Aloizs Brenčs (dzimis 1929. gada 6. jūnijā Rīgā, miris 1998. gada 29. oktobrī Rīgā) bija latviešu kinorežisors. Darbojies arī politikā.

1953. gadā absolvēja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļu. No 1954. gada darbojās Rīgas kinostudijā, sākumā strādājot dokumentālā kino jomā. 1956. gadā Maskavā pabeidza Augstākos kinorežisoru kursus. Kā kinorežisors debitēja 1957. gadā ar dokumentālo reportāžu "Draugu vidū". Līdztekus dokumentālajām filmām veidoja arī vairākus desmitus kinožurnālu, tajā skaitā "Māksla" un "Padomju Latvija".

1964. gadā Brenčs pievērsās aktierkino, kļūstot par filmas "Līdz rudenim vēl tālu" līdzrežisoru. Vēlāk strādājis kā režisors. Lielākoties uzņēma spraiga sižeta filmas, izmantojot dinamisku montāžu. Režisējis tādas Latvijā pazīstamas filmas, kā "Kad lietus un vēji sitas logā" (1967), "24-25 neatgriežas" (1968), "Šahs briljantu karalienei" (1973), "Gaisma tuneļa galā" (1974), "Liekam būt" (1976). 1981. gadā Aloizs Brenčs uzņēma plašu ievērību guvušo televīzijas daudzsēriju filmu "Ilgais ceļš kāpās", 1983. gadā — televīzijas miniseriālu "Mirāža", 1989. gadā — daudzsēriju televīzijas seriālu "Zītaru dzimta".