Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Izrādās, starp daudzajām fobijām, kas var piemist cilvēkiem, ir arī pārtikas neofobija – bailes izmēģināt jaunu ēdienu. Visbiežāk, līdzīgi kā ar citām fobijām, ļoti izvēlīgu bērnu ēšanas paradumu pamatā ir psiholoģiski iemesli. Konsultē psihoanalītiskā psihoterapeite, smilšu spēles terapijas metodes praktizētāja Ilva Dandzberga.
Par ļoti lielu izvēlīgumu ēšanas ziņā kā par ēšanas traucējumiem drīzāk var runāt par bērniem pēc četru gadu vecuma, jo ap diviem trim gadiem pastiprināts izvēlīgums var būt arī viena no šī vecumposma bērnu attīstības pazīmēm. No viena līdz četru gadu vecumam bērni ļoti aktīvi izzina pasauli, arī caur garšu un smaržu, un ēdiens nav tikai ēdiens, bet daļa no vēl nezināmās un neatklātās pasaules. Dažus produktus bērni šajā laikā pieņem, bet no citiem atsakās. Tāpēc ir normāli, ja šajā laikā bērns ir izvēlīgs, jo aktīvi formējas katra paša patīk un nepatīk kategorijas. Ja izvēlīgums pēc četru gadu vecuma nepāriet un arvien pastiprinās, bērns ēd tikai dažus viņam labi zināmus produktus, baidoties izmēģināt jaunus, tas uztverams kā signāls, ka mazo kaut kas satrauc.
Negatīva pieredze ar ēdienu
Mazi bērni uztver ēdienu ne tikai caur garšu, vairāk viņi to vērtē pēc izskata, krāsas, smaržas, konsistences un emocijām, kādas ēdiens izraisa.
Arī ikvienam pieaugušajam ir kāds ēdiens, kas tik tiešām negaršo. Pilnīgi iespējams, ka ar šo ēdienu ir saistīta kāda negatīva pieredze bērnudārzā vai skolā. Daudzi arvien noskurinās, tikai iedomājoties vien par kakao ar tam pāri savilkušos piena plēvi vai dzelteno šķelto zirņu putru.
Vēl jo vairāk, ja šo ēdienu pieaugušie tolaik likuši par katru cenu apēst līdz galam.
Reizēm bērna atteikšanos no ēdiena, ja nav vērojami papildu trauksmes un baiļu simptomi, var skaidrot ar nepatīkamu pieredzi, ko radījusi tieši ēdiena uzņemšana, – tas kādā reizē bijis pārāk karsts, un bērns apdedzinājies, ēdienam bijusi pārāk piesātināta garša, ļoti sāļš, skābs vai rūgts, ēdiens bijis nepatīkams konsistences vai izskata dēļ. Arī tādi atgadījumi kā aizrīšanās un saindēšanas ar ēdienu var būt par iemeslu, kāpēc bērns ir pārlieku izvēlīgs un baidās kaut ko ēst. Kādam var pietikt pat ar televīzijā redzētu sižetu, kurā cilvēks ēdot aizrijies, lai šie iespaidi ietekmētu viņa rīcību, raisītu bailes un nedrošību.
Šādas un līdzīgas nepatīkamas pieredzes var mazināt bērna drošības izjūtu, ja jāizmēģina kāds jauns ēdiens.
Trauksme un bailes
Pārtikas neofobijas pamatā ir bailes no jaunā. Kad bērns atsakās no izvēles, tas saistīts ar trauksmi un bailēm – es labāk ēdīšu zināmus un pārbaudītus ēdienus, nevis kaut ko jaunu. Tas liecina par to, ka kādā bērna pasaules izzināšanas posmā notikusi kļūme, traucējums, kura dēļ bērns tālāk neiesaistās pasaules izzināšanā un turas pie esošā, zināmā un pārbaudītā. Iespējams, ēšanas laikā ir pārdzīvots kāds konflikts vai negatīvas emocijas. Tiek uzskatīts, ka tieši nepareiza pieaugušā uzvedība (pārmērīga trauksme, bailes, uzspiešana, steidzināšana, draudēšana, sodīšana, pieaugušo savstarpējās nesaskaņas, necieņa un strīdi) bērna ēšanas laikā vai pēc tās rada risku, kas var veicināt bērna ēšanas traucējumus.
