Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dzīvei patīk jokot: 1947. gada februārī sakrīt divi notikumi, kas ietekmē slavenās modes mākslinieces Elsas Skjaparelli dzīvi. Viens kļūst par pasaules mēroga sensāciju – Kristiāns Diors prezentē kolekciju, ko modes kritiķi nosauc par «New Look» stilu, un nu katra sieviete pasaulē vēlas šīs skaistās, sievišķīgās kleitas ar stingro jostasvietu un kuplo svārku daļu. Otrs notikums ir privāts – Skjaparelli kļūst par vecmāmiņu. Pēc gada viņai ir jau divas mazmeitiņas, un Elsai tas bezgala silda sirdi. Pretēji pieticībai un sadzīves juceklim, kādā agrā bērnībā auga pašas meita, nu viņai ir iespējas mazajām sagādāt itin visu, pat spožu sauli katru dienu. Tāpēc (un arī bērnības atmiņu ietekmē) Elsa nopērk māju Ziemeļāfrikas valstī Tunisijā, bieži tur uzturas un priecājas par mazmeitām. Elsa vēlas maksimāli daudz piedalīties abu dzīvē, lai dzēstu vainas sajūtu par to, ka savulaik nebija kopā ar meitu. Un vēl viņa raksta atmiņas, kas vēlāk pie lasītājiem nonāk kā grāmata «Mana šokējošā dzīve».
Tikmēr modes mākslinieces karjera un bizness piedzīvo smagu krīzi. Tā kā Elsai Skjaparelli nav pieņemams «New Look» stils, strauji samazinās pieprasījums pēc viņas Modes nama tērpiem. Mēģinājumi ķepuroties un sekot līdzi aktuālajām tendencēm ir nesekmīgi. Lepnā un gudrā itāliete pieņem situāciju ar paceltu galvu – 1954. gada 13. decembrī Elsa Skjaparelli slēdz pašas veidoto un tik ilgi loloto Modes namu Parīzē un pieliek punktu karjerai. Vai tobrīd viņa atcerējās situāciju no Modes nama pirmajām dienām, kad tam vajadzēja sagādāt izkārtni? Jautāta, ko uz tās rakstīt, Skjaparelli zibenīgi atbildēja: «Protams, manu vārdu un uzvārdu!» Uz iebildi, ka neviens nespēs izrunāt un kur nu vēl atcerēties tik sarežģītu uzvārdu, Elsa atbildēja, ka tas viņu absolūti neuztrauc. Taisnība – pasaule to iemācījās, atcerējās un joprojām atceras. Modes vēsturnieki uzskaita Elsas Skjaparelli pienesumu, ko joprojām izmantojam savos tērpos. Vispirms – koši rozā krāsa, kuru reizēm mēdz dēvēt par fuksijas krāsu, bet pati Elsa to sauca par šokējoši rozā.
Vai spējat iedomāties, ka savulaik neviens nevalkāja koši rozā apģērbu?! To ieviesa Skjaparelli.
Citi lasa
Tāpat kā audumu ar avīžu teksta apdruku, tērpā izceltus, bet ne nomaskētus rāvējslēdzējus, kombinezonu ar ietilpīgām kabatām, bikšusvārkus, cepuri kā kurpi, kleitu ar omāra attēlu, ko uzzīmēja Salvadors Dalī, utt. Viņas radītie tērpi bija izdomas pilni mākslinieciski modes izstrādājumi – asprātīgā sirreālā un elegantā kombinācija, neierasti, ar humora piesitienu un ekstravaganti. Mode bija viņas dzīves kaislība, viņa daudz un smagi strādāja, tomēr to visu atstāja aiz muguras, jo nevēlējās vairs būt salaulāta ar darbu un aiziet mūžībā vientuļa, tuvinieku aizmirsta.
Romas slazdā
Kaut lielāko daļu sava garā mūža nodzīvojusi Parīzē un kļuvusi par parīzieti, itāliete Elsa Skjaparelli piedzima un uzauga Romā – milzīgā, greznā savrupnamā ar daudziem mākslas darbiem un iespaidīgu bibliotēku. Ja viņa sekotu savu aprindu tradīcijām, tad izaugusi izietu pie turīga vīra un vadītu pārtikušas sievietes dzīvi.
Bet tas nav stāsts par Elsu, kurā kopš mazotnes dega alkas darīt ko vairāk, būt brīvai un neatkarīgai.
