Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tetovējumi var būt visdažādākie, iezīmējot sev uz ādas jebkādus motīvus, ko vien raisa fantāzija. Mūsdienu tehnoloģijas nupat jau ir sasniegušas tādu līmeni, ka tetovējums vairs nav uz mūžu, jo gandrīz jebkuru zīmējumu ar lāzera palīdzību iespējams likvidēt pilnībā. Tomēr lielākoties tie tiek taisīti ar domu, ka ar to būs jāsadzīvo gadu desmitiem. Tieši tāpēc ir jābūt piesardzīgam, izvēloties tetovējumus pēc principa «kas ir modē». No modes izgājušu žaketi var izmest, bet ko darīt ar notetovētu roku? Tajā pašā laikā tomēr ir iespējams runāt par kādām konkrētām modes tendencēm arī tetovējumu jomā. Un vislabāk tās pārzina paši tetovētāji.
Stāsta Agris Krūmkalns
Tetovējumu žanrā par modes tendencēm var runāt nosacīti. Ir, piemēram, tādas lietas kā tetovējumu epidēmijas, taču tā nav mode. Bezgalības zīmes, romiešu cipari, spalvas – tā nav nekāda mode. Kāds no slavenībām tādu «sūdu» ir uztaisījis, un tad visi mēģina atkārtot. Ķīniešu hieroglifi, radinieku vārdi – tas ir pārejoši. Ar modi ir citādi – šobrīd, piemēram, modē ir pagājušā gadsimta vidus tetovējumi jaunās «skaņās», kur tiek izmantoti vecie, klasiskie tetovējumu zīmējumi, taču tie tiek padarīti aktuālāki ar jauniem mākslinieciskiem paņēmieniem, piemēram, sajaucot ar jūgendstila vai baroka raksturīgajiem motīviem.
Tetovējumu modē noteikti nevar runāt par sezonu – tas nav apģērbu vai parfimērijas bizness, drīzāk var meklēt salīdzinājumus mākslas vēsturē.
Aizpagājušā gadsimta beigās starp māksliniekiem modē bija postimpresionisms – skaidrs, ka tas nav uz vienu sezonu, bet ir ilgtspējīgāks. Kad kaut kas jauns parādās, tas arī ilgāku laiku noturas, uzlabojas, paliek interesantāks. Šobrīd daudzi tetovē dzīvniekus, kas saistīti ar mitoloģiju, piemēram, ķeltu – briežus, bebrus, lapsas, žagatas. Protams, ir simboli, kas vienmēr bijuši aktuāli, – rozes. Šobrīd renesansi piedzīvo senie jūrnieku tetovējumi – bākas, enkuri, kuģi.
Ja pie manis atnāk kāds tetovējumu epidēmijas upuris un prasa jau simto spalvu, parasti cenšos atrunāt. Jāsaprot, ka ir tetovējumi, par kuriem nupat pat sociālajos tīklos atklāti ņirgājas – jau pieminētās bezgalības zīmes ir kļuvušas par gandrīz vai anekdoti. Protams, gadās neatrunājami cilvēki, kas ir pilnīgi pārliecināti, ka izdomājuši kaut ko unikālu, lai arī jau simtiem tūkstošu cilvēku uz planētas šāds tetovējums ir.
Ja atnāk klients, kurš grib tetovēties, bet nezina, ko tieši, tad mēs runājam – tieši, ar ko viņš grib saistīt savu tetovējumu, varbūt tas ir kāds dzīves posms, varbūt nodarbošanās vai hobijs, vienmēr var atrast kaut ko. Katrs tetovējums ir kā meistara un klienta kopdarbs, galvenais, abiem jāvienojas par klienta vēlmēm, jāsaprot, ko tieši un kādā stilā viņš vēlas redzēt. Var gadīties situācijas, kad atnāk cilvēks un vēlas tetovējumu iegūt tieši pie manis, bet es jūtu, ka mums īsti nesaskan. Tomēr pieslīpēties var vienmēr, ja tam ir pamats. Ko noteikti nevajadzētu darīt – atrast jau gatavu tetovējumu «Google Search» un pēc tam pieprasīt, lai tieši tādu arī uztaisa. Labāk skatīties fotogrāfijas, zīmējumus, mākslas darbus un pēc tam kopā ar meistaru saprast, kā tieši to realizēt.
