Izstumtais
Ogrēnietis Sandis Inzelbergs, kurš 2019. gadā kļuva par Eiropas čempionu sporta jogā, ir piemērs tam, ka ar mērķtiecību un neatlaidību dzīvi var mainīt jebkurā vecumā. Šodien Sanda fotogrāfijas, kurās viņš redzams prātam neaptveramās jogas pozās, apbrīno visa pasaule. Jogas gudrības pie viņa nāk apgūt ne tikai iesācēji, bet arī profesionāļi. Sandis izstaro pozitīvu, saulainu enerģiju, ar viņu gribas sarunāties. Taču tā nav bijis vienmēr.
«No nedrošības, vājuma, ekstrēmu baiļu un kautrības čaulas, kurā dzīvoju bērnībā un pusaudža gados, sāku pamazām kāpt ārā tikai tad, kad jau studēju augstskolā. Tas nebija nedz dienas, nedz mēneša jautājums. Pagāja vairāki gadi, līdz bija redzami kaut kādi rezultāti, taču es biju pacietīgs,» PDz teic Sandis.
Viņam ir 36 gadi, un tagad viņš ar savu ķermeni viņš spēj izdarīt teju visu, taču lokanais augums nav dabas dots. «Fizkultūrā biju tizlākais klasē. Nevienu normatīvu lāgā nespēju izpildīt. Turklāt biju visīsākais, un mani saukāja par Sprīdīti. Skolasbiedri nemitīgi mani apsmēja,» stāsta viņš.
Sandis izanalizējis tā laika notikumus un sapratis, kāpēc skolasbiedri pret viņu tā izturējās, tāpēc ļaunu prātu netur. «Vienmēr esmu bijis labestīgs, pret citiem izturējos iejūtīgi un sirsnīgi. Taču man piemita īpašības, kas ir vēl kaitīgākas nekā, piemēram, apzināta agresija. Es biju toksisks, īsts emocionālais vampīrs,» skaidro viņš.
«Biju nevarīgs un drausmīgs īdētājs. Vājš ne tikai fiziski, bet arī raksturā.
Kad nāca grūtības, uzreiz sāku čīkstēt – nē, to es nevaru. Ar vāja rakstura cilvēku kopā būt ir nepatīkami. Otra īpašība, kuras dēļ mani skolā izmēja, – bailīgums. Līdz ārprātam! Cilvēks, kas nemitīgi bailēs trīc, ir grūti paciešams. Trešā un viskaitīgākā īpašība – biju pesimistisks, visā saskatīju slikto. Biju negatīvo domu čempions. Tāpēc man skolā nebija draugu. Un, paldies Dievam, ka tā! Man būtu žēl cilvēka, kurš būtu spiests ar mani draudzēties,» tagad jau ar humoru uz to raugās Sandis.
Mammas paspārnē
«Daudzi pusaudži šādā situācijā salūztu, ieslīgtu depresijā, bet es ne, jo biju pašpietiekams. Biju tik kompleksains, ka baidījos runāt gan ar vienaudžiem, gan vecākiem cilvēkiem. Ja kāds kaut ko pajautāja, es sarku un biju gatavs izkrist cauri zemei. Diena bija izdevusies, ja ar mani neviens nebija izrādījis vēlmi runāt,» atminas Sandis.
«Lielu lomu droši vien nospēlēja tas, ka mani bērnībā šausmīgi uzpasēja mamma. Viņa mani mēģināja pasargāt no visām pasaules briesmām. Augu kā siltumnīcas stādiņš. Neliegšos, tas man patika, tāpēc ļāvos, ka tieku apčubināts.
Tik ļoti pieķēros mammai, ka bija bail vienam palikt mājās.
Šķita, ka bez mammas nezināšu, ko tajā vai citā situācijā darīt. Tas ir klasiskais stāsts par to, ka ar vislabākajiem nodomiem tiek bruģēts ceļš uz elli. Cenšoties cilvēkam atvieglot dzīvi, tu liedz viņam iemācīties risināt savas problēmas.»