Nopietnāki iemesli
Kā gan zināt, vai tam, ka bērns atsakās no ēdiena, un pārlieku lielai izvēlībai ir nopietnāki psiholoģiski iemesli? Visai droši to var apgalvot, ja bērnam līdz ar šo izvēlīgumu ir arī kādas izmaiņas uzvedībā. Novērojot, ka bērns ir ne tikai ļoti izvēlīgs ēdiena ziņā, bet arī sociāli nedrošs, izteikti konservatīvs, ar zemu pašvērtējumu, slikti guļ, slikti pieņemas svarā, ir ļoti kautrīgs, trauksmains, jūtīgs, ļoti emocionāls, raudulīgs, ātri nogurst, ir zema uzmanības noturība, grauž nagus, zaudē lietas, ir vērojama sevis vainošana, – šādas pazīmes norāda uz daudz dziļāku cēloņu esamību. Šādi traucējumi var parādīties pēc kāda traumatiska notikuma, piemēram, ģimenē ienāk otrs bērniņš, bērns uz ilgāku laiku aizvests uz laukiem pie vecvecākiem, mazais pāragri uzsācis bērnudārza gaitas, starp vecākiem valda ļoti lielas nesaskaņas vai vecāki šķiras, kāds no ģimenes locekļiem smagi saslimst, tiek mainīta dzīvesvieta, bērns ir piedzīvojis fizisku vai seksuālu vardarbību.
Šie dziļākie cēloņi parasti ir saistīti ar notikumiem ģimenē vai arī ar attiecībām starp bērnu un pieaugušo.
Attiecību jautājumi ļoti bieži ir saistīti ar vecāku savstarpējām attiecībām un viņu izvēlēto bērnu aprūpes un audzināšanas stilu. Piemēram, tēvs uzskata, ka dēls jāaudzina ļoti stingri, savukārt mamma dēlu pāraprūpē un mēģina pasargāt no tēva agresijas. Abas ir galējības, kur bērna vajadzības un intereses tiek noliktas malā un vecāki balstās tikai uz pašu izveidotiem priekšstatiem un izpratni par to, kas bērnam būtu vajadzīgs. Bieži vien šos priekšstatus veido pašu vecāku agrīnā pieredze, kurā nav tikušas apmierinātas viņu emocionālās vajadzības, un viņi to tālāk nodod bērnam, sniedzot visu, ko bērns vēlas, un arī to, ko nemaz nevēlas. Šajos gadījumos vecāki vienmēr izdara izvēli bērna vietā, neļaujot viņam pašam pieņemt lēmumus un sajust, ka viņa vajadzības tiek sadzirdētas. Savukārt psiholoģiski veselā ģimenē valda savstarpēja cieņa, vajadzību un vēlmju apmierināšana, pietiekama vecāku mīlestība un ieinteresētība, spēja nodalīt savas un izprast bērna vajadzības, izpratne par robežām un to, kas kuram ir vajadzīgs un svarīgs.
Atsevišķos gadījumos ēšanas traucējumi un pārlieka izvēlība un piesardzība var būt kā papildu faktors bērnam ar autiskā spektra traucējumiem.
Ēdiens ir vairāk nekā ēdiens
Reizēm atteikšanās no ēdiena var būt arī veids, kā bērns pret kaut ko protestē. Vecākiem sākumā pašiem jāmēģina rast atbildi uz jautājumu, ko bērns šādi mēģina mums pateikt, kas ir tas, no kā viņš patiesībā atsakās. Iespējams, atsakoties no kaut kā tik svarīga kā ēdiens, bērns mēģina parādīt, ka viņam ir savas robežas, savs viedoklis, savas vajadzības un viņam tiek dots tas, ko viņš nemaz nevēlas. Un tas nebūt nav stāsts par ēdienu. Varbūt viņam tobrīd vajadzīgs nevis ēdiens, bet uzmanība vai emocionālais siltums, vajadzīga sava telpa, sava izvēle. Atteikšanās no kaut kā, kas tiek dots, psiholoģiski saistāma ar izvēli un vajadzībām.
Tas, ko bērns apēd, simboliski ir ļoti svarīgi. Ēdiena pieņemšana vai tā nepieņemšana, atgrūšana runā par attieksmi pret sevi pašu, dzīvi, spēju apmierināt ķermeņa vajadzības. Vairākums psihologu un psihoanalītiķu uzsver, ka ēdiena uzņemšanai ir daudz dziļāks skatījums, – tas ir jautājums par dzīves (vecāku uzvedība, audzināšana un aprūpe) kā tādas pieņemšanu, un ēdiena izvēlīgums bieži vien tiek saistīts ar bērna identitātes un autonomijas problēmu.