Meitenes tēvs bija Karaliskās bibliotēkas direktors. Ļoti noslēgts cilvēks, kurš izvairījās no saviesīgas dzīves un labprātāk laiku pavadīja vienatnē – lasot, domājot un pētot. Viņa interešu loks bija apbrīnojami plašs un pieņemtie lēmumi reizēm pārsteidza visus. Tā reiz tēvs par mazās Elsas aukli pieņēma zulusieti, jo vēlējās iemācīties šīs Dienvidāfrikas etniskās grupas valodu. Eksperiments neizdevās, bet Elsas atmiņās uz mūžu palika aukles čukstētie vārdi: «Cik ļoti es tevi mīlu! Visus, kurus es mīlēju, esmu apglabājusi. Es gribētu arī tevi apglabāt…»
Pretēji tēvam, kurš runāja maz, labprātāk uzturējās bibliotēkā un viens devās garās pastaigās pa Romu, no aristokrātiskas dzimtas nākušās mātes rosīgums un pļāpīgums piepildīja pārējās savrupmājas telpas un arī jaunākās meitas prātu. Jo māte runāja bez aiztures, sajūsminoties par vecākās meitas skaistumu, bet jaunāko saucot par neglītu. Un Elsa izauga ar pārliecību, ka ir ļoti neglīta. Vai gan kāds brīnums, ka reiz meitene ģimenes pavārei kā milzu noslēpumu pastāstīja, ka patiesībā esot adoptēta, jo vai gan citādi vecākā māsa būtu tik skaista, bet viņa atbaidoša? Kad meli atklājās, Elsas sods bija tēva skumjais skatiens… Pēc gariem gadiem Elsa atmiņu grāmatā atzīsies, ka nekad nav izpratusi savu vecāku attiecības, kā arī rakstīs – patiesībā es brīnos, kā gan viņi desmit gadu laikā tika pie diviem bērniem!
Ģimenes raibie raduraksti raisīja mazās meitenes iztēli. Mātes māsa pēc precībām dzīvoja Ēģiptē un no turienes sūtīja pārsteidzoši košus audumus un eksotiskus priekšmetus. Ēģiptē faraonu kapenes pētīja tēva brālis un atgriezās ar šerminošiem piedzīvojumu stāstiem! Cits tēva brālis bija izcils astronoms, pārņemts ar Marsa pētījumiem, pārliecināts, ka uz šīs planētas ir dzīvība. Tēvocis īpaši iemīļoja mazo brāļa meitu par to, ka viņa esot piedzimusi ar Lielā Lāča zvaigznāju uz vaiga. Tik savdabīgi viņš sauca meitenes dzimumzīmītes un ar aizrautību Elsai stāstīja par zvaigznēm un Marsu.
Elsu varēja apskaust, jo viņa auga pārticībā, skaistā savrupnamā, viesos nāca interesanti cilvēki, tomēr meitene jutās kā zelta krātiņā.
Jau no mazām dienām viņā plosījās nemiers un brīvības alkas, un vēlme nedzīvot tā, kā tolaik ierasts un pieņemts smalko aprindu meitenēm. Neveicās arī ar skolām – ievērojot tradīcijas, Skjaparelli atvasi sūtīja mācīties mūķeņu vadītajās skolās, bet tur meitene allaž iemanījās izraisīt konfliktus un iekļūt nepatikšanās, jo viņa runāja pretī, pastāvēja uz savu viedokli un neievēroja noteikumus. Un vēl Elsai burtiski riebās kleita ar melno samta apkaklīti, kā arī obligātā brūnā cepure.
Kā spilgta pērle bērnības atmiņās uz mūžu palika vēl kāds neparasts tēva lēmums. «Lai meitene ierauga, cik plaša un dažāda ir pasaule!» viņš teica un paņēma līdzi ceļojumā uz Tunisiju divpadsmitgadīgo jaunkundzi. Atcerieties, ka vēlāk tieši šajā saules pielietajā valstī Elsa nopirks māju, kurā rakstīs par savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi! Atmiņās viņa izstāsta arī to, ka pirmā ceļojuma laikā meitenē ieskatās vietējais bagātnieks un tēvam lūdz meitu izdot par sievu. Protams, Skjaparelli kungs atsaka, Elsa taču vēl bērns! Bet meitenei tas liek saprast, ka viņa nav izcili neglīta, kā ieradusi dzirdēt un par sevi domāt.
Projām no mājām!
