- Ābolu sēkliņās ir vitamīni (īpaši E vitamīns), bet to vislielākā vērtība ir jods. Sēklās ir eļļa, nedaudz olbaltumvielu un rūgts glikozīds amigdalīns, kas, organismā noārdoties, atbrīvo zilskābi. Apēdot dažus ābolus ar visām sēklām, jūtams ļaunums organismam neradīsies. Tomēr speciāli ēst ābolu sēkliņas, it īpaši, rūpīgi sakošļājot, gan nevajadzētu.
- Arbūzu sēkliņās ir taukskābes, ēteriskās olbaltumvielas un daudz minerālvielu. Tās labvēlīgi ietekmē gremošanas procesus. Dažās Āzijas un Tuvo Austrumu valstīs arbūzu sēklas vāc, žāvē un grauzdē ēšanai. Arbūzu sēklas izmanto arī zupās vai lai pagatavotu citus derīgus produktus – eļļu, tēju un sēklu ekstraktu.
- Ķirbju sēklas ir bagātas ar minerālvielām (magniju, cinku, dzelzi, fosforu), olbaltumvielām un antioksidantiem. Sēklām ir hormonāli regulējoša iedarbība, tās izmanto dažādos uztura bagātinātājos. Ķirbju sēklas arī labi palīdz pret zarnu parazītiem.
- Plūmju kauliņi. Tajos esošā eļļa satur E vitamīnu un nepiesātinātās taukskābes – linolskābi un oleīnskābi, kas nodrošina veselīgu ādas šūnu atjaunošanos. Taču kauliņos ir arī amigdalīns, kas organismā var pārveidoties par zilskābi, tāpēc speciāli košļāt kauliņus nav ieteicams.
- Paprikas sēklās ir neaizvietojamās aminoskābes, tāpēc, tīrot un griežot papriku salātiem vai citiem ēdieniem, nevajag pārāk centīgi atbrīvoties no sēkliņām.
- Vīnogu kauliņi satur aktīvās vielas, kas palīdz saistīt brīvos radikāļus. Zinātniskie pētījumi liecina, ka vīnogu kauliņu eļļa palīdz stiprināt imunitāti un var būt līdzeklis pret ļaundabīgu veidojumu rašanos organismā. Kauliņus izmanto alerģiju ārstēšanai, kā arī pārtikas piedevu ražošanā, kas samazina sirds un asinsvadu slimību risku.