Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Modes dizianere Keita radījusi kostīmus trim latviešu filmām – Seržanta Lapiņa atgriešanās, 1906 un Ko zina klusā Greda. Par savu jaunāko veikumu viņa nupat saņēma Lielo Kristapu. Lai gan ceremonija šogad Covid-19 dēļ bija citāda – bez skatītājiem zālē, bez ziediem un kolēģu apskāvieniem aizkulisēs –, viņas pateicības runu dzirdēja visa Latvija televīzijas tiešraidē.
«Ārkārtējā situācijā dzīvoju un strādāju mājās, darba man pietiek. Arī uz Lielā Kristapa balvas saņemšanu filmēties negāju, bet noorganizējām visu tā, lai es varētu piedalīties no mājām. Biju ļotu uztraukusies, jo man vienmēr paticis būt kameras otrā pusē,» saka Keita. Par spīti neparastajiem apstākļiem, šis mirklis viņai izvērtās ļoti emocionāls.
Sirdī bija gan prieks par panākumiem, gan skumjas par to, ka šo skaisto notikumu nepiedzīvoja viņas tuvākie cilvēki. «Februārī mūžībā aizgāja mana mamma, septembrī – tētis. Nevarēju pat iedomāties, cik sāpīgs man būs šis zaudējums.
Taču ir jātiek galā ar savām izjūtām, un es šajā drūmajā laikā domāju par to, ka dzīve turpinās cerīgi.
Balva ir labākais, ko viņi man tagad bija varējuši no augšas saorganizēt,» atzīst dizainere.
Citādāks šis rudens ir arī tādēļ, ka viņa nevar būt kopā ar savu 10 gadus veco dēlu. Keita ilgus gadus dzīvoja un strādāja Londonā. Tagad viņa ir Rīgā un nevar aizlidot pie Oktāvija, kurš kopā ar savu tēti ir Londonā. Taču viņi skatījušies balvu pasniegšanas ceremoniju tiešsaistē. «Sazinājāmies, un Oktāvijs stingri pieteica, lai Kristaps ar mazo Rolandiņu uz pleca noteikti atrastos Rīgā uz viņa galda,» atklāj dizainere. Rolands – šādu vārdu Keita ar dēlu iedevuši puisītim, kas balvā atveidotajam Lielajam Kristapam ir uz pleca.