Romā Skjaparelli ģimenes namā apgrozās dažādi ļaudis. Tāpēc tur nebrīnās, ka regulāri ciemos nāk kāds turīgs, bet garlaicīgs krievu kungs. Māte ir pārliecināta, ka nācienu iemesls ir skaistule vecākā meita, bet tad, par pārsteigumu visiem, pēkšņi viņš lūdz Elsas roku. Vecāki pamatoti atsaka – par jaunu vēl meitene! Jaunkundze atviegloti uzelpo, pāris reizes iemīlas un piedzīvo lielas sirdssāpes, kad vecāki izbrāķē jaunos cilvēkus. Atgriežas krievu kungs un atkal jūsmīgi skatās uz Elsu. Nu jau viņa ir tajā vecumā, kad vienaudzes precas, un redz, ka vecāki pret šo znota kandidātu ir labvēlīgi noskaņoti. Bet Elsa nespēj iedomāties sevi laulībā ar šo cilvēku!
Glābiņš nāk no negaidītas puses. Māsas draudzene ir apprecējusies ar bagātu angli un pāris nolēmis adoptēt vairākus bāreņus. Tāpēc uz Skjaparelli namu ceļo vēstule ar lūgumu – varbūt viņi zina kādu izglītotu meiteni, kas palīdzētu mājās skolot bērnus? Elsa saprot, ka šī ir reāla iespēja izbēgt no uzspiestas laulības, un viņa panāk savu – dodas uz Londonu.
Pa ceļam Elsa piestāj Parīzē un, ieraugot pilsētu, izsaka liktenīgo frāzi – šeit es gribētu dzīvot!
Tā tiešām notiks, bet vēl ne, jo jaunkundzei jādodas uz Angliju, kur gaida jaunā dzīve.
Tur izrādās, ka jauniņajai itālietei piemīt prasme iegūt sakarus un plašu paziņu loku. Kā jau sagaidāms, Elsa iemīlas, saņem bildinājumu un par to vēstulē informē vecākus. Viņi traucas uz Londonu apturēt meitu, bet ir jau par vēlu – Elsa ir apprecējusies. Vīrs sakās esam flāmu grāfs, viņam ir smalks un sarežģīts uzvārds, bet kas zina, vai tā ir? Taču skaidri redzams, ka jaunais vīrietis ir piedzīvojumu meklētājs, neprot piebremzēt ar grādīgajiem dzērieniem, toties māk uzrīkot spiritiskus seansus ar garu izsaukšanu par maksu. Kas tāds ir oficiāli aizliegts, tāpēc jaunajam pārim nākas aizbraukt.
Tā nu Elsa ar vīru dodas pēc siltuma un lieliskas kompānijas uz Francijas saulaino krastu, izīrē namiņu Nicā un… attopas viena, jo vīrs pazūd uz vairākām dienām. Elsa vēl nesaprot, ka laulība ir kļūda, jo atceras ģimenes stāstu par tēva brāli. Astronoms uzreiz pēc kāzām vedis sievu ceļojumā uz Vīni. Apmetušies viesnīcā un jaunlaulātais paziņojis, ka sarunājis tikšanos ar kolēģi. Aizgājis un pazudis uz vairākām dienām. Kad beidzot atgriezies un atradis noraudājušos un izmisušo sievu, kas ne soli nav spērusi no numuriņa, teicis – piedod, es aizmirsu, ka apprecējos!
Elsas vīrs pazūd, atgriežas un atkal pazūd…
Kārtējo reizi pārnācis, prot pārliecināt noskumušo sievu, ka jādodas uz Ņujorku, kur esot milzu iespējas sākt jaunu un skaistu dzīvi. Elsas pūra nauda jau gandrīz iztērēta, tomēr lētākajai kajītei uz kuģa un pirmajām nedēļām lielpilsētā vēl sanāk. Drīz izrādās, ka aizbraukšana no Eiropas ir ļoti tālredzīgs solis – Pirmā pasaules kara šausmas pāris pārlaiž, esot drošībā aiz okeāna.
