Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Nu, nopērc sev vienreiz normālas kurpes! – vērodams, kā cenšos ar melno kurpju smēri savus pavasara apavus padarīt nedaudz svaigākus, mans mīļotais dzīves draugs un lielākais kritiķis vienā personā izsaka kārtējo uzmundrinošo vēlējumu.
– Kurpes? Onlainā? Jucis? Kā tas vispār ir iespējams? – Tas, ka neesmu kļuvusi par aktrisi, ir liels zaudējums visam Latvijas teātrim kopumā.
– Elementāri, Anna. Atķeksē vajadzīgo izmēru un nopērc. Tieši tāpat kā kleitu vai mēteli!
– Bet, ja man nederēs? Kurpes! Ir! Jāmēra!
– Ja nederēs, tad samainīsi. Nu tu kā mazs bērns, tiešām!
Esmu apvainojusies. Lai drāma būtu lielāka, vajadzētu aizcirst durvis. Bet durvju no koridora uz virtuvi mums nav. Skāde!
Darba sapulces laikā (tīms, protams, un priekšniece visus grib redzēt) gūglēju telefonā sava mīļākā apavu veikala nosaukumu. Ej tu nost! Tiešām ir! Nu, onlainā. Ar visu pavasara atlaižu maratonu piedevām. Negribu neko košu! Dusmas uz kovidu, neskraidīšu pa pasauli košās kurpēs, kamēr nedrīkst neko, izņemot mājas, ziepes, divi metri. Labi, lai būtu melnas. Aha, izvēle liela. Ui, cik liela! Bet izmērs? Neesmu nekāda Pelnrušķīte. Normāls 39. vai 40. izmērs. Atkarībā no ražotāja. Labi, šīs man patīk. Tikai nevar saprast, vai tā zole nav plastmasas. Baigi gaiša izskatās. Papēdis zemāks par 3 cm. Nē, nu vispār smuki. Bet izmērs? Spiežu 40. Ir. Un var izņemt veikalā. Oho! Bet vai pamērīt drīkstēs? Nē, laikam jau ne.
Un tieši šīm, pasaulē smukākajām, atlaižu nav. 59 eiro. Ui, ui. Bet kādi ir varianti? Labi, riskēsim. Parādās brīdinājums, ka, saņemot veikalā, vienā pirkumā var būt tikai viens apavu pāris. Interesanti gan! Ir cilvēki, kuri apavus pērk kilogramiem? Vai desmit pāru uzreiz?
Man jau vienu kurpju iegāde parasti nozīmē galvassāpes, triju veikalu izpēti slapjām padusēm un vienmēr uzrautu zeķi kreisajam kājas īkšķim.
Maksāt! Aizveru acis un spiežu.
– Anna? – Priekšniece grib zināt, vai man viss ir skaidrs. Paceļu īkšķi uz augšu un smaidu. Īstenībā gan man nav ne jausmas, kam vajadzētu būt skaidram. Labi, pavaicāšu Andai, par ko bija runa. Ķeros pie darba. Nopīkst īsziņa. Es varot saņemt savus apavus. Jau? Urā! Ā, nē, no pulksten 12. Kas tas par darba laiku? Nu, lai būtu.
Joņoju uz veikalu. Lielveikalu. Tik sen nav būts. Lifts nestrādā. Otrais stāvs tumšs. Kā tad te lai tieku pie savām kurpēm? Apsargs garlaikoti pēta savu spoguļattēlu, tad pievēršas man. Izrādās – pa to eskalatoru. Viss tumšs un kluss. Apokaliptisks skats. Ārprāts! Līķi! Pliki un guloši! Vienā veikalā visi manekeni izģērbti un sarindoti uz zema galda. Tfu, tfu, tfu! Šitā ar sirdi var aiziet. Sirds lec pa muti laukā no skata vien. Tālumā vīd gaisma. Mans kurpju veikals. Metāla žalūzija nolaista. Tikai rāpojošs partizāns varētu te iekļūt. Māju pārdevējai. Viņa manu ceļu augstumā pa šķirbu zem žalūzijām pasniedz papīra lapu.
Apavi pret parakstu. Esam sasnieguši jaunu līmeni.
Un, ja man nederēs? Pārdevēja rausta plecus. Tad mainīšot. Tur īpaša forma jāaizpilda. No stresa man uznāk šķavas. Metos uz tualeti. Mazgāt rokas un nomainīt masku. Paga, es taču tepat varētu arī pielaikot. Neviens jau mani neredz. Velku laukā kurpi. Tik mīksta. Neticami. Un… der kā uzlieta! Ha!
Mājās uzvelku abas un dodos demonstrēt savam dārgajam.
– Oho! Modelis Proščai molodostj? Atvadas no jaunības?
Manas jaunās, smukās, ērtās, melnās kurpes ar gaišo zoli saņem skarbu vērtējumu.
Atradies eksperts! Cilvēks, kurš nēsā velveta bikses, kaut ko čivina par stilu un modi? Varētu iemest viņam ar jauno kurpi! Bet žēl! Pārāk perfekta, bail, ka nesaskrāpēju!
