Kā būt mierā ar savu seju? Personisks stāsts

Nu labi, nerunāsim tik tēlaini – vienā no bildēm manā sejā ir tāda ēna, ka, skatoties uz to, ir pilnīgi skaidrs – astoņpadsmit gadi bija sen. Krietni sen. «Sens, tik sens ir tas laiks,» kā dziesmā dzied. Nujā, vecums… Redz, kur tas ir. Sveiki un labdien! Tieši man sejā. Un tas nav stāsts par ēnām. «Gravitātei nē, es saku gravitātei nē,» skatoties fotogrāfijā, manā galvā skan kādas citas dziesmas vārdi. Es, protams, būtu varējusi šo foto no telefona atmiņas izdzēst, atstājot tikai tās bildes, kur Zemes pievilkšanās spēks nav tik uzskatāmi redzams. Tomēr – nē. Kaut kas mani šajā fotogrāfijā saista, par spīti ēnām un dažviet visnotaļ dziļajām līnijām gar degunu. Jo vairāk skatos, jo vairāk šī fotogrāfija, lai gan ne gluži patīk, tomēr kļūst tuvāka, jo tajā es saredzu sevi – ne to uzskaistināto versiju, kas komplektā ar saulrietu un fotofiltru ir pat glaimojoša, bet īsto – to pašu, kas septiņos no rīta veras man pretī mājas lifta spogulī, kad dodos pirmajā dienas pastaigā ar suni.

Ar lifta spoguli man vispār ir interesantas attiecības – mēs tiekamies vismaz divreiz dienā, un dažu stāvu garumā es skatos uz sevi sasodīti neglaimojošā gaismā. Tur redzu savu rīta seju, to, kas pēc pastaigas ar suni gatava iziet sabiedrībā, – labāka vai ne tik laba, bet, kā tautasdziesmā saka: «Kādu mani Dieviņš deva, tādu māte audzināja.» Un redzu arī savu vakara seju, kas atgriežas no dienas gaitām un veras manī, it kā gribētu teikt: sieviete, paskaties pasē – ir kaut kas jādara, tā nevar turpināties! Bet turpinās. Var jau būt, ka man kaut kas jādara ar savas sejas ēnām, bet – šausmīgs slinkums. Un naudas arī žēl. Reiz, pirms vairākiem gadiem, gan veicu tādu kā pētniecisko darbu – lai noskaidrotu, ko tieši es varētu darīt ar savu seju, aizgāju vizītē pie plastikas ķirurga. Uzzināju, ka man ir plāna āda un viens plakstiņš ar laiku būšot jāoperē (tiešām – tikai viens, un ko iesāksim ar otru – atstāsim, kāds ir?), jo tas jau tagad (lasi – pirms dažiem gadiem) esot nedaudz noslīdējis. Un vertikālās rievas manā pierē – tām līdzēt varot tikai botokss. Protams, paturot prātā, ka pēc laika botoksa injekcijas nāksies atkārtot. Kopš šīs vizītes pagājuši gadi pieci, un reizēm, kad man galīgi nav, ko darīt, skatos spogulī, pētu jau tolaik slīdēt sākušo plakstiņu un domāju: diez ir jau noslīdējis tik zemu, kā tika prognozēts, vai tomēr vēl nav?

Nepārprotiet, es neesmu pret botoksu un visām tām iespējām, ko piedāvā 21. gadsimts, fillerus, injekcijas un plastisko ķirurģiju ieskaitot. Bet esmu atļāvusi sev to visu negribēt. Kad to saku skaļi, bieži vien saņemu skeptisku komentāru: nu, redzēsim, ko tu teiksi pēc dažiem gadiem! Jā, redzēsim – es paturu tiesības pēc dažiem gadiem domāt citādi.

Bet zināt, par ko man visvairāk jādomā, skatoties uz to saulrieta un ēnu foto? Ne jau par aizejošo jaunību. Nu ne taču! Man jādomā, vai sieviete drīkst būt mierā ar sevi. Jo ir taču jābūt vismaz kādiem posmiem (varbūt kādai tā ir visu mūžu), kad esam mierā ne tikai ar savām ēnām, grumbām, seju un svaru, bet mierā arī ar dzīvi. Dažreiz liekas, ka tas nemaz nav labais tonis, jo pasaule ik pa laikam atgādina: vajag sevi pilnveidot, uzlabot, attīstīt. Un vajag jau arī, bet brīžiem šo atgādinājumu kļūst drusku par daudz. Skaidrs, protams, arī tas, ka savu ēteru tīru no liekām skaņām varam noturēt tikai mēs pašas. Bet ir šausmīgi grūti noturēt tīru ēteru, ja neesi mierā pati ar sevi. Nē, negaidiet, ka tagad sekos pamācoša rindkopa, kā būt mierā ar sevi. Šis nav tāds raksts. Tikai zinu, ka mēs varam būt arī sasodīti nejaukas cita pret citu un neļaut otrai sievietei piedzīvot savas izvēles. Kāds man tuvs cilvēks ir izvēlējies citu ceļu un ar savu seju spēj būt mierā tikai pēc tam, kad tā ļāvusies skaistuma injekcijām. Un izskatās brīnišķīgi. Tāpēc vēl jo nepatīkamāk ir, ja man tiek adresēti jautājumi: vai tu nezini, ko īsti šī sieviete ir darījusi ar savu seju? Vai tiešām no manis tiek gaidīta atbilde? Vienīgā atbilde, ko varu sniegt, – būt mierā ar savu dzīvi ir liela dāvana. Iespējams, viena no lielākajām. Būt mierā arī ar savu seju, rokām, kājām, matiem, vēderu. Un dāvana ir arī saprāts, kas liedz uzdot nepieklājīgus jautājumus. Netraucēsim cilvēku, kurš ir mierā ar savu seju, rokām, kājām, matiem, vēderu, – lai kā šis miers būtu atnācis: caur plastikas ķirurga kabinetu vai divām krēma kārbiņām vannasistabas plauktā.

Patiesībā – jo ilgāk skatos, jo vairāk man patīk tas foto ar ēnām un to vienu it kā slīdošo plakstiņu, un vertikālajām grumbām starp uzacīm. Nu – lai! Lai Dievs dod, ka vienīgais, kas mūs šajā dzīvē satrauc, ir dažas ēnas sejā, un tās pašas – saulrieta fonā!