Taču jauna un skaista dzīve netiek uzsākta, vīru absolūti neinteresē rēķinu apmaksa, un Elsai nākas uzņemties dažādus darbus un darbiņus, lai izdzīvotu. Iekams vieglprātīgais vīrs pazūd Amerikas plašumos un vēlāk neskaidros apstākļos iet bojā Meksikā, pārim piedzimst meita, kurai tiek iespaidīga vārdu un uzvārdu virkne – Marija Luīza Ivonna Rada de Venta de Kerlora, taču turpmāko dzīvi visi viņu sauks vienkārši par Gogo. Turklāt pēc šķiršanās māte viņai oficiāli mainīs uzvārdu uz savējo. Tad jau Elsa saprot, ka bērns būs jāaudzina vienai. Spītīgo itālieti izglābj māka sadraudzēties ar smalko aprindu ļaudīm, kā arī prasme likt lietā savu labo gaumi, iekārtojot dzīvokļus, krāmu bodītēs un antikvariātos pamanot pērles, kas iederas un uzmirdz klientu dzīvokļos.
Uz Parīzi!
Tēvs ir miris, māte aicina meitu un mazmeitu pie sevis uz Romu. Elsai ir jau pāri trīsdesmit, viņa joprojām nav pratusi izveidot stabilu dzīves pamatu un lieliski apzinās, ka tā būtu iespēja dzīvot bez materiālām rūpēm, tomēr spītīgi nolemj neatgriezties dzimtajā pilsētā mātes paspārnē. Jo viņai akūti nepieciešama izvēles un rīcības brīvība, jaunā dāma vairs nespēj iztēloties savu ikdienu, kurā noteicējs būtu kāds cits.
Pēc neveiksmīgās laulības pieredzes un kādas romantiskas aizraušanās objekta nāves Elsa sev solījusies nekad vairs neprecēties. Tas gan nenozīmē ienīst vīriešus! Tomēr turpmāk itālietes privātajā dzīvē kungi ir prieka avots, bet ne nopietnas attiecības un saistības.
Tā nu Elsa ar Gogo tvaikonī šķērso okeānu, lai beidzot ierastos savā sapņu pilsētā Parīzē. Vēl viņa klusībā cer, ka Eiropas ārsti neapstiprinās Amerikas kolēģu meitiņai noteikto diagnozi – poliomielīts.
Gandrīz divus gadu vecā Gogo joprojām nestaigā…
Ar milzu dūšu, toties bez plāniem, ko darīt, vientuļā māte visu sāk no jauna. Elsas prasmi izveidot un uzturēt kontaktus ar dažādu aprindu cilvēkiem var tikai apbrīnot. Drīz vien viņa ir iedzīvojusies tik labi, ka ir laipni gaidīta mākslinieku, rakstnieku, bagātnieku rīkotās viesības un neformālos burziņos, un savējie allaž piespēlē kādu iespēju nopelnīt. Domājot, ko tad patiešām gribētu darīt, Skjaparelli skatās uz modes pusi – viņai ir idejas, kā jāizskatās sievietes tērpam. Elsa labi zīmē, top tērpu skices, un reiz viņa saņemas aiziet ar tām pie kāda tērpu modelētāja. Jums vajadzētu pievērsties kartupeļu audzēšanai – kungs skarbi nokritizē Skjaparelli ieceres. Kā pēc tādiem vārdiem lai turpina sapņot par karjeru modes pasaulē?!
Liktenīgais džemperis
Laiks nestāv uz vietas, Elsai ir jau pāri 35 gadiem un dzīve joprojām rit pagaidu režīmā. Līdz dienai, kad viņa satiek Ņujorkas paziņu, kura ieradusies Parīzē. Tolaik sievietes ar lielu entuziasmu savā garderobē iekļāva trikotāžas apģērbus. Koko Šanele jau vairākus gadus piedāvāja kleitas mašīnadījumā. Taču amerikāniete ir uzvilkusi ar rokām adītu elegantu džemperi, kas piesaista Elsas uzmanību. Viņai rodas ideja, un, uzmeklējusi izcilu rokdarbnieci armēnieti, Elsa jautā: «Ja es iedošu zīmējumu, vai jūs varēsiet man uzadīt tādu džemperi?» Adītāja sola pasūtījumu izpildīt.
Top skice, kurā galvenais ir zīmējums uz džempera – uz melna fona kaklu apvij balta lente, kas priekšā sasieta milzu pušķī. Adītāja ar aizrautību ķeras pie darba, tomēr pirmais mēģinājums ir neveiksmīgs, arī otrais džemperis neizskatās labi. Trešo eksemplāru Elsa atzīst par sensacionāli lielisku un uzvelk uz kārtējām viesībām. Melnbaltajā džemperī ar pušķi Elsa izraisīja vispārēju interesi – kur ko tādu var nopirkt? Zibenīgi reaģē sieviete, kura ieradusies Parīzē iepirkt tērpus Ņujorkas veikaliem.
