Rīga +4°C
Katru gadu izdevniecība “Žurnāls Santa” rīko labāko rakstu, fotogrāfiju un mākslinieku konkursu “Zelta Spalva”. Katra žurnāla redakcija vērtēšanai izvirza savus izcilākos darbus – rakstus, fotogrāfijas, dizainu. Visu vērtē divas žūrijas: profesionālā žūrija un tauta jeb kolēģi. Profesionālajā žūrijā iesniegtos 2021. gada darbus šogad vētīja žurnāla “IR” galvenā redaktore Nellija Ločmele, polittehnologs Jurģis Liepnieks, TV žurnālists Jānis Geste un dizainere, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Ingūna Elere. Piedāvājam arī jums - santa.lv lasītāji, iepazīties ar 2021. gada labākajiem rakstiem.
“Līdztekus lasītāju balsojumam, kas ir pats galvenais atskaites punkts mūsu darbā, ļoti svarīgs žurnālistikā ir arī profesionāls kolēģu novērtējums, tādēļ vienmēr labprāt atsaucos aicinājumam būt žūrijā. Žūrijas dalībnieki ir tik dažādi, ka viedokļu atšķirības bija likumsakarīgas. Tomēr balsojumos uzvarētāji izcēlās diezgan nepārprotami, daudz neskaidrāka bija robeža starp iekļūšanu labāko trijniekā vai palikšanu aiz svītras. Konkurence bija ļoti nopietna, īpaši daudz labu darbu bija intervijas un apraksta nominācijās. Žurnālisti prot atrast spēcīgus stāstus, panākt intervējamo uzticēšanos un atklātību, par to pelnīta uzslava! Reizēm gan bija sajūta, ka stāstus varētu izstāstīt vēl jaudīgāk, bet es kā redaktore vienmēr būšu prasīgāka nekā tipisks lasītājs. Vairāki darbi ļoti aizkustināja, bet īpaši gribu izcelt stāstu “Mēs tikām galā” par Muižnieku ģimeni, kuru meita ir pirmais bērns Latvijā ar transplantētu sirdi. Tagad jau Alise ir vesela, mācās vidusskolā un sporto, taču ģimene ir piedzīvojusi neticami grūtus pārbaudījumus, daudzu gadu garumā cīnoties par meitas dzīvību. Lasot šo rakstu, ne tikai ieraugi modernās medicīnas iespējas, bet saproti, ka esi liecinieks brīnumam. Tā ir ļoti īpaša sajūta. Dzīve mūs izaicina nemitīgi, bet šādi stāsti cilvēkus uzmundrina un stiprina.”
“Patīkams pārsteigums un profesionāls prieks, ka tieši dizaina nozares viedoklis ir nozīmīgs. Dizains komunikācijā ir nozīmīgs instruments – vizuālā valoda, burtveidols, krāsa, kompozīcija, papīra izvēle, formāts, visi šie netiešie aspekti, kurus lasītājs pat nepamana, bet tiem ir milzīga nozīme. Bija ļoti interesantas diskusijas, pārsteidzošā kārtā – arī sakritības par ļoti daudzām lietām, tas nozīmē, ka laba informācija, raksts, dizains, fotogrāfija ietekmē līdzīgi mūs ikvienu. Domas dalījās un diskusijas raisījās vairāk par to, kādu vēstījumu mēs kā žūrija vēlamies nodot, izvirzot konkrētos rakstus, dizainu utt. Man bija ļoti interesanti lasīt. Ļoti liela dažādība. Arī pārsteigumi – intervija ar Lauri Dzelzīti man kardināli mainīja priekšstatu par viņu. No profesionālā aspekta – publikācijas par Ģelža vasarnīcu žurnālā “DEKO” bija ļoti laba, jo uzskatu, ka šobrīd ļoti jārunā par šīm tīrajām, patiesajām lietām, veicinot izpratni par tīru kompozīciju, materiāliem, funkciju. Pašreiz ļoti dominē smukuma kultūra, bieži nograujot nesenā kultūras mantojuma estētiku, mēģinot tās izdekorēt, pieradināt. Vēl uzrunāja Sindijas Meluškānes raksts “Pusaudzis un zālīte. Cik daudz ir par daudz?”. Aktuāla tēma, laba struktūra – pieredzes stāsts kopā ar speciālista komentāru. Kā arī Lolitas Lūses “Vai Oskars ir vainīgs?” (psihiski slims tuvinieks kā sistēmas upuris, radinieku vainas izjūta). Sabiedrības destigmatizācija mentālās veselības jautājumos. Manuprāt, par to jāraksta un jārunā vairāk un vairāk.”
