Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2021. gada 1. numurā.
Neparastā vārda stāsts
Vendijas neparastajam vārdam ir tikpat neparasta izcelšanās. «Par vārdu man jautā jau 46 gadus. Šobrīd mazāk, bet, kad man bija vēl mans dzimtais uzvārds Anskaite, jautājumi radās dubultā: tāds neparasts vārds un uzvārds – vai lietuviešu?
Jā, patiešām esmu pa pusei lietuviete, jo mana mamma ir lietuviete. Taču uzvārds Anskaite ir no mana tēta, kurš bija kārtīgs latviešu vīrs, lai gan izskatījās pēc tumsnēja kaukāzieša ar kuplām ūsām. Kad mani vecāki vēl nebija pazīstami, tētis strādāja Latvijas Televīzijā, un mamma noskatījās televīzijas iestudējumu «Pīters un Vendija», kur raidījuma titros pamanīja lietuvisko uzvārdu Anskaitis. Pēc dažiem mēnešiem abi iepazinās. Tā nu viņi jau no paša sākuma zināja, ka tad, kad radīsies meitiņa, viņas vārds būs Vendija.»
Citi lasa
Policija, fitness un bodibildings
Vendija nav no tiem, kas sēž, rokas klēpī salikuši, un gaida labākus laikus. Strādājusi dažādus darbus, un visus – ar pilnu atdevi. «Kas esmu? Dažkārt man šķiet vieglāk atbildēt uz jautājumu, kas es neesmu. Esmu policijas virsniece. Nav bijušo policistu, vēl jo vairāk, ka tā bija mana pārliecība, ar kuru gāju, degu, strādāju, kalpoju Latvijai un sabiedrībai. Gandrīz desmit gadi nostrādāti Valsts policijā. Pabeigta Latvijas Policijas akadēmijas koledža, nepabeigta Policijas akadēmija.»
Vēlāk Vendija kļuva par fitnesa treneri. Interesanti, ka pie tā zināmā mērā vainojams viņas tēvs. «Manas attiecības ar «dzelzs sportu» sākās 1988. gada oktobrī, nu jau 32 gadi pavadīti trenažieru zālē! Tolaik pametu šosejas riteņbraukšanu, bet tētis strādāja 5. arodvidusskolā par saimniecības pārzini, paralēli apgūdams trenažieru zāles instruktora zināšanas. Skolā tētis izveidoja skaistu trenažieru zāli (tajos laikos jau bija tikai pagrabu «kačalkas»).
Es atskrēju pie tēta, saku – re, vairs netrenējos, kājas kļūst resnas, ko man darīt? Viņš saka – nu atnāc pie manis uz zāli! Es viņam šausmās – nē, tu ko, man tie muskuļu kalni nav vajadzīgi! Tētis mierīgi – ko tu streso, atnāc un pamēģini, ja nepatiks, nenāksi. Pirmo treniņprogrammu man sastādīja tētis.
Kā atnācu, tā pēc pirmajiem treniņiem – viss, kļuvu atkarīga!
Vēlāk bija visādi – gan gāju, gan negāju uz treniņiem, grūtniecības un privātā dzīve, tomēr zāli apmeklēju.
Tētis ļoti nopietni nodarbojās ar bodibildingu un sapņoja startēt sacensībās veterānu kategorijā, viņš bija draugos ar mūsu leģendu Aivaru Visocki. Nepaguva. Gāja bojā 2009. gadā. Toreiz nolēmu, ka tēta piemiņai es uzkāpšu uz skatuves, un 2010. gadā sāku ļoti nopietni gatavoties sacensībām gan sportojot, gan atbilstoši ēdot. Taču 2011. gada februārī man pilnībā izoperēja vairogdziedzeri. Pēc operācijas analīzes uzrādīja 40 reizes lēnāku vielmaiņu. Līdz pirmajiem startiem bija palikuši nepilni trīs mēneši… Bet es to izdarīju!
Atceros, meklējot kādu cerību staru, jautāju Aivaram Visockim, vai tas vispār ir iespējams, vai viņš zina pasaulē kādu bodibilderi bez vairogdziedzera. Viņš atbildēja – nē, nezinu, iespējams, ka nav, bet kāpēc tu nevarētu būt pirmā? Uhh, tas man bija kā spēriens. Tā sākās profesionālā sportista karjera.» Tā izdevās visnotaļ iespaidīga. «Man ir skaista trešā vieta Baltijas čempionātā, kurā pirmo vietu ieņēma Somijas sportiste. Ir skarbā cīņā izcīnīta otrā vieta Latvijas–Lietuvas atklātajā čempionātā, kurā zaudēju absolūtajai pasaules čempionei – sportistei no Krievijas. Ir pirmā vieta «Amber Prix» čempionātā. Ir vairākas ceturtās, piektās vietas dažādos Latvijas atklātajos čempionātos.»
