Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Misionārs Gulbis
Ir tikai divi sporta veidi, kuri nepilnu pēdējo 15 gadu laikā ir radikāli mainījuši Latvijas sporta asinsainu visās asinsgrupās. Viens no tiem ir bokss, kuru vienpersoniski tautās iznesis Mairis Briedis. Otrs – filozofiskais pretmets teniss, kura baseinā vaļu ir bijis vairāk, taču celmlauzis arī ir viens. Ernests Gulbis.
2006. gada oktobrī 18 gadu vecais Ernests ar speciālo ielūgumu piedalījās Sanktpēterburgas ATP turnīrā. Tajā viņš pārsteidzoši aizkļuva līdz pusfinālam, un kopš tā laika teniss Latvijā vairs nav šauro aprindu sporta veids. «Teniss Latvijā iegāja pavisam citā dimensijā,» turnīra ietekmi vērtē Kārlis Lejnieks – bijušais tenisists un vēlāk arī Latvijas Tenisa savienības ģenerālsekretārs.
Tenisa apskatnieks Jānis Cīrulis tolaik spēra savus pirmos soļus sportacentrs.com un bija viens no pirmajiem Latvijā, kas aktīvi informēja par Gulbja straujo uznācienu. Šodien tas šķiet neaptverami, bet pirms 15 gadiem vidējam Latvijas iedzīvotājam vēl bija visai nepilnīgs priekšstats par tenisa globālajiem mērogiem un prestiža apmēriem. «Man šķiet, ka mums izdevās labi uzbūvēt Ernesta stāstu, jo tolaik neviens cits par viņu pārāk neinteresējās. Uzceļot tenisa latiņu, pēc tam arī citi mediji sāka rakstīt par tiem, kuri rangos atradās zemāk un ceļu uz tenisa virsotnēm tikai sāka bruģēt,» atminas Jānis Cīrulis.
Citi lasa
2007. gadā Gulbis iegāja vēsturē kā pirmais latvietis Grand Slam pamatsacensībās. 2008. gadā French Open turnīrā viņš jau aizkļuva līdz ceturtdaļfinālam. Spraigo cīņu ar Novāku Džokoviču jau translēja LTV7, piemetot pēdējo ogļu kravu tenisa ekspresim.
«Gulbja uzrāviens tenisu aiznesa līdz Latvijas vidējam sporta patērētājam, tas ieguva nopietnu informācijas telpas apjomu,» ilustrē Jānis Cīrulis, izceļot arī to, ka Gulbja panākumi noārdīja stereotipus. «Pirms 15 gadiem teniss vairāk pozicionējās kā turīgo cilvēku sports. Vismaz man un tiem, kas apkārt, tobrīd bija tāds stereotips.
Sak, ja tev nav daudz naudas, uz tenisu vispār vari neiet – vienalga, esi bērns vai amatieris. Pēc Ernesta pirmajiem panākumiem grūdiens tenisam bija diezgan izteikts.
Otrs izteikts grūdiens bija pēc Aļonas Ostapenko triumfa French Open. Pēc tā amatieru līmenī izlīda ārā tik daudz cilvēku, kuri bērnībā bija trenējušies un pēc Aļonas panākuma pēkšņi to atsāka. Vai tas atspoguļojās arī bērnu tenisa masveidībā? Kaut kādā mērā – jā, bet tur ir pārāk liela korelācija ar izdevumiem. Ne visi to var atļauties.»
Labs veids, kā kārtot biznesu
«Teniss ir sociāli labvēlīgs sporta veids amatieriem. Cilvēki uzspēlē, pēc tam paēd pusdienas un iedzer kafiju. Bieži vien teniss tiek izmantots biznesa darīšanu kārtošanai – kārtīgi izskrienies un pēc tam ar svaigu galvu izrunā konkrētas lietas. Tenisā nedabūsi ar elkoni pa seju, neviens neiešļūks potītē,» sava sporta veida plusus uzskaita Kārlis Lejnieks.
Tieši amatieri jeb pieaugušie, kas uz virsotnēm necer un spēlē tikai savam priekam, ir galvenais Latvijas tenisa stūrakmens. Viņu ieinteresētības kāpums un noturība pēdējo 15 gadu laikā ļāvusi ievērojami pilnveidot Latvijas tenisa infrastruktūras bāzi. Tā dod lielākus priekšnosacījumus dzimt jauniem talantiem. «Ir sabūvēti tenisa korti. Tie parādās vairāk amatieru nevis bērnu dēļ. Amatieris ir tenisa klubu galvenais ienākumu avots,» norāda Cīrulis.
