Kleitas, kas pārdzīvojušas desmitgades. Trīs leģendas iedvesmai

Valentīno sarkanā kleita

Valentīno Garavāni bija tikai divdesmit septiņi gadi, kad viņš 1959. gadā Romā slavenajā Via Condotti atvēra savu ateljē. Viņa sapnis bija radīt sievišķīgus, modernus tērpus, taču nez vai viņš tolaik spēja iztēloties, ka tā gada pavasara-vasaras kolekcijā iekļautā sarkanā tilla kleita ar atkailinātiem pleciem, dēvēta par La Fiesta, uznesīs viņu modes Olimpa virsotnē. Vēl vairāk – tā kļūs par modes pasaules ikonu, par Valentīno modes nama simbolu un būs aktuāla pat pēc sešdesmit pieciem gadiem!

Leģenda vēsta, ka Valentīno Garavāni kaislība pret sarkano krāsu radusies vēl skolas gados. Kopā ar tēvu viņš regulāri apmeklējis operas iestudējumus, un reiz Bizē Karmenas laikā pār viņu nākusi tāda kā atklāsme: «Izrādes kostīmi lielākoties bija sarkanā krāsā, arī dāmas teātra ložās tērptas pārsvarā sarkanos tērpos, un, vērojot izrādi, tās liecās uz priekšu kā ģerānijas pāri balkonu malām.» Īpašu iespaidu uz jauno Valentīno atstājusi kāda dāma sarkanā samta kleitā. «Sajūsmināts skatījos uz ļoti skaistu sievieti sirmiem matiem, tērptu sarkanā samtā, un teicu sev: ja reiz kļūšu par modes mākslinieku, manos tērpos būs daudz sarkanā.»

Viņš turēja agrā jaunībā doto solījumu – kopš 1959. gada nav bijis Valentīno kolekcijas, kurā nebūtu sarkanās krāsas. Valentīno sarkanais ir viņa īpašā krāsa – magoņu sarkana, spilgta, nesajaucama ne ar vienu citu. Kad 2007. gadā Valentīno atstāja savu modes namu, viņa pēdējā, 2008. gada pavasara-vasaras sezonas skatē katrai modelei mugurā bija sarkana kleita. «Sieviete nekad nekļūdīsies, izvēloties sarkanu kleitu. Tā ir spēcīga krāsa, vienlaikus arī neitrāla, līdzīgi kā melnā, zilā, brūnā vai baltā. Sarkanā krāsa nozīmē dzīvi, kaislību, mīlestību. Tā dziedina skumjas. Sieviete, tērpusies sarkanā, īpaši vakarā, izskatās satriecoši. Pūlī viņa ir vakara galvenā varone.»

Chanel mazā melnā kleitiņa

Kad 1926. oktobrī Koko Šaneles radītā mazā melnā kleita pirmoreiz parādījās Amerikāņu Vogue lapās, tas bija kas vairāk par modi, tas bija politisks paziņojums un sievietes brīvības manifestācija.

«Sēdēju operas zāles aizmugurē, un skats uz visām tām zilajām, zaļajām, sarkanajām kleitām mani bezgala kaitināja. Tās ir neizturamas krāsas. Ak, šīs sievietes, es tās apģērbšu melnā!» vēlāk atcerējās Šanele.

Koko uzskatīja, ka nav nekā grūtāka kā radīt melnu kleitu. «Šeherezades izskatu apģērbā ir daudz vieglāk nokopēt,» viņa nicīgi teica, domājot par savu tā laika sīvāko konkurentu Polu Puarē, kurš dāmas bija ietērpis krāsainos tērpos. Puarē nepalika atbildi parādā, sakot: «Ko gan radījusi Šanele? Izsmalcinātu nabadzību. Šaneles kleitās sievietes atgādina nekoptas telegrāfa darbinieces.»