Tetovētāji ir dažādi, citi ir specializējušies reālistiskos tetovējumos, citiem patīk stundas divdesmit ķibināt vienu smalku tetovējumu, gandrīz vai tamborēt. Citi toties priecājas, ja ir iespēja uzzīmēt ko primitīvāku. Taču ir jāsaprot, ka nekas nav vienkārši.
Ir dažādi stili, kas patīk dažādiem cilvēkiem, un neviens no tetovēšanas meistariem nebūs speciālists visos stilos.
Viens vairāk strādā ar krāsām, cits izvēlas melnbaltos risinājumus. Cilvēki gan bieži baidās no krāsām – ja pieminu, ka tiks izmantots dzeltenais tonis, sāk satraukties, ka tūlīt viss būs dzeltens, pašam būs jātērpjas dzeltenā un aiz stūra gaidīs dzeltens auto.
Man pašam vairāk patīk zīmēt «neotraditional» stilā, tos gan Latvijā pagaidām maz pieprasa, bet, redzot pasaules tendences, var prognozēt, ka drīzumā arī tie šeit parādīsies.
Stāsta Māris Pavlovskis
Grūti pateikt, vai tetovējumiem mode pastāv. Tā mainās, bet klasika paliek. Tā ir ķermeņa izdaiļošana, līdzīgi, kā izvēloties apģērbu, tikai jāņem vērā, ka atšķirībā no apģērbu modes tendencēm tas ir paliekoši. Pats esmu bez tetovējumiem – pašu pirmo, jau pasen taisīto izņēmu ar lāzeru un tagad joprojām esmu pārdomās, uztaisu zīmējumu un pēc gada pārbaudu, vai man tas šķiet interesants…
Savulaik, deviņdesmitajos, kad Latvijā ienāca pirmais tetovējumu modes vilnis, daudziem likās eksotiski «tribal» zīmējumi, arī dažādi hieroglifi. Tolaik tā bija ļoti šaura informatīvā platforma, mākslas veidi ienāca lēnām. Tagad daudz ko var smelties no interneta, sociālajiem tīkliem.
Anglijā daudzi ietekmējas no personībām – Rianna uztetovē zvaigznītes, Bekhems – sev eņģeli, un pēkšņi nāk desmitiem vai pat simtiem cilvēku, kuriem vajag tieši to pašu.
Tu vari mēģināt atrunāt, pastāstīt, ka var uzzīmēt ko līdzīgu, bet cilvēks ietiepjas – nē, vajag tieši tādu. Tādos gadījumos šausmīgi pazūd individualitāte.
Šobrīd viena no aktualitātēm ir fotoreālisms – bērnu, aktieru portreti, ainavas, dzīvnieku pasaule, arī reliģiskie tetovējumi, piemēram, eņģeļi vai Jaunava Marija. Neizpaliek floristika un cilšu motīvi. Pamazām arī Latvijā ienāk «new traditonal», kas ir modernizēts atvasinājums «old school» stila tetovējumiem, kuru kultūra izveidojās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad meistari sagatavoja zīmējumus un pēc tam atražoja visu, kas bijis atrodams katalogā. «Old school» stila tetovējumiem raksturīgas divas vai trīs pamatkrāsas un resnas līnijas, bet «new traditional» ir ar plašāku krāsu piesātinātību un citām niansēm tehniskajā izpildījumā. Pats gan tādus reti taisu, esmu vairāk uz reālismu tendēts.
Protams, ir arī elementi, kas raksturīgi dažādām subkultūrām, piemēram, baikeriem ir moči, riepas ar liesmām, galvaskausi ar vārstiem. Citi pieturas pie konkrēta stila – «Japan», «dotwork», grafiskie, ģeometriskie, «photoshopart», «skechart», «new school», «old school», biomehānika, cits mēģina uz ķermeņa izzīmēt savu dzīvesstāstu. Latvijā esmu pamanījis, ka populārāki sāk kļūt nacionālie motīvi, ornamenti, latviešu zīmes – to jo īpaši varēja pamanīt pēc Dziesmusvētkiem.