Treneris – tas ir palīgs!
Kad Vendija bija guvusi panākumus, uzvarot vairākās sacensībās, nāca apjauta: es varu palīdzēt sev justies labi un izskatīties vēl labāk. Varbūt ir vērts ar šīm zināšanām dalīties? «Trenēt sāku 2015. gadā, agrāk nejutos tam gatava, jo atbildība par citiem ir nopietnāka nekā atbildība par sevi. Kad sāku ar to nodarboties, sapratu, ka trenerim jābūt ar psihologa izglītību, un manas studējot (lai gan studijas nepabeidzu!) gūtās zināšanas ļoti, ļoti noderēja. Atklāju, ka meitenes sevi ļoti nemīl. Daudzas. Nepieņem sevi. Uzstāda sev ideālus, ko citi no viņām prasa, bet nesaskata savu īpašo skaistumu, savu īpašo odziņu. Ar to arī jāstrādā trenerim, liekot noticēt sev, liekot pieņemt un iemīlēt sevi. Tad arī viss notiek. Un arī attiecībās tad daudz kas sakārtojas.»
Vendijas paspārnē trenējas dažādas sievietes, katrai ir savi mērķi, vēlmes un vajadzības. Šķiet, kaut kādā teju vai mistiskā veidā Vendijai izdodas katrai atrast īsto pieeju un palīdzēt. Cik pa šiem gadiem pabijušas treniņos? «Es neskaitu. Zinu, kurā brīdī man ir limits, lai spēju individuāli katrai izsekot līdzi. Ja kādā brīdī tas kļūst par grūtu, pasaku – stop! – un jaunas vairs neņemu. Viņas zina un pat vairs nebrīnās, ka es redzu un dzirdu visu, kas man jāredz un jādzird.
Sev noteicu, ka negribu strādāt ar pusaudžiem. Vairs neesmu tajā vecumā, kad kādu gribas pārliecināt.
Man to nevajag. To vajag tev. Ja esi atnākusi pie manis, tas nozīmē, ka esi sapratusi – man ir tas, kas var tev palīdzēt, un es ļoti, ļoti labprāt dalīšos ar šīm zināšanām. Sen nebāžos virsū ar savu patiesību kā vienīgo pareizo. Kam vajadzēs, sapratīs, atradīs mani, uzticēs un uzticēsies, un saņems arī rezultātu. Bet tikai tad, ja pati darīs. Kā saka – varu iedot makšķeri, parādīt labākās zvejas vietas, bet es nevaru tavā vietā noķert zivis, tās notīrīt, pagatavot un vēl apēst.»
Lidojošie un lēkājošie kilogrami
Uz jautājumu, vai ir apmierināta ar savu izskatu, Vendija, plati smaidot, saka: «Ļoti! Nepieklājīgi apmierināta.» Jautāta, vai tā ir bijis vienmēr, Vendija ir atklāta: «Ja tu jautā par figūru, tad nē. Visu laiku redzēju, kur ko pielikt, noņemt, izstrādāt, uzlabot.»
Vendijas augums – 172 centimetri, bet par svara svārstībām viņa stāsta godīgi: «Mans svars ir tāds nenoteikts cipars… Piemēram, Baltijas čempionātā svēru 64 kilogramus. Man šķiet, ka tad grabēju. 70 kilogrami ikdienai man ir ļoti, ļoti «ok», tad jūtos nepieklājīgi perfekta. Labsajūtai jau daudz ko izsaka nevis svars, bet centimetri – vidukļa, gurnu, augšstilbu apkārtmēri. Pašlaik pēc piektajām dzemdībām vēl neesmu savā perfektajā formā un sveru 76 kilogramus. Liesā muskuļu masa arī sver.»
