atstāt grūtniecības laiks un sarežģītas dzemdības, piemēram, skābekļa trūkums. Traumatiskas dzemdības vai agrīni veselības traucējumi var liecināt par to, ka cilvēkam būs izmainīta smadzeņu spēja pašai sevi uzturēt komforta līmenī. Tad komfortu var gribēties meklēt alkoholā – ja vien netiks atrastas citas sevi piepildošas un aizsargājošas nodarbes.
Pēdējos gados arvien vairāk speciālistu norāda uz to, ka bērni ar uzmanības deficīta sindromu un hiperaktivitāti var nonākt ne tikai alkohola, bet arī citu apreibinošo vielu riska grupā.
Šāds bērna stāvoklis liecina par viņa trauksmi, diskomfortu, par to, ka dažkārt viņš nesaprot, kas notiek. Ja vecāku atbalsts vai piesaiste nebūs bijusi īsti veselīga, pastāv risks, ka viņš pieaugot piesaistīsies kādai apreibinošai vielai. Meklēs mierinājumu alkoholā. Arī ļoti emocionāli, jūtīgi, impulsīvi un svārstīgi bērni, ja negūst stabilu atbalstošu vidi, var nonākt atkarību riskā. No šādiem bērniem nereti izaug mākslinieki, kuri dzīvo ar atvērtiem nervu galiem, – tā ir augsta riska grupa. Ļoti talantīgi cilvēki, kas paveic lielas lietas un glābj pasauli, taču iekšēji nejūtas labi un atvieglojumu meklē alkoholā. Taču tas ir ļoti riskants atvieglojums.
Tikai putiņas?
Ja vecāki uzskata iedzeršanu par jebkuru svētku vai pat ikdienas sastāvdaļu, bērns to pārņem kā normu. Dažkārt vecāki jau piecgadīgai sešgadīgai atvasei ļauj nogaršot alus putas vai domā, ka drošāk būs, ja jaunietis pirmoreiz alkoholu pamēģinās mājās.
«Domāju, šeit runa ir ne tik daudz par drošu vidi, kā par vecāku sašķobījušos atbildības izjūtu. Normatīvajos aktos taču noteikts, ka līdz 18 gadiem lietot alkoholu nedrīkst. Vecāku uzdevums ir to skaidrot un ierobežot. Vecāki uzliek rāmi, un tas nenozīmē ķēdi vai siksnu, kas bērnu žņaudz vai citādi emocionāli traumē, bet tas, kas rada viņā drošību. Nav pētījumu, kas pierāda, ka cilvēks, kurš bērnībā mājās pagaršojis alu, vēlāk alkoholu lieto biežāk, taču atkarība nav slimība, ko var izmērīt ar rentgenu. Tā ir ļoti komplicēta puzle, kurā no visa sakrājas pa drusciņai. Kļūšana atkarīgam parasti ir ilgstošs process. Ja atkarības risks ir augsts, cilvēks līdz smagam atkarības stāvoklim var nonākt divu triju gadu laikā.
Ja riski ir mazāki, atkarīgs var kļūt vidēji piecos gados. Pie narkologa parasti atnāk cilvēki, kuri dzer desmit gadu un sevi noveduši līdz līmenim, kad kontrolēti lietot alkoholu vairs nevarēs nekad,» uzsver Ilze Maksima.
Atkarīga personība
Arī Inese Putniece atzīst – lai rastos atkarība, jābūt predispozīcijai, kas nosaka, kāpēc cilvēks pazaudē robežu: «Lielākoties tie ir robežstāvokļa līmenī funkcionējoši cilvēki, kuri nespēj pieņemt dzīves izaicinājumus, nespēj izturēt krīzes un dažādās izvēles. Ne visi, kuri funkcionē šajā līmenī, kļūst atkarīgi – jābūt aspektam, ko speciālisti sauc par atkarīgu personību. Ja tas ir, pastāv risks kļūt atkarīgam – no alkohola, narkotikām, azartspēlēm, darba, otra cilvēka, sporta, veselīga uztura.