Sandim ir četrus gadus jaunāks brālis, un viņš ir pilnīgs pretstats. «Lai arī jaunāks, viņš visās jomās bija par mani pārāks. Viņam viss padevās ātrāk. Ar riteni iemācījās braukt viens un divi, kamēr es mocījos un gāzos kā miltu maiss. Viņš nekad nav bijis bailīgs un kautrīgs. Interesanti, jo mamma mūs audzināja vienādi. Viss ir atkarīgs, caur kādu prizmu bērns skatās, nevis no audzināšanas.»
Cīņa ar dēmoniem
Sandis Latvijas Universitātē studēja filozofiju. «Cerēju, ka tas palīdzēs izprast sevi,» teic viņš. Augstskolā neviens par viņu neņirgājās, izturējās draudzīgi. «Tas bija neierasti.» Studiju gados viņa rokās nonāca Ričarda Karlsona grāmata Jūs atkal varat justies labi. «Pateicoties tai, sapratu, ka nevis cilvēkos vai pasaulē meklējama vaina, bet manī. Tajā, ko un kā domāju. Mūsu emocijas rodas no domām. Sapratu, ka varu transformēties, par ko vien gribu, ja iemācīšos kontrolēt savas domas.»
Viņš uzsāka eksperimentu. «Gribēju uzveikt savus dēmonus. Pirmkārt, bailes no publiskās uzstāšanās un komunikācijas. Grāmata man iemācīja – tu nevari just bailes, ja nedomā par to, no kā tu baidies. Iegāju tādā azartā, ka no rīta līdz vakaram mēģināju kontrolēt savas domas. Gāja grūti un lēni, bet sešu gadu laikā izdevās pārprogrammēt prātu tā, ka vairs nebija nevienas neapzinātas domas.»
Pēc tam viņš izvirzīja mērķi kļūt par drosmīgāko un pozitīvāko cilvēku uz zemes, par gribasspēka iemiesojumu. «Pieteicos visiem referātiem, kur bija nepieciešama publiska prezentēšana.
Auditorijas priekšā domāju, ka mani piemeklēs sirdstrieka, taču nepadevos.
Piespiedu sevi komunicēt ar cilvēkiem un pamanīju – ar katru reizi bailes samazinās.» Tad Sandis nolēma pārvarēt savu galveno kompleksu – ķermeni. «Man bija apnicis būt vārgulim. Man bija totāls meitenes ķermenis – biju 168 cm garš un svēru 48 kilogramus. Ne tikai mazs un šauriņš, bet arī ļumīgs, bez presītes.» Pamazām viņš sācis cilāt hanteles un veikt vienkāršus vingrinājumus. «Man bija skaidra vīzija – gribu presīti, uz kuras var kartupeļus rīvēt. Pamēģināju arī cīņas mākslās džiudžitsu un kapueiru. Jau biju iemācījies kontrolēt savas domas, tādēļ man veicās labi, un viss, kas saistījās ar sportu, man sāka arvien vairāk patikt. Man sāka augt muskuļi.»
Jogā jau 12 gadus
Sanda dzīvē joga ienāca nejauši. «Internetā ieraudzīju lapu Jogas ABC. Tur ir tāds animēts tēls, kas rāda jogas pozas. Uzreiz iemīlējos tajā visā. Divas dienas no vietas to vien darīju kā stiepos. Neēdu, nedzēru un mēģināju dažādas pozas. Mamma teica: «Dēliņ, tu esi sajucis prātā vai ievilkts kādā sektā? Kas ar tevi notiek?» Taču mana interese tikai auga,» atminas viņš. Kad Sandis sāka apmeklēt jogas nodarbības Ogrē, viņam bija 24 gadi. «Tas ir vēlu. Man nebija talanta un dotumu, bet bija milzu apmātība ar jogu, un savus trūkumus kompensēju ar lielu darbu. Vajadzēja vairākus gadus, līdz kaut kas īpašs padevās.»