Taču trakākās un straujākās svara svārstības bijušas pēc pirmās sacensību sezonas: «Man nebija zināšanu un pieredzes – sezona beidzās, un es metos uz ēdienu, uz saldumiem, uz visu pēc kārtas! No pārēšanās patusnīju, patusnīju un atkal ēdu. Mēneša laikā plus 20 kilogrami! Tur bija viss – gan emocionālā ēšana, gan vielmaiņas traucējumi, gan hormonālais fons. Lai sakārtotu pirmām kārtām galvu, man bija nepieciešams gads, un vēl tikpat, lai tos kilogramus saprātīgi dabūtu nost.
Iepazinu arī ekstrēmo tievēšanu, kas nodara lielu ļaunumu organismam, izjauc visu hormonālo fonu, grauj centrālo nervu sistēmu un tā tālāk.
Tā kā man vairs nebija vairogdziedzera, uz tradicionālām uzturvielu proporcijām ķermenis nereaģēja! Sākotnēji izmantoju tā sauktās asinsgrupu diētas pamatus. Tomēr man tik ļoti patika ēst daudz… Sāku lasīt, pētīt, eksperimentēt. Pirms pieciem gadiem saliku visu izpētīto, izzināto, pārbaudīto uz papīra un sākās «tievesanaonline.lv». Vairākas meitenes rakstīja par savām veselības problēmām, par diabētu, par vairogdziedzeri, par laktācijas problēmām, barojot mazuli un tievējot.
Es ar katru individuāli meklēju risinājumus, ļoti, ļoti uzmanīgi sekojām līdzi jebkurām izmaiņām pašsajūtā. Lielākais gandarījums bija, kad šīs meitenes rakstīja, ka divus mēnešus ļoti precīzi ievērojušas manu programmu un dakteri, ieraugot analīžu rezultātus, ir šokā, ka cilvēkam ir pavisam citi, lieliski rādījumi!»
Mani nevar nokopēt
Vendija ir pārliecināta: «Mani nevar nokopēt. Daudzas jaunās treneres ir mēģinājušas kopēt manu treniņprogrammu, treniņa stilu, bet nesanāk. Tikai es savas meitenes varu sajust, saprast, zināt, kurā brīdī viņai vajag «spērienu», kurā brīdī paslavēt, kurā ļaut atpūsties no visa.»
Skaidrs, ka lielākā daļa sieviešu vēlas kļūt slaidākas un vingrākas, bet vai Vendijas treniņprogramma palīdzēs kļūt arī formīgākai? «Jā, protams, bet tas ir daudz, daudz grūtāk nekā notievēt! Man gribas kliegt, kad man raksta: esmu ļoti tieva, gribu kļūt formīgāka, bet negribu uzaudzēt muskuļus! Ei, nu kur un no kā tad tā forma veidosies? No kauliem? No ādas? Liesā gaļa, lasi – muskuļu masa – ir tieši tas, kas veido formas.
Nezinu, kāpēc, izdzirdot vārdu salikumu «muskuļu masa», visi uzreiz iztēlojas kaut ko ļoti nedabiski piepumpētu, steroīdu pilnu. Skatoties manas sacensību bildes, daudzi teiks – fui, ārprāts! Bet viņi neaizdomājas, ka pirms tam esi speciāli stipri izžuvis, esi grimā, kas ir ārkārtīgi tumšs, jo tevi īpaši izgaismo ar prožektoriem, esi sasprindzinājis ķermeni speciālās pozās, jo tās ir sacensības! Tā nav ikdiena! Ikdienā es tā neizskatos!
Režīms un plānošana
Vendijas trenētās meitenes teic, ka rodas iespaids – treneres diennaktī ir vismaz 35 stundas, tik daudz viņa paspēj izdarīt. Vendija smejas savus bagātīgos smieklus un atzīstas: «Esmu baigā plānotāja. Visam jābūt precīzi sarakstītam un tad pa punktam izdarītam. Taču es nestrādāju naktīs. Tad es guļu. Vismaz mēģinu, cik mazā ļauj.
Eju gulēt 22.00 un ceļos 7.00. Jāpagatavo rīta putra mazajai un viņa jāpabaro. Pāvels tikmēr gatavo mūsu brokastis un kafiju. Tad dodos uz «Fitspot Gym», kur strādāju par privāttreneri. Apmēram līdz pusdienlaikam esmu klubā, pēc tam dodos mājās, kur pieslēdzos meitenēm «online» tievēšanā, paralēli pabarojot mazo, gatavojot pusdienas un launagu. Fonā klausos lekcijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, veidoju treniņprogrammas nākamajām dienām (nav divu vienādu treniņu!), rakstu sociālajos tīklos…
Pēcpusdienā ap trijiem man sākas otrs darba cēliens sporta klubā, kura laikā pamanos arī apēst launagu un pavingrot pati. Zālē esmu līdz kādiem sešiem, tad dodos mājās, jo mazajai sākas vakara ritms. Kopā ar vīru gatavojam vakariņas, ap astoņiem maziņā iet gulēt, bet es vēl līdz desmitiem atbildu uz «online» tievētājmeiteņu jautājumiem. Juceklīgi, ja?