Nav nozīmes, no kā esi atkarīgs, jo, kad pārkāpj robežu un rodas nevaldāma tieksme, iedarbojas visi tie paši mehānismi, kas noved pie noraušanās. Vienmēr jārunā par kādas īpašības veselīgu daudzumu. Perfekcionisms darbā ir labs (cilvēks ievēro visus termiņus!), bet mājās tas pārvēršas otra zāģēšanā. Tāpat kā dzeršanas dēļ. Tāpēc, ja cilvēks ar kaut ko pārmēru aizraujas, ir pamats aizdomāties, ka viņā varbūt ir arī atkarīgā daļa. Brīdī, kad partneris pasaka: «Pietiek! Tas, ko nopelni, neatsver to, ka mums nav kopīgu brīvdienu, tu netiec uz bērna konkursiem un man tevis pietrūkst,» un attiecības izjūk – pastāv risks aiz bēdām sākt dzert. Var pazust robeža, un cilvēks iekrīt alkoholismā.» Arī citi satraucoši notikumi dzīvē – tuvinieka nāve, darba zaudējums vai kāds emocionāls satricinājums – cilvēku, kurš nekad nav dzēris, var novest līdz glābiņa meklēšanai pudelē. Liela nozīme ir arī videi, draugiem un kolēģiem; ietekmi uz smadzenēm un atkarības risku var radīt arī galvas trauma.
Jūtu anestēzija
«Alkohola lietošana ir savu jūtu un sajūtu anestēzija. Iedzeru, ir labi, neko nejūtu; lai arī šodien mani kāds verbāli aizskāra, to aizmirstu. Taču tas ir kā vulkāns, kam liek un liek vāku virsū un kas vienā mirklī sprāgst. Vai arī vākam (lasi – devām) jākļūst arvien lielākam un lielākam. Jebkura atkarība nozīmē, ka cilvēks nav atradis veidus, kā stabilizēt savu emocionālo pasauli. Tad apreibinošās vielas var svinēt uzvaru,» saka Ilze Maksima. Tāpēc diezgan droši var apgalvot, ka iedzer daudzi, bet līdz atkarībai pārsvarā nonāk tie, kam jūtas un emocijas ir ļoti samudžinājušās.
Vairākums dzer tāpēc, ka vēlas noslīcināt savu stresu, trauksmi, bēdas, depresiju. Alkohols atslābina, nomierina, it kā kļūst vieglāk, un rodas ilūzija, ka problēmas ir atkāpušās. Taču atkarības risks pastāv arī tad, ja dzīvē viss it kā ir kārtībā, cilvēks ir priecīgs un pat apmierināts, tomēr sāk iedzert, lai labo dzīvi padarītu vēl skaistāku.
Pirmajā gadījumā ar alkoholu mazina traumējošo un nepatīkamo, otrajā – sevi apbalvo. Taču tā ir ļoti viltīga dāvana. Vēlme pēc nemitīgas ballītes ir bērnišķība. Pieaugušo dzīve ir banāla un reizēm pat apgrūtinoša: jāizdara daudzas izvēles, jāpieņem nopietni lēmumi, bet tas jau nenozīmē, ka pieauguši cilvēki nepriecājas. Dzīve ir jābauda, bet nemitīgā festivāla sajūtā dzīvo tikai bērni, kuri par daudz ko savā dzīvē nav atbildīgi. Ja reibums sāk patikt – tā arī ir atkarības pazīme. Tātad realitātē un iekšēji notiekošais disonē un tam virsū nepieciešams miglas plīvurs. Daļa cilvēku draudzīgās attiecībās ar alkoholu ir visu mūžu – dzer, tomēr nenodzeras. Narkoloģe skaidro: visticamāk, viņiem ir stabilizējošie, aizsargājošie mehānismi, kas ļauj vienmēr neizvēlēties tikai alkoholu. Atbildība par reālo dzīvi, bērniem, darbu, dārzu – jebkas, kas tur pie dzīves un mudina uz to raudzīties skaidrām acīm.
Es visu kontrolēju!