«Neviens cits sporta veids Latvijā nevar lepoties ar tik daudzām privātajām bāzēm. Teniss ir labs ar to, ka šīs bāzes spēj sevi uzturēt. Tas sporta infrastruktūrai ir retums. Kortu piedāvājums nespēj apmierināt pieprasījumu. 2019. un 2020. gads tenisam Latvijā bijuši absolūtie virsotnes gadi,» lepojas Kārlis Lejnieks.
Pandēmijas laikā tieši privātā sporta infrastruktūra arī cieš vissmagāk, jo nav nekādu pašvaldības garantiju, arī valsts piedāvātie dīkstāves atbalsta pasākumi vairāk ir kā ielāps saplēstam peldkostīmam.
Tas novedis pie tā, ka tenisā – vairāk kā jebkurā citā sporta veidā – šobrīd tiek praktizēta pagrīdes trenēšanās iekštelpās.
Stāsti par preventīvajiem pasākumiem, piemēram, tenisa somu vietā mantas lieciet lielveikalu iepirkumu maisiņos, jau lēnām kļūst par Latvijas sporta pagrīdes folkloru… Ažiotāža nozīmē ilgtspēju.
To netieši apstiprina arī Jāņa Cīruļa novērojums, ka «statusa tenisistu» skaits amatieru aprindās sarucis. «Agrāk daudziem pirksti bija gaisā – redzi, es spēlēju tenisu! Šobrīd, apgrozoties tenisa amatieru burbulī, redzu visdažādākos cilvēkus, kas spēlē. Jā, protams, viena daļa ir tādi, kuriem tas ir statusa apliecinājums – Federera raketes, privātie treneri. Viņi uztur stāstu par sevi kā baigajiem tenisistiem,» novērojis Cīrulis. «Savukārt daudziem spēlē bērni, un viņi kā vecāki grib pildīt nosacītā trenera lomu. Tad viņi arī paši sāk spēlēt, bet tas vairāk ir tādēļ, lai viņi spētu darboties ar saviem bērniem. Vēl daļai tas vienkārši ir veids, kā kustēties un izjust sacensību garu – nevis komandas iekšienē, bet individuāli. Komandā var nākties sēdēt uz soliņa, tenisā – vienmēr būsi laukumā.»
Bērniem ceļš gludāks, bet joprojām dārgs
Augstāko virsotņu sasniegšana tenisā ir ļoti kapitālietilpīgs prieks. Latvijas vadošo tenisistu vecāki savulaik ir publiski dalījušies ar saviem ieguldījumiem. Aļonas Ostapenko māte Jeļena kādā intervijā stāstīja, ka līdz brīdim, kad meita sāka pelnīt, bija ieguldīti aptuveni 500 000 eiro.
Kārlis Lejnieks zina, ko nozīmē latvietim mīt profesionālā tenisa taciņu. Abi ar Ernestu Gulbi jau no sākumskolas vecuma izbraukājušies pa nometnēm un turnīriem Eiropā. Kā mazliet pretēju piemēru viņš min Aļonu Ostapenko, kuras bāzes vieta bija Rīga, taču tas nemaina būtību – viss tenisa pasaules krējums ir jāizaicina citos laukumos, un tas maksā.
«Aļona savu izaugsmi vairāk saistīja ar Latviju, Ernests un Anastasija Sevastova – ar ārzemēm, jo visi lielie turnīri ir ārzemēs,» akcentē Lejnieks. «Tāpat arī treniņu nometnes ārzemēs nāk tikai par labu. Kaut vai uz nedēļu, divām. Pirmkārt, pamainīt vidi. Otrkārt, būt apritē. Ar apriti es domāju: aizbraukt uz kādu zināmu akadēmiju un sastapt vienaudžus, kas Eiropā tavā vecumā ir TOP 5. Tad vari sevi salīdzināt ar labākajiem ne tikai turnīros, bet arī treniņos. Tenisā vienmēr aktuāls būs šis hibrīda modelis: ir sava bāzes vieta mājās, bet liela nozīme ir paveiktajam darbam ārzemēs.»
Lejnieks norāda, ka tenisa apguve ir dārga visā pasaulē. Kā nosacītus izņēmumus var minēt vien dažas valstis. «Ir četras nācijas, kur šī situācija vecākiem ir ērtāka: Anglija, Francija, Austrālija un ASV. Tās ir valstis, kam pieder Grand Slam turnīri.
Šīs valstis investē savos turnīros, lai nopelnītu lielāku naudu, tajā pašā laikā – pēc tam investē tālāk savos spēlētājos.