“Mans ieguvums, esot žūrijā, laikam ir tas, ka salīdzinoši īsā laikā man bija iespēja iepazīties ar ļoti dažādām žurnālistu un autoru publikācijām. Izdevniecības veidotais saturs ir ļoti dažāds, un arī žūrija ir savā ziņā dažāda – katrs ar savu skatījumu un savām lietām, kvalitātēm, kam dod priekšroku. Lielus strīdus par to, kuri tad atzīstami par labākajiem, neatminos, bet diskusijas, protams, bija par to, kā salīdzināt tik dažādas satura vienības savā starpā – sākot no gardām fotoreceptēm, kuras jau redzot vien siekalas tek, un beidzot ar ļoti skaudriem aprakstiem par cilvēku smagākajām dzīves pieredzēm. Bet, šķiet, ka mums izdevās atrast sabalansētu un izsvērtu lēmumu par tiem, kuru paveiktais, uzrakstītais un nofotografētais uzrunāja visvairāk. Konkursam iesniegtās publikācijas bija raibas kā dzeņa vēders. Lai gan tā īsti nav tiesa, jo šo raibumu jau veido tas, ka publikācijas tiek veidotas dažādām auditorijām, kura katra no konkrētā izdevuma gaida noteiktas lietas. Un šādā kontekstā man šķiet, ka izdevniecības autori ļoti labi zina un pazīst savu lasītāju. Attiecīgi arī piedāvā tāda satura un arī rakstīšanas formas publikācijas, ko lasītājs lasīs. Un tas noteikti ir priekšnoteikums, lai šo attālināto sarunu ar savu lasītāju veidotu. Publikācijas, kuras uzrunāja visvairāk: raksts par Mumiņu, kas bija ļoti labi uzrakstīts, otra ļoti praktiska – padomi ainavas stādīšanai no Lauku Mājas, tur bija viss, kas, šķiet, varētu būt nepieciešams, lai saņemtos papildināt koku stādījumus savā apkārtnē. To noteikti paglabāšu laukos kādā plauktā, lai dienā, kad atkal došos uz stādaudzētavu, paķertu līdzi.”
“Uzaicinājums būt žūrijā ir, protams, liels gods, šoreiz šis darbs sagādāja īpašu baudu, jo, kā atklājās, biju mazliet atradinājies lasīt žurnālus un, izrādās, man tiešām ļoti pietrūkst kvalitatīvas žurnālistikas – lielu, nopietnu, kvalitatīvu interviju, aprakstu, problēmrakstu. Interneta vide to Latvijā nepiedāvā, un tas ir tiešām svarīgi un patīkami, ka ir vēl vietas, kur šāda žurnālistika tiek kopta un uzturēta. Viedokļi žūrijā, man šķiet, radikāli ne par ko nedalījās, nekādu nesamierināmu pretrunu nebija un iemesls tam ir tas, ka visi iesniegtie darbi bija ļoti augstas kvalitātes un visi pelnījuši balvu. Kopējais līmenis ir ļoti augsts. Laba žurnālistika ar katru gadu aizvien vairāk pazūd no mūsu ikdienas. Tās vietā ienāk interneta ātrie ziņu izstrādājumi. Atšķirībā no citām valstīm Latvijas YouTube vide arī tikpat kā nepiedāvā kvalitatīvas intervijas vai pētniecību, attiecīgi žurnāli ir palikusi pēdējā vieta, kura vēl mājo vecā labā žurnālistika. Ir ļoti patīkami to baudīt, un to es arī darīju.”
Izpildi testu
