Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nedomā! Dari!
Man patīk skriet – izbaudu gan procesu, kad varu skatīties, kā mostas pilsēta, un klausīties mūziku vai kādu raidierakstu, gan efektu, kad visu dienu pēc sporta endorfīni riņķo asinīs. Bet tik un tā, kad nozvana modinātājs, kārdinājums to izslēgt un vēl pagulēt ir tik liels. Prāts darbojas viltīgi: «Tu taču esi gulējusi tikai sešas stundas, kā tu izturēsi līdz vakaram? Oi, iekniesās kaklā, ārā sarīsies aukstu gaisu un tiešām saslimsi, labāk paliec zem segas siltumā…» Tāpēc – skrienamtērps ir jāsaliek jau vakarā, austiņām jābūt pa tvērienam, botām jāskatās durvju virzienā. Un tad – nedomā! Saģērbies un ej! Kad esmu tikusi uz ielas – nu, ko vairs? Jāskrien ir.
Šis padoms – reizēm nedomāt, bet vienkārši rīkoties, kā ir izlemts iepriekš, – man ir no Lauras Denleres, Ugunsskolas vadītājas.
Pavisam ātrā palīdzība
Viens no maniem pirmajiem rakstiem IEVAS Veselībā bija par gluži banālu saaukstēšanos. Pamatojums man jau izslīdējis no atmiņu krātuvēm, bet atceros, ka, tiklīdz jūtamas pirmās iesnu pazīmes, jāiedzer C vitamīna trieciendeva – 1000 miligramu jeb 1 grams. Turu pa rokai mājās un, ja man vai bērniem vajag, – dodu!
Citi lasa
Ēst veselīgi, bet nejukt prātā
Uztura speciāliste Liene Sondore savulaik teica: mums iegaršojas tas, ko ēdam. Un tiešām, ja regulāri ēd dārzeņus, tos kārojas. Eju pa ielu un domāju – šovakar es ēdīšu brokoli! Tā kodīšu! Tā ēdīšu!
Neatteikšos no kūkas jubilejā un krējuma karotītes borščā, bet ikdienā es gatavoju vienkāršu, veselīgu ēdienu.
Piemēram, kad vakars ir vēls, bet visi izsalkuši, nevāru makaronus vai pelmeņus, bet griķus. Tikpat ātri un daudz veselīgāk.
Man ir paveicies, jo manās mājās visiem garšo dārzeņi. Lai pēc tam mazāk jātīra, cepešpannā ieklāju silikona pamatnīti (cepampapīra vietā, jo var nomazgāt un lietot atkal) un beru iekšā, kas nu mājās ir, – burkānus, puķkāpostu rozītes, parasto un saldo kartupeli, kabačus, brokoļus, ķirbi –, visu apslaku ar olīveļļu, uzberu drusciņu sāls un garšvielas (timiānu, rozmarīnu, kas nu gadās pa rokai) un cepeškrāsnī iekšā. Tā kā elektrība jātaupa, parasti cepu vairākas plātis stāvos. Atsevišķā pannā parasti cepu bietes, lai tās nesakrāso kaimiņus.
Šķēlēs sagrieztām bietēm man patīk pievienot ne tikai olīveļļu, bet arī drusciņ sarkanvīna balzametiķa un ķimenes.
Svarīgi, lai dārzeņi ir vienā kārtā, nevis sabērti biezā slānī, – tad tie izcepas stingri, nevis izjūk. Un, lūdzu, nepārcep! Skaidrs, ka pārcepti dārzeņi ir riebīgi. Tie taču nav indīgi arī svaigi, tāpēc cep vien tik, lai nazis, kad pārbaudi gatavību, tajos ieslīd vēl ar vieglu pretestību.
Kaloriju pieskatīšana
Kad izdomāju, ka svētku ir bijis par daudz un gribu kādu kilogramu nomest, man noder mobilā lietotne My Fitness Pal, kas ir kā virtuāla uztura dienasgrāmata. Tajā ir milzīga datubāze par kalorijām un uzturvielām. Daudziem produktiem ar telefona kameru atliek vien noskenēt svītrkodu, un uzreiz parādās dati. Atliek izvēlēties, piemēram, 100 gramu biezpiena vai divas rupjmaizes šķēles. Pārējos var atrast pēc saraksta – āboli, burkāni, olas…
Lietotnē viss summējas, un ir skaidri redzams, cik kaloriju jau apēsts, cik atlicis, vai šodien ir vairāk bijis ogļhidrātu un nu laiks pievērsties olbaltumvielām, vai ir gana daudz šķiedrvielu. Šai lietotnei pieejama arī maksas versija, kas ļoti smalki izanalizē ēdienkarti, bet man pietiek ar brīvi pieejamo.