Ja ēdiena izvēlīgums saistīts ar neirotisko anoreksiju un bulīmiju, tad ēdiens tiek uztverts kā apdraudējums un ienaidnieks, kas savukārt var nozīmēt simbolisku atteikšanos no vecāku vai aprūpētāju noteikumiem un aprūpes.
Vecāku uzskatu ietekme
Kā visās jomās, arī ēšanas paradumus un attieksmi pret ēdienu bērni mācās no vecākiem. Viņi ne tikai redz, kā un ko ēd vecāki, bet arī dzird un uztver vecāku attieksmi. Ja mēs vēlamies, lai bērni veselīgi attiecas pret ēšanu, arī vecākiem jānotur zināms līdzsvars. Ja vecāki paši ir ļoti konservatīvi ēdiena izvēlē un lieto ierobežotu produktu klāstu, arī bērns pieņems šo modeli. Ja vecāki nelieto kādus noteiktus produktus, teiksim, zivis, arī bērnam nebūs pieredzes to izbaudīt, pagaršot un izpētīt. Arī ģimenes, kuras ir pārlieku fokusējušās uz pareizajiem un nepareizajiem, veselīgajiem un kaitīgajiem produktiem, neveicina bērnā veselīgu attieksmi pret ēdienu. Gluži pretēji: klausoties un atrodoties šajā vecāku sistēmā ar sarunām par to, kas ir labs, vajadzīgs un veselīgs un kas ir slikts, kaitīgs un nevēlams, bērnam veidojas izteikta gradācija un striktāka pieeja ēdienam.
Ēdiens vai produkts pats par sevi nav tikai slikts vai tikai labs. Cilvēks ir unikāls ar to, ka ikviens no mums ir atšķirīgs un atšķirīgas būs arī katra vajadzības pēc viena vai otra produkta. Mazi bērni (ja ar viņu attīstību viss ir normas robežās) balstās uz intuitīvu ēdienu un produktu izvēli. Vecākiem ir jāatceras, ka svarīgi arī nepiekarināt bērnam izvēlīgā neēdāja birku un viņa klātbūtnē, it īpaši ārpus ģimenes, nestāstīt citiem, cik bērns ir izvēlīgs un cik liela cīņa ir par katru apēsto kumosu.
Kā risināt problēmu
Ja bērns atsakās no ēdiena, ir trauksmains, vērojamas bailes, nevēlēšanās paņemt ēdienu (vajadzību), ir bailes izmēģināt ko jaunu, tam pamatā noteikti ir kāda agrīna vai arī nesen pārdzīvota trauma. Šajos gadījumos vislabāk lūgt speciālista palīdzību, lai saprastu, ko bērns ar šādu uzvedību cenšas pateikt. Agrā vecumā bērns nespēj ietvert vārdos un izteikt savas emocijas un to, kas viņam ir vajadzīgs, jo tās bieži vien ir neapzinātas vēlmes un vajadzības. Tāpēc bērni runā un raida signālus caur savu ķermeni. Ja šos signālus neņem vērā, tie var attīstīties dziļākos neirotiskos un personības traucējumos. Nepietiekama pārtikas uzņemšana var radīt arī veselības problēmas, tāpēc tas ir jārisina.
Ģimenei vispirms ieteicams veikt savas sistēmas inventarizāciju un atbildēt uz jautājumu, kas mūsu sistēmā buksē, kas jādara citādi. Reizēm ģimene pati neapzinās vai kaut ko nevēlas ieraudzīt, tad vērtīgi, ka psihologs vai psihoterapeits kopīgo ainu palīdz saskatīt no malas. Ne vienmēr stāsts ir tikai par bērnu.
Pirmā tikšanās ar psihologu vai psihoterapeitu ir vecākiem, speciālists ievāc informāciju par ēšanas traucējumiem un to attīstību, ziņas par ģimeni un kopā piedzīvoto. Iespējams, palīdzība ir vajadzīga vecākiem, tad ieteicama pāru terapija.
Varbūt palīdzība vajadzīga mammai, kura neapzināti iestrēgusi hiperaprūpē un emocionāli ir pārāk saplūdusi ar bērnu.
Bērni vislabāk savu sāpi var izsacīt smilšu spēles terapijā, kas pamatā strādā, lai mazinātu trauksmi un bailes, pārstrādātu traumatiskos notikumus un pārdzīvojumus. Smilšu spēles terapijā it kā spēlējoties – izmantojot dažādu tēlu figūriņas – bērns neapzināti izsaka savus iekšējos pārdzīvojumus, kurus vēl neprot izteikt un nosaukt vārdos.
