Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultēja modes māksliniece Baiba Ladiga-Kobajaši. 20 gadus modes dizainā, no kuriem sešus pasniedza modes dizainu un zīmēšanu Šanhajā. Saņēmusi Latvijas Modes gada balvu 2021 nominācijā Labākais ilgtspējīgas modes zīmols.
Ir traki
Uzreiz aiz pārtikas ražotājiem modes industrija ir otrs lielākais vides piesārņojuma radītājs pasaulē. Tā ir atbildīga par 10 procentiem pasaules oglekļa emisijas, 20 procentiem no visiem piesārņotajiem notekūdeņiem, miljoniem tonnu mikroplastmasas, kas nonāk okeānos. Audumu ražošanā un krāsošanā tiek tērēti milzīgi ūdens resursi, gatavo apģērbu atkritumu kalni ir drausmīgi. Tos izmet izgāztuvēs, kur tie nesairst pat 200 gadu laikā. Nespējot vai nevēloties apģērbus pārstrādāt, tos dedzina, arī tepat blakus, Zviedrijā, bojājot gaisa kvalitāti. Daudzviet Āzijā slejas audumu atgriezumu lauki, jo aptuveni piektā daļa no saražotā aiziet pārpalikumos. Izrēķināts – ja saliktu kopā viena gada audumu drisciņas, kas ir 40 biljoni kvadrātmetru auduma atlikumu, varētu noklāt visu Igaunijas teritoriju.
Milzīgais modes industrijas ritenis griežas – tiek ražoti audumi, šūti apģērbi, pat sešas reizes gadā prezentētas jaunas kolekcijas, ko agresīvi reklamē, radot iespaidu, ka bez šīm tendencēm nav iespējams dzīvot. Ir ērti pievērt acis un teikt – man gribas jaunas kleitas, ir veikali, kas tās piedāvā nedārgi, kas par to, ja pēc pāris mēnešiem to izmetīšu? Es pat varu to ielikt tekstilam paredzētajā atkritumu konteinerā, lai citi lauza galvu, kur to tālāk likt vai pārstrādāt!
Bet mēs nevaram ignorēt, ka elpojam to, ko ražojam, jā, arī modes radīto. Tieši un netieši tas ietekmē mūsu katra veselību. Cilvēkiem arī pieaugušā vecumā aizvien biežāk sākas alerģijas, rodas neizskaidrojamas izcelsmes autoimūnās slimības, jau sen vēža riskus saista ar vides piesārņojumu. Mums saka – ēdiet zivis, tās ir veselīgas, bet vienlaikus brīdina, ka zivis ir pilnas ar jūras piesārņojumu. Mums saka – ejiet svaigā gaisā, bet – cik šis gaiss patiesībā ir tīrs?
Tu jau zini: vislabāk ekonomisko piedāvājumu regulē pieprasījums. Katra biznesa – īpaši bezpersonisko lielo zīmolu – darbības primārais virzītājs ir peļņa. Ja izvēlēsimies atbildīgi radītus apģērbus, ja prasīsim saudzīgāku izturēšanos pret dabu, ja interesēsimies, kādi materiāli izmantoti, kā un kur radīts apģērbs, ko pērkam, ko zīmols dara ar neiztirgoto produkciju, mums ir cerība, ka saglabāsies gan mūsu meži, gan pļavas un purvi, gan tīrs gaiss, ko, tajos staigājot, elpot, un netiks apdraudētas dzīvnieku, kuri tur mīt, dzīvības.
Materiālu džungļi
Apgalvojums, ka dabiskie materiāli ir veselīgāki cilvēkam un videi, ne vienmēr atbilst patiesībai. Paskatīsim secīgi!
Kokvilna ir visbiežāk audzētā nepārtikas kultūra. Aptuveni puse apģērbu, ko valkā visas pasaules iedzīvotāji, ir pilnībā vai daļēji no kokvilnas. Diemžēl, konvencionāli audzēta, tā patērē ārkārtīgi daudz ūdens. Pēc Pasaules Dabas fonda datiem, viena balta kokvilnas T krekla radīšanai nepieciešams 2700 litru ūdens.