Šobrīd situācija latviešiem ir daudz labāka. Gulbis, Ostapenko un Sevastova ir panākuši, ka visi jaunie, perspektīvie Latvijas spēlētāji ir pieprasīta prece tirgū. Ir iesēta ticība, ka latvieši var spēlēt augstā līmenī. Tagad arvien agrākā vecumā latviešu spēlētāji var tikt pie starptautiskā atbalsta, kas palīdzētu vecākiem. Taču līdz 13–14 gadiem tas tik un tā pārsvarā būs uz vecāku pleciem.»
Profesionālais teniss ir viens no ievērojamākajiem sporta biznesiem. Taču zemenes ar putukrējuma tenisa aprindās bauda vien tie daži desmiti spēcīgāko. Un arī – tas atkarīgs no interpretācijas, kas kuram ir veiksmīgas investīcijas pret ieguldīto darbu, patērēto laiku, nodedzinātajiem nerviem un veselību.
Latvijas labākie tenisisti balvu fondos karjeras laikā nopelnījuši 7–9 miljonus dolāru, šīs summas neietver nodokļus, kā arī ceļošanas un personāla algošanas izdevumus.
Komandu sporta spēlēs zvaigznes tādām lietām netērējas, tenisā – viss no pašu kabatas.
«Tenisā vislielākās izmaksas veido individuālā ceļošana. Esi spiests braukāt un darīt to viens, nevis kā komandu sporta veidos – grupā,» skaidro Jānis Cīrulis.
Viņš uzskata, ka pieredzētos panākumus tenisā nevajadzētu uztvert kā aksiomu, jo pašreizējais Latvijas tenisa lielais trijnieks ir vairāku sakritību rezultāts. «Pārskatāmā nākotnē neredzu Latvijas tenisā tik spilgtus talantus, kas varētu sasniegt Aļonas un Ernesta līmeni. Aļonas gadījums vispār ir unikāls. Ceru, ka kļūdos, bet neredzu, ka viņa pati varētu ko tādu kādreiz atkārtot – tikt līdz vēl vienam Grand Slam titulam,» spriež tenisa apskatnieks Cīrulis. «Ja man jāprognozē, tad – vai Kārlis Ozoliņš kādudien būs TOP 10? Es saku nē. Aļonai Ostapenko vēl viens Grand Slam? Saku nē. Bet Latvijas tenisisti TOP 100 tuvāko 10 gadu laikā – kāpēc gan ne? Tas ir izdarāms.»
Panākumu dzīsla izžūs. Ko tad?
Jānis Cīrulis, vērtējot sportacentrs.com publikāciju lasījumu statistiku, tenisu novērtē kā 4.–5. populārāko sporta veidu Latvijā. Priekšā hokejs, basketbols, futbols, bet uz vieniem svaru kausiem – Mairis Briedis un viņa pavadošais sastāvs boksa ringā. Tenisa un boksa nonākšana Latvijas popkultūrā ir norībinājusi Latvijas sporta sistēmas pamatus.
Ja līdz tam t. s. lielo sportu Latvija saprata ar olimpiskajām disciplīnām, kas pasaulē sevišķi nerezonē, un komandu sporta spēlēm, kur Latvijas izlašu panākumi starptautiskajā līmenī ir tikpat spilgti un (ne)noturīgi kā Tele 2 meteorīts Mazsalacā, tad ar Briedi un tenisa trijotni laukumā parādījās vēl viens spēlētājs – spēcīga globālā tirgus spārnoti individuālie sporta veidi. Tie savus panākumus kaldinājuši paši, bez nodokļu maksātāju vēlības, tie par savām tālākajām veiksmēm un neveiksmēm paši arī uzņemas finansiālo atbildību.
Tenisisti un bokseri Latvijā ir divi šobrīd visloģiskāk un godīgāk eksistējošie profesionālie sportisti, un viņu piemērs liek būtiski aizdomāties par to, kā pašos pamatos Latvijā tiek finansēta sporta piramīda.
Uz Latvijas sporta skatuves parādoties spēlētājiem, kuru galvenās sacensības nav ne olimpiskās spēles, ne arī Eiropas un pasaules čempionāti, valsts varas gaiteņos parādās zināms mulsums…
«Ostapenko uzvara French Open, Sevastovas pusfināls US Open un Gulbja pusfināls French Open – tie ir neaptverami panākumi Latvijas sporta vēsturē, ar kuriem individuālā līmenī var mēģināt spēkoties vienīgi Sandis Ozoliņš un Kristaps Porziņģis. Bet tie ir komandu sporta veidi, tas ir citādi,» sava sporta veida sekmēm kontekstu ierāda Kārlis Lejnieks.