Sandis jogu praktizē 12 gadus. Tagad viņš gluži kā gumija spēj izlocīties jebkurā pozā.
«Daudzi netic, ka pēc visām trakajām pozām neesmu neko sev sastiepis vai izmežģījis. Man nav bijušas pat mikrotraumas. Domāju, tas tāpēc, ka līdz šādam līmenim gāju lēnām un pakāpeniski. Jābūt balansam starp spēku un lokanību.»
Šodien Sandis ir ne tikai pieprasīts jogas pasniedzējs, bet arī Latvijas Sporta jogas federācijas tiesnesis. Viņš ir arī Latvijas, Krievijas un Eiropas Sporta jogas čempions.
Stingrs režīms bez atkāpēm
Sandis ceļas sešos no rīta. «Iedzeru kafiju, neko neēdu. Tad dodos skūt galvu – tā man ir kā meditācija, kad varu pārdomāt dienas darbus. Starp citu, skolas un studiju laikā man bija gari, melni mati. Mani sauca par Kalnieti un Maugli, taču tad man garie mati apnika, un nu jau kādu laiku to nav vispār.
Pēc skūšanās saplānoju programmu saviem skolniekiem. Man ir arī pašam savi treniņi, kas ilgst aptuveni četras stundas. Darbs beidzas ap desmitiem vakarā.
Tad arī ir mana vienīgā ēdienreize, vienmēr ēdu vienu un to pašu – Ķīnas kāposta salātus, tomātu vai gurķi, četras ceptas olas, trīs šķēles maizes, nedaudz siera un glāzi kefīra.
Pulksten 23 dodos gulēt.» Sandis nepiekrīt viedoklim, ka ēst pirms naktsmiera ir neveselīgi. «Ja ir stingrs režīms, šāda diēta strādā. Ķermeni un veselību bojā tas, ka cilvēkiem ir haotisks dzīvesveids – vienu dienu ēd sešos, otru – desmitos, vienu nedēļu sporto, tad atkal met mieru,» saka Sandis un piebilst – viņš nav slimojis jau vairākus gadus.
Celibāts līdz mūža galam
Sanda stingrajā dzīves režīmā ietilpst arī celibāta ievērošana. «Tas bija mans lēmums. Jogā tādu lietu praktizē, tas nav nekas ārkārtējs.» Viņš saka nē ģimenes veidošanai. «Manai atturībai ir dziļāks mērķis. Ja spēj kontrolēt dzimumtieksmi, kas vīriešiem ir viens no primārajiem instinktiem, un atturēties no seksuālām attiecībām, rodas stiprs gribasspēks. Man sagādā prieku jebkurš nieks – pastaiga, treniņš… Esmu laimīgākais cilvēks uz pasaules. Daudzi saka – tu droši vien mokies, ievērojot celibātu. Jā, tā ir sevis pārvarēšana. Taču prieks, ko gūstu no pārējām emocijām, ir neatsverams.»
Sanda mamma gan par dēla izvēli nav laimīga. Viņai tas nepatīk, jo gaida mazbērnus. Nemitīgi saka: «Paies laiks, un tev tas pāries.» Taču tā nenotiks. Uz mani viņa var necerēt.
Ne reizi mūžā neesmu bijis iemīlējies.
Skolas laikā nevarēju iemīlēties, jo biju pārāk kautrīgs, taču tagad esmu tik emocionāli piepildīts, ka man nav nepieciešamības pēc otra cilvēka sev blakus.
Manī nav tukšuma, kuru vajadzētu aizpildīt. Bet man ir brālis, kurš var piepildīt mammas ilgas pēc mazbērniem. Un brālim ir draudzene, ar kuru viņam ir kolosālas attiecības jau vairākus gadus. Mammai nav, par ko satraukties.»