Kam pieder aukstā zupa? Nu, tā, ko ēdam cauru vasaru, ar bietēm un kefīru. Muļķīgs jautājums, vai ne? Mums taču – man un tev! Bet pajautājiet šo pašu jautājumu jebkuram lietuvietim un, ļoti iespējams, dabūsiet dzirdēt piktu paziņojumu par to, ka aukstā zupa nav nekas vairāk kā šaltibarščiai plaģiāts. Īstie šīs zupas autori un īpašnieki esot viņi, lietuvieši!
Pēdējā laikā jau vairākkārt interneta komentāru sadaļās par šo pieticīgo tēmu esmu vērojusi pārsteidzoši kaismīgus viedokļu dueļus.
Karstā vasaras dienā bietēm un zaļumiem pieliet vēsu rūgušpienu (diez vai tas bija kefīrs) – sazin kuras puses saimniecei šī doma pirmo reizi iešāvās prātā. Tādu ziņu – pat aptuvenu! – nav ne latviešiem, ne arī pašiem lietuviešiem. Un arī ne poļiem, kuru tradicionālo zupu krājumā ir chłodnik litewski (lietuviešu aukstā zupa), uz kuru kā pierādījumu apmierināti atsaucas lietuvieši. Skaidrs ir tas, ka šī brīnišķīgā recepte apskrējusi visu mūsu reģionu kā kūlas ugunsgrēks siltā pavasara dienā. Un vainīgo sērkociņu atrast nav un nebūs iespējams, jo ilgu gadu garumā aukstā zupa praktiski identiskā veidolā ik vasaru ir veldzējusi gan latviešus, gan lietuviešus, gan arī poļus un vēl dažu labu kaimiņu (fakts, ka krieviem un ukraiņiem mūsu aukstā zupa ir sveša, man bija pārsteigums).
Kāpēc viena vienkārša un brīnišķīga zupa nevar vienlaikus piederēt divām kaimiņu tautām, ja mēs draudzīgi dalām tik daudzus citus ēdienus?
Galu galā, visticamāk, šī pēdējos gados saceltā rozā vētra nav nekas vairāk kā brīnišķīgi izspēlēta lietuviešu tūrisma mārketinga šarāde. Tomēr sakultais nacionālais lepnums, kā smejies, ir īsts. Kaimiņu cīniņi par iemīļotu ēdienu īpašuma tiesībām, protams, nav nekas jauns nevienā pasaules malā. Čīlieši cīnās ar argentīniešiem par iebiezinātā piena kūkas saimnieku godu, kolumbieši un venecuēlieši nevar sadalīt arepas, vjetnamieši un ķīnieši strīdas par to, kurš īsti ir radījis vasaras rullīšus jeb summer rolls. Ēdiens sniedz ne tikai kalorijas un sātu, bet arī piederības sajūtu. Un lepnumu.