Lai mazinātu risku, ka augi aiziet bojā slimību un kaitēkļu dēļ, kokvilnas audzēšanas laikā lieto daudz pesticīdu un citu ķimikāliju, kas nenoārdās, ieskalojas zemē, iznīcina kukaiņus, paliek augos, attiecīgi nonāk arī apģērbu valkātāju organismos. Pasaules vides organizācijas izmisīgi meklē veidus, kā kokvilnas audzēšanu padarīt mazāk postošu videi. Tāpēc labākais, ko mēs, pircēji, varam darīt, – izvēlēties bioloģiski audzētu kokvilnu. Ir divi nopietni sertifikāti, kam vērts pievērst uzmanību.
Global Organic Textile Standard saīsina kā GOTS – šāds marķējums uz apģērba skaidri norāda, ka šis tekstils (to piešķir ne tikai kokvilnai) atbilst stingriem, skaidri definētiem nosacījumiem, kā materiāls ir audzēts, iegūts, kādas krāsvielas izmantotas, kāds darbaspēks piedalījies visā ražošanas ķēdē, kā cilvēkiem maksāts, kādā vidē bijis jāstrādā. GOTS sertifikātu piešķir galaproduktam, tāpēc tas var attiekties uz dziju, audumu, apģērbu, mājas tekstilu, matračiem, personīgās higiēnas produktiem. Izvēloties kokvilnas apģērbu, GOTS ir labs signāls, ka šis priekšmets ir nekaitīgs gan videi, gan cilvēka veselībai. Šādam sertifikātam noteikti vajadzētu būt bērnu apģērbam un drēbēm, ko valkā alerģiski cilvēki.
Arī STANDARD 100 by OEKO-TEX ir neatkarīga tekstilizstrādājumu pārbaudes un sertifikācijas sistēma. Šo ir mazliet vieglāk iegūt nekā GOTS sertifikātu, bet arī tas ir labs un drošs.
Pavisam laba izvēle ir pārstrādātā jeb recycled kokvilna, jo tai netiek izmantoti ūdens resursi.
Zīds – arī dabisks materiāls, kam var piešķirt jau minētos sertifikātus. Te liela nozīme ir krāsošanai, jo zīda dabiskā krāsa ir ivory jeb ziloņkaula. Lai panāktu spilgtu toni, bieži izmanto ķīmiskas krāsas, kas dabiskumu nobeidz.
Pavisam īpašs ir Eri silk – tā radīšanas procesā zīda tārpiņu atdala no kokona, un kāpurs var attīstīties tālāk, kļūt par tauriņu. Šis process ir sarežgīts un lēns, tāpēc ļoti dārgs, bet šāds zīds skaitās vegānisks.
Vilna – dabisks materiāls, kuru var iegūt videi un dzīvniekiem draudzīgi, bet var arī asiņaini, tāpēc ir vērts paskatīties sertifikātus.
«Cilvēki bieži domā, ka vilna ir bieza un smaga, bet eksistē arī jaunvilna, kas ir lielisks materiāls, pēc taustes līdzīgs linam, bet daudz neburzīgāks, tāpēc šī materiāla kleitas droši var valkāt arī vasarā,» stāsta Baiba Ladiga-Kobajaši.
Lins un kaņepe – tos visbiežāk ražo Eiropā, un to audzēšanā tikpat kā neizmanto pesticīdus.
Dzija – vilnas vai kokvilnas dzija ir ilgtspējīga, ja vien to nesaplēš, jo adījumus un tamborējumus var pārradīt neskaitāmas reizes.
Džinsa audums. «Ne es, ne mans vīrs džinsus nevalkājam, jo tie ir vieni no lielākajiem piesārņotājiem. Klasiskais džinsu indigo tonis slikti ķeras klāt kokvilnai. Ir pat filmas par indigo upēm, kas radušās tā dēļ. Ja tomēr vēlies džinsus savā garderobē, iesaku izvēlēties pārstrādātos vai second hand,» iesaka Baiba Ladiga-Kobajaši.