Vissvarīgāk – nekad nespiest bērnu ēst noteiktu ēdienu ar varu. Labāk noskaidrot, ko bērns pats vēlas un kāpēc atsakās no piedāvātā ēdiena vai produkta. Un tā vietā piedāvāt citu alternatīvu vai izvēli.
Ieteikumi vecākiem
- Kopā ar bērnu skatieties pavārgrāmatas vai kulinārijas šovus un izvēlieties, kādu interesantu ēdienu pagatavot pašu spēkiem.
- Iesaistiet bērnu pārtikas produktu iegādē un mazajos maltītes sagatavošanas darbiņos.
- Piedāvājiet vienkāršu, zināmu, nesarežģītu un nesajauktu ēdienu, piemēram, atsevišķi makaronus, dārzeņus un gaļu. Izvairieties no sajauktiem ēdieniem, jo bērnam ar izteiktu trauksmi un bailēm ir jāredz un jāsaprot, ko viņš ēd.
- Spēlējiet spēli, kurā visi ģimenes locekļi ir ēdiena kritiķi. Katru dienu ar atzīmi vai zvaigznītēm novērtējiet kādu ēdienu vai vienu produktu. Pamatojiet atzīmi ar vērtējumu, kā jums patikusi ēdiena garša, kāpēc ēdiens garšojis.
- Kopā nopērciet ēdienu lellēm vai zvēriņiem, lai bērns sagatavo maltīti savām rotaļlietām un tās pabaro. Spēlē neiejaucieties, bet vērojiet, kādus produktus bērns izvēlēsies, ko gatavos, kā baros rotaļu draugus, ko tiem teiks, ko par ēdienu atbildēs katra rotaļlieta. Spēlējoties bērns atainos savas emocijas un to, ko domā un jūt. Spēle ir stāsts par bērnu pašu.
- Ieturiet kopīgas maltītes un fokusējieties uz kopīgām sarunām un pavadīto laiku, nevis bērna apēsto vai neapēsto ēdienu.
- Bērna nē! uztveriet kā pagaidu atbildi. Iespējams, vajadzēs 15 reizes, lai bērns pagaršotu jaunu ēdienu un viņam tas pat iegaršotos.
- Sauciet produktus un ēdienu mazliet citādi, piedēvējiet tam reālas superspējas. Četrgadnieki apēda par 62% vairāk burkānu, kad tos viņiem piedāvāja nevis kā vienkārši burkānus, bet gan kā maģiskos rentgena redzes burkānus, atklāts Kornela Universitātē (ASV, Ņujorka) veiktajā pētījumā. Lai vistas gaļas kotletītes top par muskuļu kotletēm, zirnīši par spēka zirņiem, zivis par gudrības zivīm. Uzsveriet ēdiena labās īpašības un ieguvumus, balstoties uz reāliem faktiem, bet pasniedziet tos bērnam saprotami un jautri.
- Esiet pacietīgi un iecietīgi; lai mazinātu bērna trauksmi un bailes saistībā ar ēdienu, ir vajadzīgs laiks.
- Strādājiet ar sevi, Maziniet savas bailes un iekšējo trauksmi. Ja vecāki paši netiek galā, jāmeklē palīdzība pie speciālista – psihologa, psihoterapeita vai psihiatra.
Svarīgi – jau agrīni dot izvēli
Ap triju gadu vecumu bērnos mostas patstāvīgums, viņi paši vēlas un arī pamazām spēj izdarīt noteiktas izvēles. Tas nozīmē, ka vecākiem būtu svarīgi šo brīdi nepalaist garām, ieklausīties un apmierināt šo vecumposma vajadzību. Pamatā vecākiem jānotur skaidras robežas, bet mazās lietās gan bērnam jādod iespēja izvēlēties un viņa izvēle arī jāciena un jāņem vērā.
Piemēram, trīsgadniekam var piedāvāt izvēlēties vienu no diviem maltītes variantiem: «Ko tu labprāt ēstu šodien pusdienās – rīsus vai griķus?»
Ap šo vecumu bērni nereti izvēlas katru ēdiena sastāvdaļu ēst atsevišķi, jo tā bērns ēdienu var labāk saredzēt, lai to iepazītu un saprastu. Šajā laikā ļoti ieteicams bērnam pašam piedalīties gan produktu iegādē, gan ēst gatavošanas procesā, palīdzēt mazos virtuves darbiņos, tā veidojot gan lielāku izpratni par ēdienu, gan vairāk iepazīstot pasauli.
