Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Vai rabarberos un skābenēs pēc Jāņiem pieaug skābeņskābes koncentrācija?
Atbild Latvijas Universitātes asociētā profesore Ida Jākobsone.
– Skābeņskābes visvairāk ir rabarberos, skābenēs un zaķskābenēs jeb zaķkāpostos. Jau manā bērnībā tautā runāja, ka rabarberus un skābenes vajag ēst tikai līdz Jāņiem. Veicot pētījumu, noskaidrojām, kādā daudzumā, rabarberiem augot, tajos pieaug arī skābeņskābes daudzums. Vērtējām rabarberu sastāvu ik pēc divām nedēļām, turklāt pārbaudījām arī jaunos dzinumus.
Tautā runātais apstiprinājās – skābeņskābes daudzums, rabarberiem augot, arvien palielinājās.
Ap Jāņu laiku tas sāka palielināties īpaši strauji, jūlijā un augustā skābeņskābes koncentrācija bija ievērojami lielāka nekā maijā.
Jaunajos rabarberu dzinumos, kas auga pēc Jāņiem, skābeņskābes koncentrācija nebija tik liela kā pāraugušajos rabarberos, bet – tuvu tai. Katrā ziņā maijā augušajos jaunajos dzinumos tā bija ievērojami zemāka nekā jūlijā augušajos.
Skābenes atsevišķi pētījuši neesam, bet sakarība varētu būt tieši tāda pati.
Šiem augiem ir sava fizioloģija – uz rudens pusi skābeņskābe uzkrājas. Bet Jāņi gan nav strikta robeža – tas ir aptuvenais laiks, kad skābeņskābes koncentrācija sāk straujāk palielināties.
Skābeņskābes sāļu oksalātu daudzums gana liels ir arī spinātos, selerijās, sarkanajās bietēs. Par tiem pētījumu saistībā ar skābeņskābes uzkrāšanos nav.
Bet kopumā zaļumus un dārzeņus, kas satur šo organisko skābi, pārlieku daudz ēst nevajadzētu nevienam.
Ja cilvēks ir vesels, viņš arī pēc Jāņiem reizi nedēļā var no jaunajām skābenēm uzvārīt zupu vai pagatavot kādu saldo no jaunajiem rabarberu dzinumiem. Bet – ne katru dienu.
Kas labs un ne tik ļoti labs ir skābenēs un rabarberos?
Atbild diētas ārsts Andis Brēmanis.
– Arī skābenēs un rabarberos atrodas gan vērtīgi vitamīni un minerālvielas, gan šķiedrvielas, gan organiskās skābes. Kopumā dārzeņos esošās organiskās skābes, kas ir arī ābolskābe, citronskābe, cilvēkam ir vajadzīgas un rosina gremošanas trakta darbību. Savukārt skābeņskābei piemīt ne tikai labās īpašības vien, jo tā smuki piesaista kalciju, līdz ar to zarnu traktā kalcijs var neuzsūkties un kā jau nešķīstošs elements tikt izvadīts ārā.
Tāpēc skābeņskābes uzņemšana tiešām var veicināt kalcija nepietiekamību.
Tad, ja skābenes un rabarberus lieto daudz un kopā ar tiem produktiem, kuri šī cilvēka ēdienkartē ir kalcija avots. Vēl skābeņskābe veido organismā savienojumus, ko sauc par kalcija oksalātiem. Cilvēkiem ar podagru un tiem, kam jau ir bijuši kalcija oksalātu nierakmeņi, veicināt šo savienojumu veidošanos gan nevajadzētu.
Citiem ar skābeņu un rabarberu ēšanu ir tāpat kā ar kafiju. Vispār ir labi to dzert, bet, ja brokastīs izdzersi trīs, četras krūzes stipras kafijas, var palikt slikti: piemesties sirdsklauves, kairināt kuņģi.
Bet vai tāpēc secinājums būs, ka nedrīkst dzert kafiju? Nē, tikai nevajag kafiju dzert pārspīlētā daudzumā!
Skābenes un rabarberi ir diezgan skābi, tāpēc domāju, ka neviens ikdienā tos tāpat pārlieku daudz nepatērēs. Protams, pavasarī cita lieta: kāds vienā dienā apēdīs gan skābeņu zupu, gan rabarberu ķīseli. Otrā dienā arī to pašu, un trešajā, bet pēc tam jau apniks. Cilvēkam dabiski gribas sajust dažādas garšas, un tas arī viņam vajadzīgs, lai pa dienu apēstu kaut ko no visām uzturvielu grupām.
Un vēl kas… Uztura zinātnē modē ir vērtīgs princips – sezonalitāte.
Ja ēdīsi skābenes un rabarberus, kad tie visgardākie un kamēr dārzos vēl nekas cits daudz nav atrodams, – viss būs kārtībā.
Pavasarī skābeņskābes koncentrācija tajos ir minimāla. Ja rabarberi ļoti garšo, vari pavasarī sagriezt svaigos dzinumus, sadalīt mazās porcijās un sasaldēt kaut vai visam gadam! Arī skābenes vari līdz Jāņiem saplūkt un sakonservēt burciņās ar sāli vai sasaldēt.
