Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skrienot vēro konkurentu emocijas
Šogad Diānas Džavizas vārds jau izskanējis saistībā ar skrējienu Rīga– Valmiera, kur 107 kilometru distancē viņa bija ātrākā no sievietēm, kā arī 37 kilometru skrējienu savā dzīvoklī kovida laikā pavasarī. «Es vēl īsti nesaprotu, kā man izdevās paveikt to, ko gribēju,» dienā pēc veiksmīgā starta un relaksējošas masāžas telefonintervijā PDz saka Diāna Džaviza. Ultramaratonā Bernavā, netālu no Berlīnes, skrienot pa 1,8 km garu apli, 24 stundās viņa noskrēja 228,962 km, labojot Latvijas rekordu – 222, 202 km, kuru 1989. gadā Austrijā 50 gadu vecumā sasniedza Tamāra Merzļikina.
Vaicāta, vai nebija pārāk garlaicīgi skriet pa apli, Diāna uzsver: «Tieši otrādi, man patika, jo 24 stundu laikā redzi vienus un tos pašus cilvēkus. Un viņiem tikai mainās sejas vaibsti, ķermeņa stāja. Tad redzu, ka viņam iet grūtāk vai atkal cits ir saņēmies. Tik daudz dažādu emociju no vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Interesanti vērot!»
Pārspēja arī visus vīriešus
Diāna teic, ka Latvijas rekordu gribējusi labot jau pagājušajā gadā pasaules čempionātā Francijā. «Bet toreiz man kļuva slikti un nekas nesanāca. Zināju – kādreiz to izdarīšu, bet to, ka tieši tagad, gan nebiju plānojusi,» tā Diāna. Viņa teic, ka sportiskajam sasniegumam bija nopietni gatavojusies. «Septembrī Grieķijā bija paredzētas vēsturiskās sacensības Spartatlons, taču pandēmijas ierobežojumu dēļ tās atcēla. Tikko to uzzināju, gribēju braukt uz Igauniju, kur bija paredzētas 24 stundu skriešanas sacīkstes, taču nepaspēju. Par laimi, uzzināju par sacīkstēm pie Berlīnes. Zināju, ka mani treniņi bijuši pietiekami labi un man izdosies,» stāsta Diāna.
Citi lasa
Trasē gan nemaz tik rožaini nav gājis. «Bija grūti. Jau pēc 20. kilometra sāpēja muskuļi virs dibena, taču mani motivēja citu skrējēju tobrīd vēl optimistiskās sejas. Nolēmu – neļaušu kaut kādam muskulim sabojāt manu skrējienu. Pietika sāpes atslābināt ar siltuma krēmu, un pēc 80. kilometra jau biju ieskrējusies.
120. kilometrā gan man kļuva slikta dūša, bet skrienot parunāju ar sevi par to, ka varu un man ir mērķis.
Uzmundrināja arī mans aprūpētājs Dominiks, ar kuru kopā trenējos. Viņš mani pieskatīja distancē un iedvesmoja labam rezultātam,» atzīst Diāna. Sacensībās Diāna uzvarēja, apskrienot arī vīriešus. Turklāt sacensību noslēdzošajā stundā viņas temps sāka strauji kristies. Pēc 123 apļiem latviete sāka iet, bet pēdējās 35 minūtes vairs uz priekšu nekustējās, jo Diānai pazudusi koncentrācija un sākusi reibt galva.
Pēc starta Diānu uz mājām Austrijā vedis Dominiks, savukārt draudzene, arī latviete, jau mājās bija sarūpējusi gardas brokastis. Dienu pēc rekorda sasniegšanas Diāna pavadījusi kopā ar osteopāti un sniedza intervijas. «Tagad jāļauj ķermenim atpūsties. Tad pabraukšu ar velosipēdu, atsākšu saudzīgus treniņus. Nākamais pasaules čempionāts paredzēts Rumānijā. Ja tas notiks, mans mērķis ir tur startēt,» par saviem plāniem stāsta ultramaratoniste.
