Aprunājoties ar pāris grieķiem un apmeklējot vairākus ēdienu gatavošanai un baudīšanai veltītus blogus, kuros saimnieko grieķi, skaidrs ir viens – ar un par šiem salātiem labāk nejokot. Aizsākot šo tēmu, grieķi, kuri reizēm jau gadiem paši vairs nemīt Grieķijā, bet, kuri ir pārdzīvojuši (jā, tieši tā, viņi pārdzīvo un kreņķējas, kad tas notiek) neskaitāmas vilšanās grieķu restorānos dažādās pasaules malās, mēdz uzvilkties, atsaukties uz Zevu, lietot daudz izsaukuma zīmju un depresīvus vispārinājumus, kas skan aptuveni šādi: «Es esmu pārliecināts, ka nekur citur kā vien Grieķijā patiešām labus horiatiki salātus jūs nedabūsiet!»
Par laimi – grieķi ir ne tikai karstasinīgi, bet lielākoties arī jauki un izpalīdzīgi, un, lai gan tikko no visas sirds zvērēja, ka grieķu salāti ārpus Grieķijas ir totāli bezcerīgs gadījums, sākot stāstīt par sulīgiem tomātiem, kraukšķīgiem gurķiem, sāļu un mutē kūstošu fetu un zeltainu olīveļļu, viņi kļūst sapņaini aizrautīgi, atklāj visas vecvecmāmiņu receptes un virtuves noslēpumus, lai jūs tomēr pamēģinātu pagatavot īstus grieķu salātus jeb horiatiki. Turklāt viņi stāstīs tik krāšņi, ka pat tad, ja tikko būsiet labi ieturējies un jums īstenībā termiski neapstrādāti sīpoli nekad nav garšojuši, visdrīzāk sāksiet klusībā apcerēt – diez kur varētu ātri dabūt visas sastāvdaļas salātiem, kas solās būt paši brīnišķīgākie pasaulē.
Autori – zemnieki
Izrādās, vārds horiatiki no grieķu valodas tulkojams gluži vienkārši kā zemnieku salāti. Un tas daudz pastāsta par šo salātu raksturu un filozofiju. Pirmkārt, zemniekam dārzā ir paši gatavākie tomāti un viņš tos salātiem izvēlēsies kaut vai praktiska iemesla dēļ – ļoti gatavs tomāts nav ne glabājams, ne uz tirgu vedams. Tāpat šim zemniekam visdrīzāk ir laba olīveļļa un fetas siers, ja ne paša darīti, tad kaimiņu mājā iemainīti. Otrkārt, šie salāti ir izteikts vasaras ēdiens, un šajā gadalaikā zemniekam nav laika smalki kapāt dārzeņus un knibināt no olīvām kauliņus. Arī fetas sieru diez vai viņš drupinās gabaliņos – nošņāps šķēli un uzliks virsū dārzeņiem. Un mērce? Kāda ir grieķu salātu īstā, autentiskā mērce? Ko mums grieķu zemnieks par šo teiktu? Parādītu savu olīveļļas pudeli. Patiesā aina sāk iezīmēties.
Runājot par salātu izcelšanos, visi rausta plecus, jo nav zināms neviens gadskaitlis, neviens uzvārds, neviena pilsēta vai ciems.
Skaidrs ir viens – feta un olīvas Grieķijā ir pazīstami gadu simtiem. Savukārt tomāti ievesti 19. gadsimta pašā sākumā, labi ieaugušies un drīz vien kļuvuši populāri. Visdrīzāk tad arī šie salāti radušies. Bet – kur un kā? Tas laikam šoreiz nav prātīgs jautājums, jo tāpēc jau tie ir zemnieku salāti, ka to autorrecepte pieder visiem grieķiem vienlaikus.
Bet par tām salātu lapām vēl drusciņ trīcinās gaisā viens jautājums, vai ne? Nu, kā – ēdiena nosaukums ir «salāti», turklāt acīmredzot seni salāti, viss taču velk uz to, ka to pamatā jābūt kādam no lapu dārzeņiem, ko mēs saucam par salātiem. Bet, izrādās, te latviešu valoda mūs drusciņ māna. Un mums ir jālūko, no kā šis vārds «salāti», kas tik līdzīgi skan daudzās valodās un arī vienlaikus apzīmē gan ēdienu, gan lapu dārzeni, ir cēlies. Izrādās, šis vārds nāk no latīņu valodas sal – sāls, ko pievienoja visiem svaigo dārzeņu ēdieniem. Tātad, jā, salāti var būt arī bez salātiem.