Uzzinājusi, ka tērpa autore ir Elsa, viņa uzreiz pasūta 40 džemperus, kam jābūt gataviem pēc divām nedēļām.
Pārsteigtā itāliete ne aci nepamirkšķina – sarunāts! Kaut tobrīd viņai nav ne jausmas, kā šo vienošanos izpildīt…
Kaut arī bieži rakstīts, ka Skjaparelli modes pasaulē ienāk ar pašas adītiem modeļiem, kas tapuši, sēžot pie loga dzīvoklī ar skatu uz Monmartru, viņa par šo leģendu smējās. Pirmkārt, nekad neesot dzīvojusi šajā Parīzes rajonā, otrkārt, nekad nav mācējusi adīt. Vēl vairāk – viņai kā brīnums allaž bijusi prasme ar divām adatām no kamola radīt tērpu.
Tādēļ pēc viesībām, kurās noslēgusi pirmo izdevīgo darījumu modes pasaulē, Elsa metās pie armēņu adītājas, lai lūgtu palīdzību. Tā viņa uzzināja, cik liela ir šīs tautas diaspora un cik čaklas armēņu rokdarbnieces. Laikā izpildītais pasūtījums aizceļoja uz Ņujorku, un Elsai sākās jauna dzīve. Ļoti radoša, rosīga un pārsteidzoši veiksmīga.
Beidzot Skjaparelli varēja atļauties noīrēt bēniņus, kuros iekārtoja gan pieticīgu dzīvoklīti, gan darbnīcu un telpu, kur pieņemt klientes. Elsa jutās pilnīgi brīva – nebija atkarīga no kāda atbalstītāja un viņa naudas, patiesībā viņai pat nebija naudas, ko zaudēt, bija tikai lielā iespēja strādāt. Un Elsa strādāja – daudz, pacietīgi, ar apbrīnojamu radošo lidojumu. Itin kā būtu nospiesta starta poga un nu viņa varēja parādīt visu, uz ko spējīga. Noderēja viss iepriekš piedzīvotais – sākot ar skaisto vidi un mākslas darbiem, ko Elsa kopš bērnības bija redzējusi un uzsūkusi kā pašsaprotamu. Vispirms tapa aizvien jauni džemperi, kuros ieadīja dažādu krāsu un veidu šalles, vīriešu kaklasaites, kabatas. Sākumā viņa pievērsās tērpiem, kuros dāmas varēja sportot – slēpot, spēlēt tenisu, peldēt. Tenisa sakarā pat izcēlās skandāls, jo līdz tam kortos sievietes izgāja garās kleitās, bet Elsa radīja bikšusvārkus. Parīze, tos ieraugot, noelsās tik skaļi, ka atskaņas sasniedza Angliju. Tur, sagaidot kārtējo turnīru Vimbldonā, avīzēs rakstīja, ka tik nepiedienīgi tērptām sievietēm nedrīkstētu ļaut piedalīties sacensībās. Tomēr tā laika čempione nenobijās un izgāja kortā bikšusvārkos.
Skjaparelli pamazām nostiprinājās un kļuva aizvien drosmīgāka – tērpos parādījās izšuvumi, kas atgādināja impresionistu gleznas, tos rotāja afrikāņu stila koši zīmējumi, čūskas, tetovējumi.
Viņa neaprobežojās ar jau apgūto, turpināja paplašināt piedāvājumu līdz pat vakartērpiem. Skjaparelli intuitīvi saprata, ka, radot tērpu, nevienā mirklī nedrīkst aizmirst par valkātājas ķermeni. Kaut darbības sākumā Elsa bija nepraša tērpu piegriešanā un šūšanā, viņai piemita drosme darīt. Jo Elsa nezināja, ka to nevar! Un meistares ar milzu interesi metās jaunā izaicinājumā. Arī viņām patika darīt ko vēl neapgūtu, eksperimentēt un radoši izpausties.