Galvenais, lai kuņģis neprotestē
Diāna atzīst, ka šādām sacensībām ķermenim ir jānobriest vismaz divu gadu garumā. «Pēdējos trīs mēnešus ir jātrenējas intensīvi, arī pietiekami daudz jāatpūšas. Trīs nedēļas pirms sacensībām treniņi ir visintensīvākie. Tad skrienu katru dienu un nedēļā pieveicu vismaz 200 kilometru. Svarīgi nostabilizēt ķermeņa izturību, lai tas pierod pie lielas slodzes. Ļoti svarīgi ir ēst veselīgi un pietiekamā daudzumā, lai ķermenim nekā nepietrūktu,» pieredzē dalās Diāna.
Viņa uzsver, ka arī sacensību laikā jāuzņem daudz kaloriju, lai fiziski nesabruktu. «Esmu iemācījusies ēst skriešanas laikā. Arī tas ir jātrenē, lai kuņģis neprotestētu pret ēšanu skriešanas laikā. Izvēlos gan sporta uzturu, gan maizi ar sieru, kartupeļu biezeni, buljonu. Ēdu arī brīžos, kad sanāk apstāties un kāds mani aprūpē – ieziež ar krēmu vai uzpūš aerosolu,» uzsver Diāna. Viņa piebilst, ka diennakts laikā nomainījusi trīs pārus skriešanas apavus.
Lepojas, ka dzimusi Latvijā
Diāna ir dzimusi Salacgrīvā, bet jau no 18 gadu vecuma savu dzīvesveidu uzskata par kosmopolītisku. Ar latviskajām saknēm viņa lepojas un labprāt nes Latvijas vārdu pasaulē. PDz viņa atklāj, ka pie latviešu ausīm nepierastā uzvārda tikusi, apprecoties ar puisi no Maldīvu salām, kur savulaik dzīvojusi un strādājusi. «Mums ceļi šķīrās, kad jutu – gribu dzīvot Eiropā. Viņš nebija ar mieru. Es kopā ar meitu pārcēlos uz Vīni, kur jau dzīvoja mana māsa. Esam saglabājuši labas attiecības, bet tagad esmu vientuļā māmiņa un audzinu 10 gadus veco meitu Jūliju. Reizēm arī kopā paskrienam,» stāsta Diāna.
Ar mammu un tuviniekiem Latvijā sportiste komunicē itin bieži. «Pāris reižu gadā atbraucu uz Latviju. Bet man ir tā – tur, kur jūtos labi un mīlēta, tur ir manas mājas,» tā Diāna, kura ikdienā strādā IT jomā.
Vaicāta, kā sācies viņas ultramaratonistes stāsts, Diāna smej:
«Sāku skriet, lai nedaudz atbrīvotos no liekā svara un atmestu smēķēšanu.
Tas bija pirms septiņiem gadiem, kad pārcēlos uz Vīni. Sāku skriet pa 40, 50 minūtēm. Sapratu, ka varu tālu aizskriet. Arvien biežāk man gribējās skriet ilgāk un tālāk. Laikam tas ir dabas dots talants.»
Viņa sporto gan Vīnes nomalē, gan stundas brauciena attālumā no pilsētas pie Alpiem, kur ir pietiekami kalnains apvidus. Skrienu gar upi pa zāli, pa asfaltu, kalnu takām. Sevi uzskatu par garīgi spēcīgu cilvēku, jo, lai labi skrietu garās distances, 50% dod prāts un pārējos 50 – ķermeņa spēks un izturība. Lielākoties garo distanču skrējēji ir cienījamā vecumā. Es ar saviem 33 gadiem esmu pat relatīvi jauna,» bilst Diāna. Atminoties pirmo garo skrējienu, sportiste teic, ka tas bijis pirms trim gadiem: «Pārsteidzu pati sevi, jo 14 stundās noskrēju 130 kilometru un jau biju labāko sieviešu ultramaratonistu desmitniekā.»