Rayon, modal, cupro, tencel, lyocell, viskoze – tās ir pārstrādātas dabiskas šķiedras, kas lielākoties nav kaitīgas videi un cilvēkam, tomēr mūsdienās jebko var saražot neētiski, tāpēc arī šiem materiāliem piešķir jau minētos sertifikātus. Nav noteikumu, ka mazajiem zīmoliem tie būtu obligāti jāiešuj savos tērpos, tāpēc to ir vērts pajautāt.
Āda un tās aizstājēji – ja āda ir gaļas ražošanas blakusprodukts, nedomājot par vegānisma ideju, to varētu uzskatīt par ilgtspējīgu materiālu. Diemžēl bieži – āda modes industrijai un gaļa pārtikai – ir divas nesaistītas industrijas. Ja izvēlies ādas lietas, lieliski, ja uz tām ir arī norāde vegetable tanned, kas nozīmē, ka āda ir krāsota ar augu izcelsmes, nevis ķīmiskajām krāsām.
Mūsdienās tiek meklēti un arī atrasti dažādi lieliski ādas aizstājēji. Tos mēdz radīt no ananasu lapām, koka, sēnēm, ābolu mizām un citiem materiāliem. Diemžēl nereti par vegan leather jeb vegānisko ādu bezkaunīgi mēdz nosaukt arī visparastāko PVC.
Akrils. «Tas ir sintētisks materiāls, radīts kā lēts aizstājējs vilnai un, manuprāt, vissliktākais no visiem. Akrila izstrādājumi ātri saveļas, tāpēc tos nav iespējams valkāt ilgstoši. Akrils nesadalās vidē, jo būtībā ir parasta plastmasa,» komentē Baiba Ladiga-Kobajaši.
Poliesters ir sintētisks naftas pārstrādes produkts, kuru mazgājot veļasmašīnā notekūdeņos nonāk sīki plastmasas gabaliņi. Tomēr poliestera lietošana noteiktos gadījumos ir atbalstāma. Piemēram, sporta apģērbos, jakās, ko velkam ceļojumos. Skaidrs, ka neiesim pārgājienā vilnas mētelī, tāpēc šī apģērba iegāde ir attaisnojama, ja tā gadiem būs tavā garderobē un tai nav dabiskas alternatīvas.
Lieliski, ja poliesters ir pārstrādāts. Tiesa, vēl labāk, ja ir norāde, ka tas ir pārstrādāts no poliestera tekstilijām, jo lielākoties visi recycled audumi ir gatavoti no plastmasas pudelēm, kas nav racionāli. Plastmasas pudeles var pārstrādāt par citām pudelēm piecas sešas reizes, veidojot reciklācijas ciklu. Bet, ja pudeles pārtop audumā, to dzīve audumā arī beidzas.
Kā origami
«Pasaulē daudzi dizaineri, arī es savā zīmolā Baiba Ladiga Kobayashi, izvēlējušies iet nulles atlikumu ceļu. Tas nozīmē, ka, radot tērpu, audumu izmanto visā platumā un garumā. Tā, piemēram, tika šūti mūsu tautastērpu brunči – cik platas bija stelles, tāds bija svārku garums, bet, cik vajadzēja vidukļa platumam, tik noauda garumu. Šo pašu ideju – izmantot audumu līdz pēdējam milimetram – lietoja, arī šujot japāņu kimono. Kimono ir auduma taisnstūri, turklāt ar ļoti pārdomātām vīlēm, lai neaizlaistu postā ne kripatiņu dārgā un grūti iegūstamā zīda auduma.
Dizaineri to panāk ar divām metodēm – ar drapēšanu, tas ir, uz manekena tiek likts audums un, ņemot vērā, cik tas ir plats, ejot uz riņķi, ielocīts, veidojot apģērbu bez atgriezumiem. Tā top apģērbi, kas arhitektoniski skaisti krīt, līdzīgi kā seno grieķu un romiešu tērpi, kas ir atbilstoši cilvēka ķermenim ar apaļumiem, izliekumiem un formām, nevis ierastais siluets, kas tiek konstruēts uz galda divās dimensijās. Iespējams, kādam šķiet – ko gan no tāda taisna auduma var radīt? Taču drapēšanas metode atgādina tradicionālo japāņu origami – no vienkārša papīra četrstūra iespējams izlocīt dažādas, bieži vien neticami smalkas figūras.
