Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nosaukums Melnās nāves dēļ
Karantīna ir gadsimtiem ilgi zināma metode, kā cīnīties ar infekcijas slimību izplatību. Savu nosaukumu tā ieguva 14. gadsimta vidū, kad Venēcijā tā pirmo reizi tika izmantota praksē. Tolaik Eirāzija un Ziemeļāfrika piedzīvoja postošu buboņu mēra epidēmiju, kas tiek dēvēta par Melno nāvi.
Tā prasīja vairāk nekā 75 miljonu cilvēku dzīvību, tostarp mira aptuveni 25 miljoni eiropiešu.
Tolaik Venēcijas ostā ienāca kuģi no dažādām zemēm, un mēra epidēmijas sākums bija vien laika jautājums. Lai nepieļautu, ka slimība skar skaisto pilsētu uz ūdens, pilsētas dome nāca klajā ar ideju – pieņēma likumu, kurš noteica, ka visiem kuģiem, kuri ierodas Venēcijā, jānoenkurojas ārpus ostas un jānostāv tur 40 dienas.
Kuģi piestāja četrus kilometrus no Venēcijas, netālu no Lazaretto salas. Četrdesmit pirmajā dienā speciāla ārstu komisija apskatīja kuģus un tad vai nu ļāva doties uz Venēcijas ostu, vai to liedza. Vēlāk karantīnas dēļ uz Lazaretto un pēcāk arī uz netālās Poveglijas salas tika uzceltas pat speciālas barakas. Šo noteikumu, kas bija obligāts visiem jūras ceļotājiem, itāļu valodā dēvēja par quarantino (karantīna – PDz), kas atvasināts no itāļu vārda quaranta – četrdesmit.
Šodien zinātnieki nevar izskaidrot, kāpēc tika noteiktas tieši 40 dienas. Oksfordas Universitātes medicīnas vēstures profesors Marks Harisons pieļauj, ka tas saistīts ar Jaunajā Derībā aprakstītajām 40 dienām, kuras Jēzus Kristus vienatnē pavadīja tuksnesī.
To jūrnieku liktenis, kuriem tika konstatētas slimības pazīmes, bija traģisks. Baidoties inficēties ar mēri, ārsti atteicās viņus ārstēt.
Mirušos jūrniekus apglabāja turpat Lazaretto. Vēlāk karantīnas laiks samazinājās, tomēr pats princips palicis nemainīgs un tiek izmantots joprojām. Venēcijas valdības pieņemtie drošības pasākumi bija veiksmīgi, un vēlāk šo pieredzi atkārtoja daudzas Eiropas pilsētas. Pret tiem, kas karantīnu neievēroja, izturējās ļoti bargi. Piemēram, Ženēvā tirgoņus sadedzināja kopā ar nelikumīgi ievestajām precēm.
Upurē dzīvību, lai glābtu citus
Lielisks piemērs, kad izolācija palīdzējusi uzveikt slimību, ir stāsts par Anglijas ciematiņu Ejamu. 1665. un 1666. gadā tur no buboņu mēra mira lielākā daļa iedzīvotāju. 1666. gada jūnijā ciemata jaunais draudzes priesteris Viljams Mompesons, lai ierobežotu mēra izplatību, nolēma izmantot venēciešu praksi un slēgt ciematu.
Viņš sasauca vietējos iedzīvotājus, kas vēl bija palikuši dzīvi, un informēja viņus, ka turpmāk pamest ciemu vai uzņemt tajā viesus ir stingri aizliegts.
Protams, ciema iedzīvotāji varēja bēgt no briesmām, kā to darīja visur. Veselie, iespējams, sevi pasargātu no inficēšanās, bet kopā ar viņiem bēgtu arī tie, kuri jau bija nāvējošās infekcijas nēsātāji, un slimība valstī izplatītos tālāk.
Ciema iedzīvotāji zvērēja nepamest Ejamas robežas. Vairākumam veselo iedzīvotāju tas nozīmēja drošu nāvi… Garīdznieku atbalstīja Devonšīras hercogs, kurš solīja nodrošināt karantīnā esošā ciematiņa iedzīvotājus ar pārtiku, līdz mēris neatkāpsies. Garīdznieks Mompesons zvērēja darīt visu, kas viņa spēkos, lai nomierinātu ciema iedzīvotājus un palīdzētu viņiem tikt galā ar dvēseliskām ciešanām un šausmām.
Ciema robežas tika iezīmētas ar akmeņiem, aiz kuriem iedzīvotāji nedrīkstēja iziet, pat ja viņi jutās veseli.