Es to varu, jo man ļoti daudz palīdz meita Meldra un vīrs Pāvels – viņi ir mana uzticamā komanda. Man ir arī fantastiska vīramāte, kura man sūtīja ēdienu, kad biju slimnīcā, kura gatavo, ņemot vērā katra ģimenes locekļa vēlmes, īpatnības, ieradumus, pārliecību un tievēšanas nianses.»
Vai arī bērni ēd pēc mammas recepšu grāmatas? «Mazā Viktorija ēd to, kas bēbīšiem viņas vecumā jāēd. Tiesa, bez pievienota cukura, kā arī manis gatavotu, nevis veikalā pirktu. Lielajiem plānoju ēdienkarti nedēļai (tas atvieglo iepirkšanos), izprintēju un pielieku pie ledusskapja. Mana tīne zina – ja plānoju ēdienu, ko viņa negrib, ir iespējas kādas sastāvdaļas mainīt un ēst to, ko viņa atzīst.»
Bērni, šķiršanās un nesatikšanās
Divas jaunākās meitas dzīvo kopā ar Vendiju, bet ko dara vecākie bērni? «Esmu iznēsājusi, dzemdējusi, negulējusi naktis un strādājusi visus iespējamos un neiespējamos darbus, lai pabarotu un izaudzinātu savus bērnus. Īpaši periodos, kad gādāju par viņiem viena pati.
Diemžēl vecākie bērni ir izauguši ar aizvainojumu un vienaldzību pret mani un mēģina mani svītrot no savas dzīves.
Es neuzbāžos. Es nekad nemēdzu uzbāzties. Ja mani nevajag, paiešu malā un klusi gaidīšu. Vairākus gadus mēģināju kontaktēties, uzzināt, ko esmu nodarījusi, kā varu ko mainīt, bet atbildes neesmu saņēmusi. Dēlu, kurš pēc šķiršanās izvēlējās palikt ar tēvu, nesatieku. Esmu vairākkārt aicinājusi viņu pavadīt kopā brīvdienas, atbraukt, runāt, bet vienmēr ir bijis atteikums. Tikai tad, kad puisis iekļūst nepatikšanās ar apsardzi vai policiju, uzreiz atceras mammas tālruņa numuru. Un vēl, lai paprasītu naudu – divdesmitgadīga, vesela, jauna vīrieša uzturēšanai. Skarbi. Skumji. Traģiski.
Pēc piecu gadu mēģinājumiem sakārtot ar viņiem attiecības, pēc psihoterapijas kursa, es apklusu pavisam. Izvēlējos novērtēt to, kas man ir šobrīd, un pilnīgi atdot sevi savai tagadējai, reālajai laimei, nevis sisties ar galvu pret sienu, kur mani negrib. Ja kāds šajā brīdī grib veltīt man skarbus vārdus, droši var paturēt tos pie sevis, jo esmu izvērtējusi, sapratusi, izsāpējusi, izraudājusi, izgaudojusi, norijusi, saplosījusi sevi un no jauna pa gabaliņam salikusi kopā šajā jautājumā. Līdz ar to man ir divi acuraugi un mani saulstariņi – Meldra Emīlija un Viktorija Ieva.»
Mīlestība atnāk negaidīta
Redzot Vendiju kopā ar Pāvelu, šķiet, ka abi ir kopā jau sen. Tik sen, ka saprot viens otru pat bez vārdiem. Taču tā vis neesot. Kā viņi iepazinās? «Ai, nu tas ir gandrīz kā romānā! Bijām pazīstami jau pirms divdesmit gadiem, strādājām vienā policijas iecirknī. Tikai nebijām vēl pietiekami noslīpēti dzīves vētrās, pilnīgi nepiemēroti viens otram. Ja tolaik būtu sagājušies, šaubos, ka paliktu kopā ilgāk par nedēļu. Mainījās iecirkņi, mainījās dzīve, nekāda kontakta nebija ne tad, ne turpmāk, bet visu laiku, izrādās, esam bijuši kaut kur paralēli līdzās, tuvumā. Nesatikāmies.