Tērpu skices pirmajai skatei, ar kuru Skjaparelli droši ienāca modes pasaulē, tapa vilcienā. Ne tāpēc, ka tur Elsai rastos iedvesma, nē! Viņa regulāri brauca uz Šveici, kur sanatorijā uzturējās meita. Tas bija viens no būtiskākajiem Elsas darbības stimuliem – nopelnīt tik daudz, lai varētu izdarīt maksimāli daudz meitas veselības nostiprināšanā. Šis mērķis tika sasniegts. «Gogo ne tikai staigā, viņa ir iemācījusies jāt, slidot!» Elsa priecājās un vienlaikus bēdājās, pieredzot, cik ļoti meitene neieredz mātes darbu. Jaunākā Skjaparelli vēlāk atcerējās, ka bērnība bijusi bezgala skumja – viena projām no mājām, vairākkārt ilgstoši ieģipsēta, dakteru uzraudzīta mācījusies staigāt, protams, ka raudājusi un dusmojusies! Visvairāk uz mammu, kas tikai atsteigusies un atkal aizsteigusies… Jā, viņai šķitis, ka darbs atņem mammu, kas bijusi kā ciemiņš.
Turklāt arī tad, kad Gogo veselības likstas tika novērstas, meita nedzīvoja kopā ar mammu. Elsa uzskatīja, ka meitenei jāgūst vislabākā izglītība, turklāt dažādās valstīs, lai paplašinātu redzesloku un izpratni par pasauli. Kā jau daudzi vecāki, arī viņa savam bērnam gribēja nodrošināt vislabākos iespējamos apstākļus un iespējas un tādējādi pārspīlēja. Tā nu Gogo ceļoja no vienas smalkas internātskolas uz citu – Vācijā, Šveicē, Francijā, Anglijā –, kaut visvairāk vēlējās palikt mājās, pie mammas…
Arī Skjaparelli ceļoja – gan veidojot biznesa sakarus (ar laiku viņa Modes nama filiāles atvēra Londonā un Ņujorkā), gan atpūšoties un krājot iespaidus, kas vienmēr noderēja, veidojot jaunus tērpus. Lūk, viens piemērs! Kopenhāgenā Elsa ar pavadoņiem nolemj apmeklēt zivju tirgu. Ir karsta diena, un pārdevējas, kanāla malā gaidot zvejniekus ar lomu, no saules slēpjas zem pašu gatavotām cepurēm. Tās ir pavisam vienkāršas, tapušas uz ātru roku, salokot avīzes. Citi tām nepievērš uzmanību, bet Elsa burtiski sastingst un krietnu laiku vēro sievietes. Atgriezusies Parīzē, steigšus tiekas ar tekstilfabrikas īpašnieku.
Viņa pasūta audumu ar jaunu apdruku – avīžu tekstiem, turklāt tie ir raksti, kuros slavēti Skjaparelli tērpi.
Fabrikas īpašnieks iebilst, ka šādam audumam nebūs noieta, kurš gan ko tādu pirks un valkās. «Es tā nedomāju!» atcērt Elsa un nekļūdās. No šādas apdrukas darinātās blūzes, cepures, šalles, kleitas, peldkostīmi tiek ķeršus izķerti, un fabrikants atzīst – «madame», jums atkal bija taisnība!
Rupjmaize, ikri un šņabis
Tieši tādiem vārdiem Skjaparelli atcerējās ceļojumu uz PSRS. 1936. gada decembrī Francija Maskavā un Ļeņingradā rīkoja valsts rūpniecības izstrādājumu izstādi. Radās doma, ka būtu labi izstādē iekļaut modes mākslinieci, varbūt padomju ierēdņi vēlēsies sadarboties, lai pieklājīgāk apģērbtu neaptverami plašās valsts sievietes? Elsu pierunāja braukt. Viņas rakstītās atmiņas par piedzīvoto ir tik kolorītas un ar retiem izņēmumiem neglaimojošas padomju impērijai, tur ir tik daudz izbrīna un neizpratnes par redzēto!
Skjaparelli uz mūžu atceras milzīgo rindu pie Mauzoleja, ko Elsa izstāv un ierauga Ļeņina mūmiju stikla sarkofāgā, kuru apsargā kareivji ar ieročiem.
Tukšos veikalus, kuros cerējusi nopirkt kažokādas. Muzeju iespaidīgos eksponātus un nolaistās telpas. Drūmi un absolūti nesievišķīgi tērptās sievietes. Viesnīcas numuriņā pie sienas un galda pieķēdēto pelnutrauku un galda lampu.