Vai tāpēc, ka arī pēc Jāņiem katru dienu ēdīšu skābenes un rabarberus, man veidosies nierakmeņi?
Atbild nefrologs jeb nieru ārsts Māris Pļaviņš.
– Tā jau gan nenotiks, ka tikai rabarberu un skābeņu ēšanas dēļ kādam nierēs veidosies kalcija oksalāta akmeņi! Rabarberi un skābenes parasti topā ir īsu laiku, turklāt neviens taču visu dienu neēd tikai šos produktus. Bet teorētiski: oksalāti jeb skābeņskābes sāļi tik tiešām ir viens no faktoriem, kas var veicināt nierakmeņu veidošanos.
Vispārējas diētas rekomendācijas, ja bijuši jebkādi nierakmeņi, noderēs arī citu slimību profilaksē.
Tātad ieteicams mazāk lietot viegli asimilējamus ogļhidrātus jeb cukurus, nātrija hlorīdu jeb sāli lietot tikai 5 gramus dienā, daudz dzert ūdeni, daudz uzmanības veltīt fiziskajām aktivitātēm.
Tie, kam jau konstatēti tieši kalcija oksalātu nierakmeņi, paši mēdz uzskatīt, ka viņiem turpmāk mazāk jāēd produkti, kas bagātīgi satur kalciju.
Tas gan nav pareizi, jo tie jāēd pietiekami, lai organisms ar uzturu nodrošinātu tam vajadzīgo kalcija daudzumu.
Ja konstatēts, ka cilvēkam ir kalcija oksalātu nierakmeņi, iesaka no uztura izslēgt produktus ar augstu oksalātu (skābeņskābes kalcija sāļu) koncentrāciju: rabarberus, skābenes, spinātus, sarkanās bietes, diedzētus kviešu graudus, sojas krekerus, zemesriekstus, okru (citi nosaukumi šim dārzenim, kas pie mums kļūst arvien populārāks, – bāmija, bhindi, gumbo, dāmu pirkstiņi), šokolādi, melno tēju, saldos kartupeļus.
Vēl jāierobežo produkti ar vidēji augstu oksalātu saturu – auzu pārslas, vīnogas, selerijas, zaļos piparus, avenes, zemenes, marmelādi, aknas.
Konstatēts, ka oksalūriju veicina arī augsts C vitamīna saturs uzturā. Rabarberos un skābenēs ir divi faktori – gan augsts oksalātu saturs, gan C vitamīns. Vēl pie vainas var būt B6 vitamīna deficīts, traucēta kalcija uzsūkšanās zarnās dažādu slimību dēļ, iekaisīgas zarnu slimības.
Taču, lai šādu diētu, kurā maz produktu ar augstu oksalātu saturu, ārsts rekomendētu pamatoti, jānosaka, kāda veida nierakmens cilvēkam ir vai ir bijis.
Pēc dažādu veidu nierakmeņu ārstēšanas jāievēro atšķirīgas diētas.
Problēmas rada tas, ka pie mums tikai Stradiņos analizē nierakmeņu ķīmisko sastāvu, turklāt – ne visos gadījumos. Cilvēkiem, kam ir nierakmeņi, vajadzētu veikt to spektrofotometriju, kas pieejama citās Eiropas valstīs, tad arī par profilaktisko diētu varētu lemt precīzi un visos gadījumos.
Vēl viena problēma: mūsdienu Rietumu dzīvesveids ietekmē to, ka kopumā urīna pH līmenis cilvēkiem ir skābāks, nekā vēlams.
No ēšanas ieradumiem pie vainas ir tas, ka par daudz uzņemam enerģētisko uzturvērtību, ko rēķina kilokalorijās, olbaltumvielas (pat 100 gramus dienā, kaut arī ieteicams ne vairāk kā 0,8 grami uz svara kilogramu), taukus (pat 132 gramus, kaut ieteicami 80 grami dienā), alkoholu. Turklāt pārāk liels ir ar dzīvnieku valsts produktiem uzņemto olbaltumvielu īpatsvars, kas visvairāk padara urīna pH skābāku.
Bet skābā vidē gan oksalātiem, gan urīnskābei pieaug kristalizācijas iespējas.
Viena no teorijām noteiktu veidu nierakmeņu veidošanos skaidro tā: primāro kristalizācijas iedīgli veido tieši urīnskābes kristāli, kam nieru savācējkanāliņos piesaistās oksalāti. Pamazām veidojas kalcināta gabaliņi, kas ir sākums nierakmeņu augšanai.
Lai arī urīnskābes līmeni var noteikt analīzēs un tā ir rutīnas prakse, tomēr, kamēr nekas traks nav atgadījies, reti kurš sāk ievērot veselīgu diētu, ierobežojot uzturā dzīvnieku valsts olbaltumvielas (visvairāk – gaļu), pārtraucot lietot alkoholu (īpaši – alu litriem vien) un tamlīdzīgi.
Šādā situācijā, kad paaugstinājies urīnskābes līmenis jeb sākušies urīnskābes vielmaiņas traucējumi, mēdz attīstīties ne tikai nierakmeņi, bet arī podagra.
Ja tad vēl cilvēks pārspīlēti daudz ēd oksalātiem bagātus produktus, kopā var sanākt dažādas nepatikšanu kombinācijas.