Par grieķu salātiem mēdz teikt – tos ir tik vienkārši pagatavot un tik vienkārši arī salaist dēlī.
Salātu reglaments
Kam jābūt autentiskos grieķu salātos:
- Tomātiem – svaigākajiem, gatavākajiem, sulīgākajiem, ko vien varat atrast. Tie jāgriež nevis šķēlītēs vai gabaliņos, bet daiviņās. Reizēm, pasniedzot restorānos šos salātus, pavāri tomātus blanšē un novelk tiem miziņu. Jūs droši vien varat iedomāties, ko par to teiktu mūsu iztēlotais grieķu zemnieks. Smietos kā traks!
- Gurķiem – gariem, svaigiem un aukstiem, tikko no ledusskapja. Ja tie nāk no pašu dārza, tos nemizo, tikai sašķēlē.
- Zaļajai paprikai – nevis dzeltenajai, sarkanajai vai oranžajai, bet zaļajai. Jo plānāka miziņa saldajiem pipariem, jo labāk. To nesmalcina, bet sagriež apļos.
- Sarkanajam sīpolam – stipram, saldam un skaistam, ripiņās.
- Veselām olīvām – ideālajā variantā spožām un gaļīgām Kalamatas olīvām ar kauliņiem.
- Fetai – ellīgi sāļam, krēmīgam aitas sieram vienā lielā gabalā, nevis tā drupačām pa visu šķīvi. Fetas sieru gatavo no nepasterizēta aitas piena, nu labi, ir pieļaujams, ka puse ir aitas, puse kazas piena.
- Kaltētam oregano jeb raudenei – jā, arī tad, ja pieejamas svaigas garšvielas, īstajos horiatiki salātos esot jāliek kaltēts oregano.
- Extra virgin olīveļļai – protams, ražotai Grieķijā. Nē, citas nederēs. Mēs taču grieķu salātus te gatavojam!
Ko var likt grieķu salātos, ja vēlas:
- Sarkanvīna etiķi. Būs grieķi, kuri apgalvos, ka tā pat ir obligātā sastāvdaļa, kaut citi teiks, ka izvēles.
- Kaperus.
Kam grieķu salātos neesot vietas:
- Jebkādiem lapu salātiem – tos Grieķijā audzēt sāka diezgan nesen, un autentisko horiatiki aizstāvji uzskata, ka mode tos pievienot sākusies gluži alkatīgu nolūku dēļ. Kad grieķu salātus sāka pasniegt restorānos citās pasaules malās, arī gadalaikos, kad nav tomātu un gurķu sezonas, zaļās lapas, kas maksāja daudz lētāk, lika šķīvī, lai aizpildītu vietu.
- Pētersīļiem, piparmētrai un citiem garšaugiem, kas nav kaltēts oregano, – jā, grieķi labprāt ēd šos zaļumus, bet citos ēdienos.
- Citrona sulai.
- Sadrupinātam sieram – arī tendence pasniegt salātus ar pāri pārkaisītu sadrupinātu mīksto sieru visdrīzāk aizsākusies tāpēc, ka kvalitatīvs fetas siers ārzemēs nebija pieejams vai arī maksāja baisi dārgi. Tāpēc, lai radītu iespaidu, ka siera ir daudz, to izbārstīja pa visu šķīvi, nevis nogrieza kārtīgu šķēli.
- Maizes grauzdiņiem.
- Anšoviem.
Papara rituāls
Tas ir darbības vārds, kas grieķiski nozīmē mazu, bet nozīmīgu gardēža rituālu. Bez tā ēst grieķu salātus neesot nemaz īsti vērts. Tātad, ēdot horiatiki, rokā, kurā nav dakšiņas, jums noteikti vajadzīga kārtīga, laucinieciska maizes ņuka ar stingru un kraukšķīgu garoziņu. Baudot salātus, pavisam drīz pamanīsiet, ka šķīvja apakšā ir sakrājusies dārzeņu un siera sula, kas sajaukusies ar olīveļļu. Nu, kā tādu kārumu atstāsi trauka dibenā? Papara! Tas nozīmē nolauzt maizes gabalu, ielikt to gardajā šķidrumā, pagaidīt, lai maize bagātīgi to uzsūc un tad, turot pirkstos, apēst. Mielojoties Grieķijā, papara varat veikt bez bažām – pat smalkākā restorāna saimnieks novērtēs, ka jums viņa gatavotais ēdiens tīk un, iespējams, pat uzsauks ouzo glāzīti jeb mēriņu. Noteikti neatstājiet šķidrumu šķīvī, jo tas ir pats labums!