Skjaparelli lūdz uzzīmēt skici padomju sievietes tērpam. «Uzzīmēju melnu kleitu, kādu pati valkāju, – ar augstu apkakli, ļoti vienkāršu, kādu var vilkt gan uz darbu, gan teātri. Komplektam izdomāju platu sarkanu mēteli ar melnu oderi, lielām un vienkāršām pogām, kā arī adītu cepurīti.» Pretēji rietumvalstu presē rakstītajam, ka Skjaparelli tērpus drīz jau valkās 40 miljoni padomju sieviešu, nekas tāds, protams, nenotiek. Toties reiz, ātrāk atgriežoties viesnīcā, modes māksliniece ierauga savādu ainu: viņas kleitas ir izklātas uz grīdas un viesnīcas darbinieces rāpo ap tām, noņemot mērus un pārzīmējot fasonu. Sievietes pārbīstas, savukārt Elsa, beigusi smieties, palīdz viņām nokopēt savus tērpus.
Tā kā ēdiens restorānos pārsteidz, Elsa vizītes laikā pieturas pie ļoti vienveidīgas ēdienkartes – maizes ar ikriem un šņabi. «Apliecinu, ka šī diēta lieliski veicina svara zaudēšanu, un Parīzē es atgriezos tieva kā Gandijs,» jokoja Elsa.
Modes vēsturnieki uzskata, ka iemesls, kāpēc Padomju Savienībā nepieminēja Skjaparelli, bija šis ceļojums un Elsas atklātie stāsti par redzēto. Turklāt sekoja arī pašam vadonim neglaimojoša publikācija «Vanity Fair». Uz žurnāla vāka karikatūra, kuras oriģināls esot bijis Skjaparelli īpašums: gaisā divi izpletņlēcēji – sarkanā kombinezonā Elsa, zaļā kombinezonā – Staļins. Abu iedomātajā sarunā ar virsrakstu «Iespējamā intervija» Elsa uzstāj, ka padomju sievietes vēlas tērpties kā sievietes visā pasaulē, bet diktators rietumnieces nosauc par putnubiedēkļiem bez krūtīm un gurniem.
Kā jau viņai raksturīgi, arī no šī ceļojuma Skjaparelli atved ideju – tas ir izpletņveida siluets: šaurs krūtīs, bet tik bagātīgi kupls svārku daļā, ka, runājot tērpa autores vārdiem, «ejot sievietes atgādināja straumē plūstošus ziedus».
Koko un kara ēna
Modes vēsturē Elsa Skjaparelli un Koko Šanela ierakstītas kā sīvākās konkurentes, kas viena otru centās pārspēt ar izciliem tērpiem, spožām kolekcijām un neaizmirstamām smaržām. Abas pārvilināja klientus, darbiniekus, manekenes un slavenības. Lepnā itāliete, kas kļuvusi par visīstāko parīzieti, nekad nav slikti izteikusies par Koko. Tomēr viņai izdevies īpaši smalki aizskart konkurenti. Kad Skjaparelli var atļauties Modes namam lieliskas telpas, viņa nolemj pārcelties uz Vandoma laukuma 24. namu. Draugi un paziņas iesaka izvēlēties citu ēku – tikpat labā rajonā, bet ne tik dārgu. Nē, lēmums ir negrozāms! Zināt, kas atradās šajā laukumā? Viesnīca «Rizt», un tajā, kā vispārzināms, gadu desmitiem dzīvoja Koko Šanela. Tad nu iztēlojieties, kā viņa jutās, aizvien redzot savas konkurentes Modes nama izkārtni!
Pretēji Koko, kuras sakari ar nacistiskās Vācijas varenajiem, rīcība Otrā pasaules kara laikā, maigi izsakoties, viņai godu nedara, Skjaparelli nostāja allaž bijusi atklāta un noteikta. Kad Itālijā pie varas nāk Musolīni un izveido pirmo fašistisko valsti, viņš raugās pēc saviem iespējamiem atbalstītājiem aiz robežām. Ak, kā viņa vārdu varētu spodrināt kaut vai tikai fotogrāfijas ar tautieti, pasaulslaveno modes mākslinieci Skjaparelli! Elsa saņem laipnus ielūgumus apmeklēt dzimteni, Musolīni sola daudz, taču viņa konsekventi ignorē piedāvājumus un nebrauc uz Itāliju.
Sākoties karam, Elsa dodas bēgļu gaitās – viņai izdodas pēdējā brīdī aizbēgt un caur Portugāli aizceļot uz Ameriku. Protams, tur viņa strādā, kā arī vāc līdzekļus okupācijā esošajiem franču bērniem. Un pie pirmās izdevības atgriežas savā mīļajā Parīzē. Atkal strādā, bet laiks un cilvēki ir mainījušies.
