Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Atbildi uz šo jautājumu sniedz Kanādas TV kanāla CBC raidījums Nature of Things, ko veido akadēmiķis un vides aizsardzības aktīvists Deivids Suzuki. Viena no sērijām veltīta tēmai Programmēti būt resni. Tajā zinātnieki un ārsti meklē atbildi uz to, kas mūsdienu cilvēkiem rada noslieci uz lieko svaru. Izrādās, zinātnieki izpētījuši, ka produkti, ko ikdienā lietojam uzturā, sadzīvē un kosmētikā, satur ķīmiskus hormonus, kuru formula ir tieši tāda pati kā organisma dabiski izstrādātajiem hormoniem.
Tāpēc mūsu hormonālā sistēma tiek maldināta un… mēs pieņemamies svarā.
Senāk ar jēdzienu endokrīnā sistēma saprata konkrētus dziedzerus – hipofīzi, hipotalāmu, vairogdziedzeri, virsnieres, olnīcas –, bet jau kādu laiku par nopietnu endokrīnās sistēmas spēlētāju medicīnā uzskata arī taukaudus. Ir zināms, ka endokrīnās sistēmas dalībnieku saspēles noteikumi slēpjas līdzsvarā, tāpēc, ja kāds no endokrīnās sistēmas dziedzeriem strādā par kūtru vai ja tā darbība kļūst hiperaktīva, – nav labi. Taukaudi tieši iesaistās steroīdo hormonu regulācijā. Pie steroīdajiem hormoniem pieder tie hormoni, kurus producē olnīcas, sēklinieki un virsnieres (tātad sievišķie, vīrišķie un stresa hormoni).
Organismā ir zināma likumsakarība starp taukaudu daudzumu un hormonālo dziedzeru funkciju tajā.
Klasisks piemērs šajā stāstā: ja meitene vai sieviete badojas un tauku rezerves organismā tiek izsmeltas, pirmā, kas uz šīm pārmaiņām reaģē, ir hormonālā sistēma, proti, pazūd mēnešreizes. Arī tad, ja runa ir par grūtībām radīt bērniņu, viens no pirmajiem aspektiem, kas jāizslēdz, – liekais svars. Ja tas ir tikai pāris kilogramu, maza ziemas riepiņa, organisms pats labi tiek galā ar šiem mehānismiem – pietiek tikai kādu laiku padzīvot, mazāk ēdot un vairāk kustoties. Citādi ir, ja pāris kilogramu vietā ir pāris desmiti liekā «es».
Ja taukaudu organismā ir daudz, tie ļoti smalkā bioķīmiskā līmenī izmaina vielmaiņu.
Dzīvē šī sakarība labi atspoguļojas situācijās, kad dzirdam kādu žēlojamies: «Es ievēroju diētu un sportoju, bet kilogrami kā nekrīt, tā nekrīt.» Kāds tam sakars ar ķīmiskajiem savienojumiem? Vielas, ko zinātnieki angliski dēvē par obesogens un ko latviski varētu tulkot kā hormonjaucēji jeb resninātāji, pēc savas ķīmiskās formulas ir identiskas cilvēka hormoniem, tāpēc tās bez grūtībām piesaistās organisma šūnām un maina tauku vielmaiņu.
Tauku šūnai tās sākuma stadijā ir milzīgs potenciāls, un nākotnē tās pat varētu salīdzināt ar cilmes šūnām, ko iegūst no kaulu smadzenēm. Raugoties perspektīvā, iespējams, pavisam drīzā nākotnē taukaudu šūnas varēs iegūt un apstrādāt, lai, ievadot atpakaļ cilvēka organismā, tās darbotos kā audu atjaunotāji – no tām varētu būvēt asinsvadu sieniņas, ādu, kaulaudus, skrimšļus.
Sliktā ziņa šajā stāstā ir tā, ka hormonjaucēji, sastopoties ar taukaudu šūnu tās sākuma stadijā, aptur tās potenciālu un liek uzpildīties un piebriest – kļūt par tauku šūnu, kas nepakļaujas vielmaiņas procesiem.
Tāpēc cilvēkiem, kuriem ir vairāki desmiti kilogramu lieko taukaudu, svars krītas lēni vai arī sūri grūti gūtie rezultāti ir nenoturīgi. Vārdu sakot, nosacījums – ēd mazāk, kusties vairāk – pārstāj darboties.
Visjutīgākās pret hormonjaucējiem ir grūtnieces, zīdaiņi un bērni no 8 līdz 12 gadiem, jo šajā laikā ķermenī notiek vislielākās pārmaiņas. Bērniem tieši šajā vecumā bieži izšķiras, vai pieaugot būs tendence būt apaļīgam vai ne.