Kafijas krūze, ūdens glāze
Šis man ir kļuvis par universālu principu – izdzēri kafiju, izdzer glāzi ūdens.
Kontaktlēcas viendienītes
Tā kā nēsāju brilles, kamēr saņemu drosmi un krāju naudu lāzeroperācijai redzes korekcijai, tad, kad vēlos sapucēties, pēc oftalmoloģes ieteikuma, izvēlos vienas dienas kontaktlēcas. Ja lēcas nelieto katru dienu un attiecīgi par tām arī skrupulozi nerūpējas, viendienītes ir higiēniskākas, jo pēc nēsāšanas tiek izmestas. Tā atkrīt risks, ka pēc ballītes vai vēlas teātra izrādes lēcas nav gana rūpīgi notīrītas un apaug ar baktērijām, kuras pēc tam var nonākt acīs, izraisot infekciju. Izrēķināju, ka vienas dienas lēcu pāris man izmaksā 1,60 eiro. Tā kā nēsāju tās vien divas trīs reizes mēnesī, sanāk arī lētāk nekā mēneša lēcas.
Mana tehniskā apkope
Man ir atsaucīga un jauka ģimenes ārste Gerda Lielause, kurai ir arī foršas māsiņas. Visbiežāk es pie viņām parādos, jo bērniem pienācis laiks vakcīnai vai skolai vajadzīga zīme, ka utis viņu galvās nav atrodamas. Tad mana daktere parasti arī uzmet aci dokumentiem, kad esmu bijusi uz tehnisko apkopi, un mēs norunājam pašas savu randiņu vai, ja es liedzos, ka nenākšu, jo man viss labi, viņa mani vismaz nosūta uz asinsainu. Un vēl es vienmēr pie izdevības dakterei palūdzu recepti D vitamīnam – to tad katru rītu iepilinu sev un savējiem.
4000 nedēļu
Tā sauc Olivera Bērkmena grāmatu, ko šovasar izlasīju. 4000 – tik daudz nedēļu ietilpst 80 gados, kas, iespējams, varētu būt mans (vai tavs?) mūža ilgums. Viena nedēļa paskrien tik ātri, vai ne? Un 4000 nemaz nav daudz. Šī ideja mani ļoti aizķēra. Arī tāpēc aizvien mazāk gribu tērēt laiku nodarbēm un cilvēkiem, kas nav mani. Un ar katru nedēļu un gadu, ko nodzīvoju, aizvien vairāk saprotu, ka lielākā vērtība ir labas un siltas attiecības. Tāpēc tieši tajās ir vērts ieguldīt.
Glābējminūtes
Mans Ahilleja papēdis ir miegs. Pie uztraukumiem – priecīgiem vai bēdīgiem – neguļu. Aizmiegu, pēc pāris stundām pamostos, un viss pagalam. Neticu, ka ir vēl kāda metode, ko nebūtu izmēģinājusi. Tāpēc esmu nolēmusi vienkārši par to vairs neuztraukties. Ja esmu pamodusies un jau stundu bez miega vārtos pa gultu, ceļos un kaut ko padaru.
Tā kā savā dzīvē daudz ko esmu tā globāli sakārtojusi, par laimi, man bezmiega nakšu ir daudz mazāk nekā agrāk, bet – gadās.
Tad es nākamajā dienā, klausot miega speciālistu padomus, kritiskā brīdī, kad jūtu, ka nu gan ne ķermenis, ne prāts vairs nevelk, – atrodu klusu vietiņu un uz 15 minūtēm (ilgāk nedrīkst) atlaižos. Interesanti, ka pat tajās reizēs, kad man šķiet, ka esmu tikai pietuvojusies snaudai, man strādāt un nodzīvot dienu līdz galam ir daudz vieglāk.
Nedarīt, ko nevajag
Nu, piemēram, nesmēķēju ne tādas, ne šitādas cigaretes vai tām līdzīgus izstrādājumus. Alkoholu ļoti izvērtēju, kad un ko lietoju. Diezgan bieži nonāku pasākumos, kur viesmīļi iznēsā dzērienu glāzes, un, ja katru reizi no tām kaut ko paņemtu, es tā sociāli nodzertos vienā vīlē. Tāpēc ļoti priecājos, ka mūsdienās vienmēr ir bezalkoholiskās versijas. Es tiešām izbaudu labu sarkanvīnu, šampanieti, dažus noteiktus kokteiļus. Bet tikai mirkļos, kad un ko es tiešām gribu.