Izdala divas atkarības formas. Psiholoģiskā atkarība vairāk ir uzmācīga tieksme, kad ļoti gribas iedzert, taču cilvēks saprot, ka šodien nevar, bērns jāved uz pulciņu, rīt jāiet uz darbu, bet gan jau drīz varēs… Otra ir fiziskā atkarība, kad uzmācīgās domas bezmaz vai spaidu kārtā tiek īstenotas: rodas aicinājums iedzert, cilvēks dzer. Dzer arī nākamajā dienā. Un arī nākamajā, kamēr nonāk līdz izsīkumam, kad sliktās sajūtas pārņem labo efektu. Šajā brīdī daudzi apstājas, jo saprot – ja to neizdarīs, tas nekad nebeigsies. Tad iet pie ārsta un meklē palīdzību. Un ir cilvēki, kas līdz tam nekad nenonāk…
Inese Putniece: «Kad no psiholoģiskās atkarības jau pārgājis uz fizisko, cilvēks parasti to noliedz un saka: «Es to kontrolēju! Ar mani viss kārtībā!» Speciālistam tas ir pirmais signāls, ka vairs nav labi.
Atkarība ir slimība, un, līdzībās runājot, vai tad cilvēks spēj kontrolēt caureju un vemšanu? Nē, nevar.
Interesantākais, ka alkohola atkarības gadījumā tolerance sākumā pieaug, – tas nozīmē, ka var izdzert arvien vairāk un reibums iestājas vēlāk, un tas rada ilūziju, ka to kontrolē. Ja kāds atkarīgajam pastāsta par sen nesatiktu paziņu, kurš ārstējas no alkohola, tas viņu aizkaitina, rada dusmas. Tiklīdz kāds sāk aizrādīt pārāk biežu iedzeršanu, rodas vēlme to slēpt. Es taču nedzeru! Bet, ja tā nebūtu problēma, nekas nebūtu jāslēpj.
Reizēm psiholoģiski atkarīgam cilvēkam parādās bailes, ka viņš varētu nodzerties. Tas ir labs signāls, ka varbūt vajag apstāties un pavērtēt, vai neesi pārāk tuvu kritiskajai robežai. Iespējams, gēnos ir ierakstīta pieredze; kāds no tuviniekiem sirdzis ar atkarības problēmām, tāpēc šādu signālu nevajag ignorēt. Vēl svarīgs ir samērīguma princips. Ja dzīvē ir periods, ka, piemēram, trešdien jāiet uz kolēģes jubileju, bet nedēļas nogalē draudzene svin ievākšanos jaunā dzīvoklī, bet pēc tam mēnesi nebūs neviena pasākuma, pāris glāzes vīna var izdzert. Taču, tiklīdz parādās sajūta, ka dara to par daudz, šo domu nedrīkst atmest kā nevajadzīgu, bet kritiski jāizsver: varbūt tiešām šodien nedzert?»
Kad meklēt palīdzību?
Palīdzību vajadzētu meklēt laikus, nevis tad, kad vairs īsti nav glābiņa. Ja ārēji redzamas problēmas alkohola lietošana nav izraisījusi, tomēr pašai jau ir neskaidras bažas, vērts aiziet pie psihologa vai psihoterapeita – tam uzreiz nav jābūt narkologam. Varbūt problēmu izrunā un izsāp, un vēlme iedzert sarūk.
Tāpat svarīgi, lai pastāv iespēja izkratīt sirdi draugiem, ģimenei, lai ir kāds, kam var atklāties, pastāstīt par sevi, attiecībām ģimenē, par sajūtām pie tāfeles skolā vai šefa kabinetā. Internetā var arī atrast un aizpildīt kādu alkohola lietošanas testu. Viens no atzītākajiem ir Pasaules Veselības organizācijas izveidotais alkohola lietošanas traucējumu tests Alcohol Use Disorders Identification Test, kas, godīgi aizpildīts, palīdz saprast, cik alkohola lietošana ir riskanta vai nav, vai jau ir atkarības pazīmes. Palīdzību vajadzētu meklēt, pirms radušās dramatiskas sekas darbā un ģimenē. Alkohola lietošanas sekas ir arī cilvēka iekšējais diskomforts. Kad sevi šausta: «Nevajadzēja dzert! Atkal piedzēros! Dejoju un pakritu. Darba ballītē piedzēros un skaidroju attiecības ar vadību vai uzmācos vīriešiem.»