Sevastovas karagājiens US Open laukumos (pusfināls pret tenisa karalieni Serēnu Viljamsu) pirms dažiem gadiem deva jaunu grūdienu diskusijām par to, ko var vai nevar uzskatīt par valsts vārda nešanu pasaulē.
Turnīrs vēl ritēja, bet viens no pasaules ietekmīgākajiem medijiem The New York Times jau vagoja Sevastovas dzimto Liepāju.
Tā ir rezonanse, kādu Latvijas vēsturē spējuši izraisīt uz rokas pirkstiem saskaitāmi sportisti. Latvijas sabiedrība pret šiem impulsiem nebija vienaldzīga. «Spēlētāju pieplūdums sākās ar Ernestu un ilgu laiku turējās līmenī. Sevastova un Ostapenko to pacēla vēl līmeni augstāk. It sevišķi mazo meiteņu skaitu, kas sāka spēlēt tenisu.»
Pēdējās sezonas skaļu panākumu Latvijas tenisā nav bijis. Ļoti iespējams, ka pašreizējā vadošo tenisistu trijotne savu pulveri jau ir izšāvusi – Gulbis un Sevastova atrodas ceturtajā gadu desmitā, un tenisā tas ir pensijas vecums. Ostapenko joprojām turpina meklēt nozaudēto zelta atslēdziņu. Kārļa Ozoliņa izdaudzinātais potenciāls pagaidām vairāk palicis uz papīra nekā uzmirdzējis kortā.
Latvijai morāli jānobriest situācijai, ka nākamie skaļie panākumi varētu tik drīz nesekot. Vai tas nozīmē, ka tenisa burbulis Latvijā varētu sprāgt? «Tie, kas ir sākuši spēlēt, vairs jau nepārtrauks tikai tāpēc, ka mūsu vadošajiem spēlētājiem karjerās nesokas tik labi,» spriež Jānis Cīrulis. «Protams, amatieru vilnis noplaks. Lai dabūtu nākamo uzrāvienu, vajag nākamo lielo panākumu. Tenisa popularitātei šobrīd noteikti vairs nav augšupejoša līkne, bet nav arī tā, ka būtu vērojama lejupslīde. Tad tā parādītos visu klubu cenu politikā – iespējams, kāds pat tiktu slēgts. Bet pagaidām tas nav novērots. Cilvēki joprojām gatavi izveidot jaunus āra kortus, runā arī par jaunām hallēm. Taču, ja jaunu, skaļu panākumu tuvākajos gados nebūs, būs grūtāk tenisam piesaistīt jaunus cilvēkus.»
Tenisa uzplaukums Latvijā vienlaikus ir loģisks un neloģisks.
Loģisks, jo sporta veids nav stutēts mākslīgi, bet izaudzis ar privāto kapitālu, uzturot privātu, nevis valstisku atbildību un reaģējot uz impulsiem, kādus radījuši vietējo izcilnieku starptautiskie panākumi. Neloģisks, jo kāda ir matemātiskā varbūtība, ka Latvijā dažu gadu laikā var piedzimt uzreiz trīs tenisisti, kuri: a) būs apveltīti ar nepieciešamajām fiziskajām un psiholoģiskajām dotībām; b) piedzims gana turīgā ģimenē; c) uzaugs vietā, kur saprātīgā attālumā ir tenisa korti; d) savā ceļā sastaps talanta pakāpei atbilstošus trenerus?
Taču šāda dāvana no Laimes mātes klēpja izvēlās un piezemējās tieši Latvijā. Ne tajā turīgākajā Eiropas valstī ar ne tām dziļākajām tenisa tradīcijām.
Vai vēl pēc 15 gadiem uz šo laiku atskatīsimies kā uz parādību, kas bija un izbija? To rādīs laiks. Un arī tas, cik ērti tenisam noslēgsies diskusijas par to, pēc kādiem kritērijiem Izglītības un zinātnes ministrijai Latvijā būtu jānosaka prioritārie sporta veidi. Ja vērtēti tiks tādi kritēriji kā globālais prestižs, rentabilitāte, sasniedzamā auditorija un privātā kapitāla iesaiste, tad jauno tenisa talantu servēšanai jau var tikt padotas pavisam cita kalibra bumbas – ar nopietnāku valsts finansējumu piešprici. Un tas tenisam Latvijā pavērtu jau pavisam citu spēles laukumu…