Kad Pāvels «Faceboook» mani uzaicināja draudzēties, paskatījos – ā, bijušais policists, bijušais kolēģis, tagad taksists – un apstiprināju. Pēc dažām dienām man vajadzēja taksometra pakalpojumus un atcerējos par bijušo kolēģi, kurš tagad taksists. Kāpēc lai neļautu nopelnīt cilvēkam, kurš ir savējais? Uzrakstīju Pāvelam. Izrādās, ka viņš vairs nav taksists, bet izpalīdzēt ar aizvešanu pieteicās. Tad viss arī sākās. Ar mūsu pirmo braucienu uz Ozolniekiem. Pēc pirmās tikšanās abi bijām šokā, cik līdzīgi mūsu likteņi, cik līdzīgi domājam, un vēl Pāvels ir dzimis vienā gadā ar mani, bet man bieži uzmanību izrādījuši jaunāki vīrieši. Ļoti ātri sajutām viens otru kā cilvēkus, kuri ir nobriedušas personības un ideāli papildina viens otru.»
No domas līdz grāmatai
Turot rokās savu pirmo grāmatu, Vendijas acis mirdz. «Tas ir tik ļoti satraucoši, tik neparasti, lai gan tie, kas mani pazīst sen, teiks, ka tas bija gaidāms. Bērnībā rakstīju stāstus. Mans tētis bija izcils kulinārs. Nu visu saliekam kopā, un sanāk kulinārijas grāmata aizņemtām ģimenes tievētājām!»
Tāpat kā ar treniņiem, arī receptes Vendija sākumā meklēja sev. «Vadot tievēšanas izaicinājumus, radās jaunas un jaunas receptes, meitenes sāka jautāt par iespējām tās iegādāties, prasīja, kad receptes tiks nodrukātas. Palasīju, cik dārgi ir izdot grāmatu, vēl jo vairāk, ja ir fotogrāfijas, kurām jābūt labā kvalitātē, un sapratu, ka man to nepavilkt. Tad manai sporta zāles priekšniecei un arī draudzenei Gabrielai vajadzēja receptes, kurās nav piena produktu, jo kādai no viņas radiniecēm konstatēja piena nepanesību.
Man tieši šādas receptes jau bija apkopotas, un tā bija Gabriela, kura teica – klau, vai tu gribi izdot savas receptes grāmatā? Saku, jā, bet… Viņa mani aizveda uz izdevniecību, kā šodien atceros pirmo tikšanos ar redaktori Meldru, kur Gabriela sagatavoja prezentāciju un turēja man rociņu. Smejos: mazā meita piedzima pirmo «kovida» ierobežojumu laikā pavasarī, un mans otrs bērns – grāmata «Flirts virtuvē» – nāca pasaulē otrajā ierobežojumu vilnī rudenī.
Mana grāmata ir tiem, kuri grib ēst tradicionālus ēdienus veselīgā stilā, bet kuriem nav īpaši daudz laika, lai ikdienā gatavotu sarežģītus ēdienus, lai vai cik tie būtu gardi, veselīgi un nepieciešami.
Manu recepšu prioritātes ir vienkāršība, pagatavošanas ātrums, produktu pieejamība.
Pusaudze pieprasa nagetus, un vīrs piebalso. Palauzu galvu, un man ir nageti bez transtaukiem, bez kviešu lipekļiem, bet garšo pat vēl labāk.
Tā arī šajā grāmatā – ģimene prasa pankūkas, bet tu tievē? Bez problēmām! Manas pankūkas var ēst gandrīz katru rītu brokastīs. Picu? Kāpēc ne? Pildītās pankūkas, kur pankūkā 45 kcal? Lūdzu! Ābolu drumstalkūka, meduskūka, tiramisu – kāpēc ne? Taču ir viens liels BET. Ir dažādas veselīgās versijas dažādiem ēdieniem, bet veselīgs vēl nenozīmē bez kalorijām, un te nu ir viena no manām vājībām – man patīk ēst. Ēst daudz. Ja kūkas gabaliņš ir sērkociņkastītes lielumā, paldies, man nevajag! Man vajag, lai es varu kārtīgi piesiet dūšu. