Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Patiesībā tolaik es dzīvoju visai pieticīgi, un man nu nemaz nebija raksturīgi, ieejot veikalā, iegādāties visas (šajā gadījumā – abas) kleitas, kas man patīk. Ne tuvu! Un nebija pat tā, ka man tās ļoti vajadzētu. Man vienkārši kleitas patika tik ļoti, kā sen nekas nebija paticis. Bija pavasaris, un abas vasaras kleitas izskatījās ļoti romantiski – netipiski manam stilam, bet te nu tās bija: viena uzputeņa krāsā, ar volāniem, garumā ap celi, otra – smilšu balta, garumā līdz zemei un vēl nedaudz, ar nebeidzamu podziņu virkni priekšā – kā man likās, neticami skaista. Patiesībā tādu sajūsmu par kleitām pēdējoreiz biju izjutusi bērnībā, kad man bija brīnišķīga un ļoti mīļa vasaras kleitu kolekcija – balta, rozā, gaiši zila, vēl viena rozā un violeta. Man tiešām bija žēl, kad no šīm skaistajām kleitām izaugu. Tāpēc tagad, pilnīgi negaidīti ieraudzījusi divas, kas man patika nu ļoti, ļoti, pielaikoju vienu, tad otru un tad atkal pirmo, nespēdama izlemt, kuru no abām pirkt. Tāpēc piezvanīju mammai. Jo kādam bija jāpalīdz atrisināt manu pieaugušā cilvēka dilemmu.
«Vai tu vari atļauties abas?» mamma jautāja. Jā, es varēju. Lai gan summa manam tā laika budžetam nebija maza, nekas manā dzīvē slikts nenotiktu, ja atļautos nopirkt abas. «Nu tad pērc abas!» ar aizdomīgu vieglumu balsī teica mana mamma. Nespēju noticēt dzirdētajam. Biju domājusi, ka viņa centīsies mani atrunāt no šā pirkuma vai vismaz, izmantojot loģiskus argumentus, palīdzēs izvēlēties, kuru no divām pirkt. Tāpēc viņas teiktais «abas» izklausījās neticami.
Varbūt tieši tāpēc es nopirku abas.
Citi lasa
Mamma neredzēja mani valkājam nevienu no tām.
Vēlā pavasarī viņa saslima, un vasara vēl nebija galā, kad mamma nomira. Neatceros, ko es valkāju tajā vasarā, bet pilnīgi noteikti zinu, ka ne tās kleitas. Un visu rudeni, ziemu un nākamo pavasari es ģērbos tikai melnā. Kleitas gulēja kaut kur skapja dziļumos, es uz tām nevarēju paskatīties.
Bet dzīve turpinājās, pagāja vēl viena vasara, un es sāku valkāt abas šīs savas kleitas. Vispirms rozā. Tā nodzīvoja kolosālu dzīvi, pabija kāzās, ballītēs. Plīvodama un Dievu lūgdama, lai netiktu ierauta velosipēda spieķos, brauca ar riteni. Kopā ar savu draudzeni žaketi tā redzēja ofisu piektdienās un devās saulrieta pastaigās pa pludmali. Pavisam nesen, būdama jau cienījamā vecumā, tā apmeklēja izdevniecību. Kopā ar žaketi un džinsiem, un zaļi caurspīdīgām zeķēm tā gan izskatījās sakautrējusies – tā, it kā labāk būtu izvēlējusies palikt mājās, ja viņai būtu teikšana, bet teikšanas kleitai nebija. Ļoti iespējams, tas bija viens no viņas pēdējiem gājieniem sabiedrībā. Jo, lai gan rozā kleita ir izcili saglabājusies, tomēr tā vien liekas, ka tās laiks ir beidzies, kā mēdz teikt – jādod vieta jaunajiem.
Savukārt baltā… Nu, baltā vispār dzīvo ekskluzīvu dzīvi un absolūti negrasās pensionēties. Sabiedrībā tā iziet reti un tikai saviesīgos pasākumos, vienmēr grib, lai tai blakus ir vīrietis, – varbūt tāpēc, ka jaunībā, būdama pilnīgi citas sezonas kleita, tā tomēr pamanījusies svinēt gan īpašus Ziemassvētkus, gan netipisku Jaungadu, tāpēc joprojām uzvedas, kā izredzētai dāmai pieklājas. Kā jau daudzām dāmām, tai patīk fotografēties, un baltā kleita labi apzinās, ka fotokamera to mīl. Tās beidzamais (bet ne pēdējais!) uznāciens bija Jāņos, un pat zaļā zāle un dubļi uz apakšmalas nespēj kaitēt kleitas pašapziņai, jo viņa jau zina – to visu nākamajā rītā var izmazgāt.
Jāatzīstas, pirms aptuveni gada rozā kleitu, kas tiešām ir labi saglabājusies, biju iecerējusi atdot kādai, kam tā varētu noderēt vairāk nekā šobrīd man. Noliku kleitu atdodamo drēbju plauktā. Bet ikreiz, kad to paņēmu ar domu, ka beidzot taču vajadzētu atdot, nolēmu – vēl ne, nākamreiz. Tagad beidzot esmu sapratusi, ka jābeidz sevi mānīt. Es šīs kleitas neatdošu.
Protams, pēc tam gadu gaitā esmu pirkusi vēl gana daudz kleitu – baltākas un ne tik baltas, dārgākas un lētākas, īsākas un tikpat garas, dažas valkāju bieži, citas nekad nav uzvilktas. Bet, tikai skatoties uz šīm abām – balto un rozā –, es joprojām atmiņās varu aizceļot laikā, kurā man ir mamma, kam piezvanīt parastā darbdienas pēcpusdienā, lai uzdotu visparastāko jautājumu. Un saņemtu ģeniāli vienkāršu atbildi. Atbildi, kas kaut kad vēlāk dzīvē ik pa laikam ļaus nevis izšķirties par vienu vai otru variantu, bet izvēlēties visu.
