Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– 40 kg 12 mēnešos
Mārtiņš Gozis
- 41 gads
- Krāsotājs
- Garums: 187 cm
- Bija: 150 kg
- Tagad ir: 110 kg
«Tīri fiziski vairs nevarēju piecelties no gultas, pieliekties, nomazgāt kājas, sāpēja mugura. Viss bija kļuvis tik grūti! Esmu krāsotājs – krāsoju durvis, logus, mēbeles, ne ar otiņu, bet krāsu pistoli – skraidu apkārt detaļai un krāsoju. Sanāk darbs uz kājām, un reāli jutu to svara slodzi. Vienā brīdī vienkārši sāku baidīties, ka varu nomirt. Mugura sāp, tas vairs nebija joks…. Atceros, dakteris poliklīnikā paskatījās uz mani un teica: «Nu ko es jums varu palīdzēt, kamēr jums ir tāds svars! Ejiet pie uztura speciālista!» Tas man iedeva kā ar mietu pa galvu.
Sapratu, ka nevaru neko pa daļām apārstēt, jo svara dēļ organisms ir sabojājies un pienācis pēdējais laiks kaut ko mainīt.
Tālāk meklēju internetā dietologus, un izvēlējos uztura speciālisti Gunu Rijkuri. Sākām ar to, ka dienasgrāmatā bija jāpieraksta viss, ko ēdu, jāatzīmē fiziskās aktivitātes. Nodevu analīzes. Pēc mēneša ārste to visu apskatīja, un sākām ieviest izmaiņas ēdienkartē. Uzzināju, ka esmu ēdis nepareizās lietas nepareizās devās un nepareizos laikos – baltmaizi, majonēzi, cukuru. Agrāk bija tā – ja bija jārisina kaut kādas problēmas sevī – ok, apēdīšu medus kūku un jutīšos labāk. Vīriešiem jau ir tāpat kā sievietēm – nav tā, ka mēs te visi tādi dzelzs veči – uzdzers alu, un viss kārtībā. Uztura speciāliste palīdzēja izprast, kā ēst pareizi un kad ēst. Piemēram, nevar ēst brokastu ēdienus vakariņās. Vari apēst arī kūkas gabalu, bet no rīta, lai apēstās kalorijas vari iztērēt.
Bija arī tāda kā cīņa mājās – dzīvesbiedre, kas kārtīgi baroja, lai man labāks prāts. Biju gan teicis, ka varbūt nevajag šito vai to ēst, bet manu viedokli viņa īsti neņēma vērā, dusmojās: «Es gatavoju, centos, un – tu neēdīsi?» Nereti bija tā kā anekdotē – es ģimenē biju tas sivēns, kuram vēl jāapēd arī viss, ko pārējie neapēd. Turklāt mana dzīvesbiedre strādā konditorejā, tā ka varat iedomāties, kādi labumi katru dienu bija mūsu mājās. Tā turpinājās līdz dienai, kad atnācu mājās un pastāstīju, kāds ir ārsta viedoklis. Būtībā jau draudzene mani no tiem 95 līdz 150 kilogramiem desmit gadu laikā arī nodzīvoja. Es nesaku, ka viņa vainīga, jo neviens jau mani pie krēsla nepiesēja un ar varu nelika ēst, tomēr ir svarīgi, ka otrs cilvēks arī drusku pievaktē. Tomēr uzskatu – lai nomestu svaru, ir jābūt zinoša speciālista palīdzībai – viens tu šito nevari paveikt.
Kopš nometu 40 kilogramus, ir daudz vieglāk. Uzlabojās arī oma – pirms tam biju nīgrs, jo viss likās grūti. Esmu sācis vairāk smaidīt.
Vairs nav mūžīgā noguruma, varu vairāk izdarīt, jo nav visu laiku tas cementa maiss jāstaipa līdzi.
Daudzas problēmas tagad pazudušas, ir daudz patīkamāk dzīvot, piemēram, iekāp mikriņā, un vairs nav jādomā, kā starp tiem cilvēkiem pieturā izlīdīsi ārā. Ar riteni tagad varu nobraukt lielākus gabalus. Bet vēl jau nekas nav beidzies – ir jānotur šis svars, un gribētos jau nomest vēl.
Mārtiņa padoms sievietēm
Atbalstiet savu vīrieti, ja viņš tievē. Ja vīrietis saka, ka neēdīs – viss, tātad neēdīs! Nevajag spiest uz jūtām un mēģināt pierunāt tomēr ēst, bet nevajag arī krist pretējā galējībā – par katru sīkumu pārmest un likt viņam katru dienu svērties. Vienkārši respektējiet viņa centienus. Un ir forši, ja uzliela par panākumiem.
Raksts publicēts žurnāla Ieva 2023. gada 16. numurā.