«Modei ir jārāda šābrīža laiks,» teica Šanele, un, lai arī Lielā depresija Eiropu skāra vēlāk nekā ASV, brīdī, kad Šanele radīja pirmo melnās kleitas modeli, kas vēlāk kalpoja par iedvesmu mazajai melnajai kleitiņai, Eiropa joprojām atkopās no Pirmā pasaules kara. Kā atvieglojums nāca Šaneles radītā kleita – pieejama ikvienai sievietei, kā teica Šanele: lai arī tās, kas nebija bagātnieces, varētu justies kā miljonāres…

Pirmais MMK jeb mazās melnās kleitas modelis bija no krepdešīna, garām piedurknēm, V veida kakla izgriezumu, garumā nedaudz zem ceļgala, jo Šanele ceļgalus uzskatīja par neglītu ķermeņa daļu, ko nevajadzētu rādīt. Kleitai nebija lieku detaļu – ne pogu rindu, ne volānu –, lai tā nezaudētu savu aktualitāti ilgākā laika posmā. Tomēr Šaneles radīto kleitu kritizēja skarbi, žurnālisti vīrieši rakstīja: «Ne vairs krūšu, ne vidukļa, ne ķermeņa aprišu. Sievišķīgā mode palikusi pagājībā.» Toties sievietes bija sajūsmā: mazo melno kleitiņu viņas varēja atļauties neatkarīgi no sociālās piederības un finansiālā stāvokļa, un tā kļuva par «formastērpu sievietēm ar gaumi». Šanele melnajai krāsai deva jaunu dzīvi, padarot to valkājamu ne tikai bērēs, bet arī ikdienā un svētkos, visos notikumos un diennakts laikos.

«Es uzstāju uz melno. Šī krāsa ir spēcīga, tā aizslauka prom visu lieko.»

Odrija Hepbērna un Brokastis Tifānijā

1961. gadā Ibērs de Živanšī filmā Brokastis Tifānijā tolaik pavisam jauniņo aktrisi Odriju Hepbērnu ietērpa melnā satīna kleitā un radīja vēl vienu 20. gadsimta leģendu. Patiesībā tā nav viena kleita – filmas vajadzībām tika radītas trīs kopijas. Viena no tām redzama filmas sākuma ainā, kur Hepbērna stāv pie Tiffany & Co veikala skatloga, otra – mājas ballītes ainā. Šodien viens no kleitas modeļiem glabājas Givenchy modes nama privātās kolekcijas arhīvā, otrs apskatāms Madridē Museo Del Trahe kolekcijā, savukārt trešā kopija 2006. gadā tika pārdota Christies izsoļu nama izsolē. To iegādājās kāds amerikāņu kolekcionārs, samaksājot 472 200 britu mārciņu un padarot to par vienu no dārgākajām filmu relikvijām kinovēsturē.

Živanšī radīja savu interpretāciju par Šaneles mazo melno kleitu, un patiesībā viņa radītais kokteiļkleitas oriģināls bija īsāks nekā tā, kas redzama filmas pirmajos kadros. Pirmā – oriģinālā – Živanšī darinātā kleita nekad nenokļuva filmā.

Pēc filmas iznākšanas kleitai bija satriecoši panākumi. Var teikt, ka mazo melno kleitu radīja Koko Šanele, Kristiāns Diors tai bija paguvis piešķirt izteiktu sievišķību, bet Živanšī to padarīja īpaši izsmalcinātu un vienlaikus elegantu. Živanšī ne tikai radīja sapņu kleitu, bet arī papildināja to ar perfekti piemērotiem aksesuāriem – melniem cimdiem līdz elkonim un pērļu virteni. Šis salikums tiek raksturots kā ārkārtīgi sievišķīgs, Parīzes iedvesmots stils. Savukārt pati kleita reiz pat atzīta par labāko kleitu, ko jebkad kāda sieviete valkājusi filmā.

Pēc filmas iznākšanas par leģendām kļuva abas – aktrise un kleita, bet ar Ibēru de Živanšī Hepbērna palika tuvi draugi līdz pat mūža galam.