«Saviem klientiem vienmēr vaicāju, kādas ir viņu attiecības ar alkoholu. Cilvēks, kas pietuvojies fiziskajai atkarībai, parasti saka: «Iedzeru. Visi iedzer – kurš tad neiedzer?» Tas ir pirmais signāls, ka cilvēks noliedz objektīvo realitāti. Viņš sāk aizsargāties, pārliekot atbildību uz citiem.
Bet jautājums nav par citiem, bet par to, ko dari tu. Uzmanīgu mani dara arī ļoti nosodoša attieksme pret alkoholu, jo tas nozīmē tā saukto sauso atkarību. Cilvēks tik ļoti baidās iekrist atkarībā, ka kategoriski noliedz alkohola eksistenci un tam nekad nepieskaras. Tas nozīmē, ka viņš nav iekšēji pārliecināts, ka ar viņu viss varētu būt kārtībā. Jebkura galējība nozīmē, ka pa diviem dažādiem ceļiem var nonākt pie viena un tā paša rezultāta. Arī striktais alkohola pretinieks krīzes vai emocionāla satricinājuma brīdī var norauties, un tas viņu var sagraut ārprātīgā veidā. Psihes aizsargmehānismi radīti, lai cilvēks spētu izdzīvot. Tāpēc smiekli un mulsums uz jautājumu par attiecībām ar alkoholu ir signāls, ka ieslēgušies psihes aizsargmehānismi. Vislabāk palīdzēt var tad, ja cilvēks atzīst, ka iedzer par daudz, ja atzīst tieksmi pēc alkohola un ir gatavs ar to tikt galā,» tā Inese Putniece.
3 situācijas. Varbūt atpazīsti sevi?
- «Ikreiz, kad darbā ir kāda jubileja, izdzeru glāzi vīna. Neatsakos iemalkot arī ar draudzenēm, pat ja tiekamies dienas vidū. Nepiedzeros, bet iedzeru. Kāpēc lai atteiktos!»
Ilze Maksima: «Dzirdu, ka cilvēks aizstāvas. Ja nekad neatsakās, tas nozīmē, ka nav izdomāta cita alternatīva, ko varētu darīt un kā justies labi. Aicinu pavērtēt, vai iedzeršana ir vienīgais, ko viņa var sev atļaut. Veselīgāk būtu variēt – varbūt vienreiz iedzer, citreiz nedzer, galvenais, lai iedzeršana nav vienīgais, kas dzīvē ir. Daba mūs ir radījusi skaidrā; kāpēc jālieto alkohols? Kādā mirklī vīna dzeršana tika padarīta par sinonīmu dzīves baudīšanai, un mēs mēģinām baudīt, taču mums tik labi nesanāk.»
Inese Putniece: «Gribētu pavaicāt – ko iegūsti, kad esi iedzērusi? Atskaitot reibumu, kāds ir tavs emocionālais ieguvums? Kāpēc nevar vienkārši pasēdēt ar draudzenēm un iedzert tēju vai kafiju? Ko tu ar alkoholu mēģini sev nopirkt, iegūt? Kolēģu atzinību? Varbūt negribi izlēkt no kolektīva, jo neesi tik droša. Taču nevajag absolutizēt – ja esi devusies atvaļinājumā, vīnu var iedzert arī dienas vidū. Bet, ja tas pārvēršas regulārā iemalkošanā, jājautā, kāpēc tev katru reizi, kad piedāvā, jāiedzer? Šī situācija liecina, ka ar vienu kāju stāvi uz slidena ledus, jo vari palaist garām brīdi, ka vienas glāzes vietā ir divas.»