Gudrā, drosmīgā, neatlaidīgā un mazliet avantūristiskā dāma saprot – viņas laiks ir pagājis, tagad atliek vienkārši dzīvot tikai sev un saviem tuviniekiem.
Mazmeitas
Aizgājusi no lielās modes pasaules, Elsa neskumst un nepārdzīvo par to, jo tā ir viņas izvēle. Par modes imperatori dēvētajai dāmai ir mazliet pāri sešdesmit, un beidzot darbs nedzen darbu, ir gana laika būt līdzās mazmeitām, mierīgi ceļot, satiekot bezgala daudzos paziņas. Kad nogurdina Parīze, viņa aizslēdz dzīvokli un aizceļo uz māju Tunisijā. Kad tur kļūst garlaicīgi, atgriežas lielpilsētā. Nekomentējot vēro, kā par savu karjeru turpina cīnīties mūžīgā sāncense Koko Šanela. Kas zina, vai Elsa kādreiz salīdzina abu karjeras un privāto dzīvi, vai arī atviegloti nopūšas, priecājoties, ka viņa nav viena un vientuļa kā Koko, kas pēc atgriešanās Parīzē (gana ilgi slēpusies no tautiešiem Šveicē) atkal gadu desmitiem dzīvo viesnīcā «Ritz»? Tur Koko aizvada arī savu pēdējo dienu šajā pasaulē. Elsa viņu pārdzīvo par nepilniem trijiem gadiem un aiziet mūžībā 1973. gada 13. novembrī. Tas notiek Parīzē, un pēc Skjaparelli vēlmes viņu apglabā Francijā, tērptu pašas radītajā šokējoši rozā krāsas kostīmā…
Paies gadi, tiks atjaunots Elsas Skjaparelli Modes nams un mainīs īpašniekus, lielpilsētās abpus okeānam notiks labi apmeklētas Elsas Skjaparelli darbu izstādes, par viņu rakstīs un modes vēsturnieki lasīs lekcijas…
Arī Elsas pēcteči gādās, lai par viņiem, un līdz ar to arī slaveno vecmāmiņu, neaizmirstu. Modes leģendas vienīgā meita Gogo, nogurusi no mātei pievērstās uzmanības, centās nenokļūt starmešu gaismā. Viņa apprecējās ar Lietuvas ebreju izcelsmes amerikāņu karjeras diplomātu un uzaudzināja divas meitas.
Elsas kvēli mīlētās un lolotās mazmeitas nedzīvoja uz leģendārās vecmāmiņas naudas un slavas rēķina, abas izveidoja veiksmīgu karjeru.
Vecākā mazmeita Marisa Berensone bijusi veiksmīga modele, kuras fotogrāfijas rotājušas arī žurnālu «Time» un «Vogue» vākus. Marisa kā aktrise piedalījusies izrādēs Brodvejā un sakrājusi iespaidīgu lomu sarakstu filmās. Turklāt viņu izvēlējušies izcili režisori – Lukīno Viskonti filmā «Nāve Venēcijā», Stenlijs Kubriks «Berijā Lindonā», Bobs Fosse «Kabarē». Pērn 73 gadu vecumā Marisa Berensone atkal debitēja! Tika izdota viņas grāmata «Marrakech Flair» (Marrākešas noskaņas). Tā kā ņujorkiete daudz laika pavada Marrākešā, kur viņai ir māja, draugi mudināja Marisu viņas sulīgos stāstus par šo pilsētu apvienot grāmatā.
Vecākajai māsai līdzīgu karjeru uzsāka jaunākā māsa. Berija Berensone neilgu laiku strādāja par modeli, kā arī studēja aktiermākslu un filmējās, tomēr kļuva par fotogrāfi. Berijas privātā dzīve aizvien interesēja dzelteno presi. Iemesls? Viņa apprecējās ar aktieri un mūziķi Entoniju Pērkinsu, ko pasaule zina no Alfreda Hičkoka leģendārās filmas «Psiho», Orsona Velsa «Process» u. c. Interesi par šo savienību vairoja fakts, ka Entonijs jaunībā bija biseksuāls, bet laulībā ar Beriju nodzīvoja gandrīz 30 gadus, līdz pat mūža beigām, kad mira no AIDS. Pāris izaudzināja divus dēlus – aktieri Ozu Pērkinsu un dziedātāju Elvisu Pērkinsu.
2001. gada 11. septembrī Berija Berensone atradās vienā no lidmašīnām, kuru teroristi Ņujorkā ietrieca Dvīņu torņos…