Nākot pie meistara, nevajadzētu cerēt, ka viņš piedāvās ko no saviem zīmējumiem. Tieši otrādi. Reizēm gadās, ka cilvēks atnāk un prasa kādu no maniem darbiem atkārtot. Varbūt vēl vienu, nedaudz līdzīgu varu uztaisīt, bet vairākas kopijas – nekādā gadījumā. Ja kādam esmu uztetovējis pulksteni ar spārniem, tad citam, ja ļoti gribēs tādu pašu, tik un tā zīmēšu citu modeli ar citādu ciparnīcu un atšķirīgu spārnu uzbūvi. Ja sevi atkārto, pazūd «custom made» teteovējumu vienreizības jēga. Tajā pašā laikā var taisīt reprodukcijas, ņemt Salvadora Dalī, Edvarda Munka, Vincenta van Goga vai citu mākslinieku darbus un tos pārnest uz tetovējuma – tas ir citādi.
Ja pats cilvēks nezina, ko grib, arī mēs viņam nevaram palīdzēt. Tad mēs vai nu sūtām mājās, vai arī iesakām šķirstīt katalogus, lai atrastu vismaz virzienu, kurā vajadzētu meistaram domāt. Un tad var sākties mans darbs – realizēt cilvēka idejas un tās individualizēt.
Stāsta Sandra Daukšta, «Home of Tattoos»
Tetovējumu modes tendences nāk un iet, bet modes tendences ne vienmēr ir tās labākās. Mode nozīmē to, ka tas ir kaut kas populārs, kas ir visiem, bet tetovējums tomēr ir kaut kas individuāls. Te nevajadzētu pieiet pēc principa – draugs uztaisa, un arī man vajag.
Tetovējums izceļ individualitāti, nevis piederību baram.
Es nekādas īpašas tetovējumu modes tendences nenovēroju, cilvēki vairāk prasa uztaisīt ko tādu, kas pašiem kaut ko nozīmē. Agrāk salonos bija katalogi ar tetovējumu trafaretiem. Protams, arī tagad var tādus atrast. Bet var arī pieiet tetovējumam kā mākslai, kad mēģini virzīt klientu uz kaut ko, kas arī pašam meistaram šķiet patīkams. Veidot tetovējumu, kas tevi attīsta. Kad tetovējums ir mākslas darbs, kurā parādi, kas ir iespējams. Tas nav vienkāršs tekstiņš vai ornaments.
Tetovējums kā māksla ir divu cilvēku kopdarbs. Izvēloties tetovēšanas meistaru, nevajadzētu skatīties – man patīk, kā viņš taisa reālistiskos darbus, es gan gribu grafisko un man liekas, ka viņš tādu varētu uztaisīt. Nē, katrs tetovētājs taisa zīmējumus savā stilā un cenšas pilnveidoties. Tā arī jāizvēlas sava tetovējuma meistars – vai viņš strādā tādā stilā, kā man patīk. Tad arī tetovētājs būs uz tāda paša viļņa kā tu, un vislabāk varēs izvilkt no tavām domām un vārdu klāsta vislabāko bildi. Ja es uzskatu, ka nevaru cilvēkam 100% sniegt to, ko viņš vēlas, ja nav kopīgas valodas, saprotu, ka pati nejutīšos komfortabli, tad labāk netaisu, nekā iedodu cilvēkam produktu, ar ko pati neesmu apmierināta. Dažreiz atnāk cilvēks ar savu ideju, saprotu, ka nebūšu īstais meistars tieši šim cilvēkam, un aizsūtu viņu pie kāda cita.
Cilvēkam, kuram vēl nav tetovējuma, bet kurš par tādu domā, svarīgākais būtu saprast, kas ir tas, ko tu gribi, jo tavā vietā neviens to neizdomās.
Varu piedāvāt 100 variantus, bet tas nenozīmē, ka manas domas sakritīs ar tavējām, man, piemēram, patīk zombiji, tev – puķītes.
Ja gribi tetovējumu un negribi, lai tas apniktu, izdomā vismaz, kas patīk, kaut vai kādu savu hobiju vai sirdslietu. Ir vērts pasēdēt un pameklēt piemērus internetā, papētīt, kas ir iespējams, un tad ir pavisam reāli, ka tiksi līdz kam individuālam un foršam. Nevajag skatīties uz to, ko cilvēki parasti taisa, kaut vai tās pašas rozes un galvaskausus, kas ir mūžīgie standarti. Mēģini domāt ārpus rāmjiem un atrast ko tādu, kas pārsteigs tevi un citus.
Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2014. gad 5. numurā.