- «Nemēdzu iedzert tāpat vien, savas iedzeršanas plānoju. Piemēram, zinu, ka nedēļas nogalē draudzenei būs jubileja – tātad iedzeršana. Ja ilgāku laiku pasākumu nav, iedzeršanu ieplānoju pati. Bet tikai nedēļas nogalē, lai tas netraucētu manai ikdienai un darba dzīvei.»
Ilze Maksima: «Kamēr nav atkarības, to vēl varētu saukt par kontrolētu iedzeršanu. Taču reizi nedēļā nav maz. Tāpat svarīgi, kādas ir izdzertās devas. Ja tās pārsniedz piecas devas lietošanas reizē (viena pudele vīna ir sešas devas) – tas nav veselīgi. Ja iedzeršanai nedēļas nogalē nav citas alternatīvas, ja netiek izsvērtas citas iespējas, kā vari sevi apbalvot vai atpūsties, tad kļūstu domīga – vai tiešām nekā cita nav? Varbūt jābrauc dabā, jādodas pastaigās, jāspēlē spēles vai jāatrod citi laika pavadīšanas veidi.»
Inese Putniece: «Tas ir tāpat kā plānot bankas aplaupīšanu. Tas nozīmē, ka uz to ļoti fokusējies, ka iedzeršanas plānošana paņem visu tavu uzmanību. Tā ir ilūzija, ko sev iestāsti, ka tas ir prātīgi un ka ar tevi nav tik traki. Šis scenārijs diezgan mērķtiecīgi ved uz to, ka alkohols dominē cilvēka dzīvē. Ieņem tik lielu vietu, ka sāc pārkārtot savus plānus tam, lai būtu iedzeršana – tātad tai ir ieguvumi. Tas nepierāda to, ka nonāksi līdz kādai atkarības stadijai, bet pastāv risks alkoholu savā dzīvē padarīt par dominanti.»
- «Gandrīz katrs vakars man noslēdzas ar glāzi, reizēm divām vīna vai kāda kokteiļa. Gatavoju vakariņas – iedzeru, skatos filmu vai lasu grāmatu – iedzeru. Alkohols man palīdz atslābt pēc saspringtas darbadienas un nemitīgas ņemšanās ar bērniem.»
Ilze Maksima: «Šeit ir divi elementi: atvieglojums, trauksmes un sasprindzinājuma mazināšana un apbalvojums: esmu laba mamma, laba saimniece, tātad esmu nopelnījusi glāzi vīna. Pasniedzu sev dāvanu. Dziļākajā būtībā tā ir vēlme pēc novērtējuma. Tas nozīmē, ka šajās lomās tevi neviens nenovērtē, tavu veikumu uzskata par normu. Tas, vai šī glāze aizvedīs kaut kur tālāk, atkarīgs no iepriekšminētajiem riska faktoriem un progresa. Ja glāze vīna vakarā un tā līdz mūža beigām – it kā iebildumu nav. Taču, tiklīdz jūti, ka gribas iedzert vairāk, nav labi.»
Inese Putniece: «Iedzeršana atslābināšanās dēļ ir viens no lielākajiem riska momentiem. Šajā situācijā runa nav par konkrētu trauksmi, bet pārslodzi, kad vienkārši gribas atlaist grožus. Kad visa ir par daudz un kad nevis pārplāno dzīvi, bet ņem glāzi vīna un noslīcina spriedzi. Jo bez tā atslābināties nevar. Jo, kad atslābinies, nonāc kontaktā ar to, kā patiesībā jūties. Tāpēc alkohols šādā veidā ir bēgšana no nonākšanas kontaktā ar sevi un savām izjūtām. Jautājums – ko tur negribi redzēt? Kas tevi neapmierina un dara bažīgu? Kas tevi sadusmo, un kas tev dara pāri? Tu iedzer un iegūsti ilūziju, ka viss ir labi – darbu nekavē, bērni ir aprūpēti, māja sakopta. Ārējā normālība ir sasniegta, bet iekšēji ir kaut kas, ko nevari izturēt.»