Akmeņos tika izcirsti padziļinājumi, kuros tika ieliets etiķis – tur tika atstātas monētas, kuras tirgoņi varēja paņemt, atstājot savu preci pie karantīnas robežas. Tika uzskatīts, ka etiķis pasargā no infekcijas. Mēris nežēloja ciemata iedzīvotājus – 1666. gada augustā mirstība sasniedza kulmināciju, kad mira 5–6 cilvēki dienā.
Cilvēki turpināja ievērot karantīnu, un drīz vien mēris sāka atkāpties. Novembrī nomira pēdējais saslimušais un epidēmija beidzās. Rezultāts bija briesmīgs – no 344 Ejama ciema iedzīvotājiem 267 bija miruši. Ciemata mocekļi bija izpildījuši savu pienākumu, samaksājot par to baismīgu cenu. Taču viņu dēļ slimība tika apturēta un neizplatījās uz citiem ciemiem.
Slavenā Tīfa Mērija
Taisnības labad jāsaka, ka karantīnas vēsture ne vienmēr ir stāsts par varonību un nesavtību. Cilvēce piedzīvojusi daudzus gadījumus, kad tikuši pārkāpti karantīnas pasākumi. 20. gadsimta sākumā ASV dzīvoja bēdīgi slavenā Mērija Melouna.
Nezinot, ka viņa ir asimptomātiskā vēdera tīfa nēsātāja, Mērija strādāja par privāto pavāri, septiņu gadu laikā nomainot septiņas ģimenes. Kad mediķi, izpētot Tīfa Mērijas ceļus, sāka celt trauksmi, valdībai tomēr izdevās piespiest Melounu nodot analīzes. Tās apliecināja – viņa tik tiešām savā žultspūslī nēsā infekciju.
Kad patiesība nāca gaismā, viņa Ziemeļbrāļu salas slimnīcā tika ievietota karantīnā. Tomēr no ārstēšanās sieviete kategoriski atteicās, paziņojot, ka neapdraud apkārtējos. Pēc trim gadiem sievieti atbrīvoja.
Viņa parakstīja apņemšanos, ka vairs nevienam negatavos ēdienu, taču viņa mainīja vārdu un, kādu laiku pastrādājot mazāk atalgotā darbavietā, turpināja strādāt par pavāri, tā izplatot infekciju.
Par to viņu atkal ievietoja karantīnā, šoreiz jau uz mūžu. Jāsaka, ka viņa kļuva par zvaigzni un sniedza neskaitāmas intervijas.
Žurnālistiem interviju laikā bija jāuzmanās, jo viņiem bija stingri aizliegts ņemt no Mērijas rokām pat ūdens glāzi. Vairākas aplēses liecina, ka Mērijas dēļ miruši 50 cilvēki. Šodien angļu valodā frāze Tīfa Mērija tiek attiecināta uz bīstamu infekciju nēsātājiem, kas rada draudus iedzīvotājiem, jo viņi atsakās veikt atbilstošus piesardzības pasākumus.
Jauns karantīnas laikmets
Ar SARS koronavīrusa, kurš bija Covid-19 vecākais brālis, uzliesmojumu 2002. gada nogalē sākās jauns laikmets infekciju slimību izplatības kontrolē. Cilvēkus, kurus turēja aizdomās, ka viņi kontaktējušies ar inficētajiem, izolēja, lai pārliecinātos, ka viņi nav bīstami. Tika prognozēts, ka SARS pārņems visu pasauli, taču, cik pēkšņi sācies, tik pēkšņi tas arī beidza plosīties.
Tāpat kā Covid-19, arī SARS izcelsmes vieta bija Ķīna, proti, Guanduņas province.
Ķīnas valdība bija noteikusi kriminālatbildību, ja karantīnu neievēroja vai tika kavēta tās īstenošana.
Pārsvarā SARS, ar kuru saslima vairāk nekā 8000 cilvēku, no kuriem mira 774, plosījās Ķīnā, Honkongā un Taivānā, tomēr, lai gan tika pieņemti pasākumu, vīruss nonāca, piemēram, arī Kanādā, kur nonāvēja 43 cilvēkus. Kanādas valdībai nācās ievietot karantīnā 7000 cilvēku, lai apstādinātu SARS jeb atipiskās pneimonijas izplatību.
Zinātnieki ir pārliecināti, ja nebūtu šādu izšķirošu rīkojumu, kurus atbalstīja daudzas valstis, varēja sākties pandēmija, kas būtu prasījusi ļoti daudz cilvēku dzīvību. Arī šodien, kad pasaulē plosās Covid-19, daudzas valstis veic stingrus karantīnas pasākumus, lai ierobežotu vīrusa izplatību. Cik tie būs efektīvi, rādīs laiks…