Otrs veids, kā izmantot audumu bez atlikumiem, – racionāli veidot izklājumu uz tā. Mūsdienās nāk talkā gudras datorprogrammas, kas palīdz piegrieztni uz auduma izklāt tā, lai katrs vienas detaļas uzkalniņš ir citas detaļas līkums, lieki neiztērējot neko. Šādi tiek šūtas kleitas, mēteļi, hūdiji, pat uzvalki,» stāsta Baiba Ladiga-Kobajaši.
Vēl viens veids, kā dizaineri – īpaši mazie zīmoli – samazina audumu atkritumus pasaulē, – pērkot un izmantojot tā dēvētos overstock vai deadstock. Tie ir audumi, kurus, piemēram, lielie zīmoli bija nopirkuši savām kolekcijām, bet nav pilnībā izmantojuši. Teiksim, noliktavā palikuši desmit metri auduma, kas citādi kļūtu par atkritumiem, bet mazais zīmols to pārvērš produktā.
Svarīgie sīkumi
Ir būtiski, ka apģērbu ražotāji šo ilgtspējas ceļu noiet līdz galam. Piemēram, ja pasūti apģērbu no ārzemēm, videi draudzīgāks būs sauszemes vai kuģu transports. Ideāli, ja apģērbs ir ražots vietējā tirgū un nekur nav vests.
Skaties, kāds ir apģērba iesaiņojums! Plastmasas maisi, koši apdrukātas kārbas, dizainera vārds zelta burtiem – diezgan droši, ka tas vidē nesadalīsies. Vislabāk, ja ir papīra iesaiņojums, otrreiz pārstrādāts kartons un drukā izmantotas krāsas uz ūdens bāzes.
Viens no ilgtspējas ieteikumiem: labo, nevis pērc jaunu!
Domāšanas pieeja
Pilnīgi ilgtspējīga audumu ražošana nav iespējama, jo vienmēr tiks izmantoti dabas resursi. Nav auduma, ko paņemt no dabas un lietot, tāpēc vislabākais ir pārveidot, salabot un pirkt atbildīgi tikai tik, cik vajag. Jo vislielākā problēma ir pārāk daudz saražotā. Gan jau arī tev ir bijusi kāda tik fantastiska vecmāmiņas kleita vai žakete, ka varēji tajā lepni iet kaut uz balli. Ar lielāko daļu mūsdienu apģērbu tas nav iespējams, jo tie kaitinoši ātri izbeidzas. Bet, rūpīgi izvēloties un pērkot atbildīgi, apģērbi var kalpot no paaudzes paaudzē.
«Jau sen nesekoju modes tendencēm un nedomāju, ka tās ir svarīgas. Būtiski, lai ir ērti, veselīgi un skaisti tev. Man arī nav daudz apģērbu – viens kronšteins. Tā ir vieglāk orientēties, vieglāk izdomāt, ko vilkt. Modes tendences izdomāja industrija, lai veicinātu pirkšanu. Arī kā dizainere nedomāju, ka visu laiku jārada jaunas kolekcijas. Man patīk laikam nepiesaistīts dizains, ko angļu valodā apzīmē ar timeless. Jo mode nav svarīga, svarīgs ir stils un kā tu savus apģērbus kombinē.
Ar ilgtspējīgiem zīmoliem bieži ir problēma, ka tas ir dārgi, tāpēc ka lēni, tāpēc ka daudz roku darba. Bet varbūt tomēr labāk nopirkt vienu ļoti labu lietu, kas kalpos gadu gadiem, iespējams, pat visu mūžu? Lēnā mode ir jaunais luksuss. Piemēram, nesen Igaunijā nopirku jaku, kuras vilna ir no aitiņas, kas dzīvo pāri ielai, un tu vari pie viņas aiziet, sasveicināties. Tas būs dārgāk, bet – cik ilgi tā kalpos! Turklāt tās dizains ir tāds, ka mēs ar vīru to valkājam pamīšus – abi,» stāsta Baiba Ladiga-Kobajaši.
Raksts tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
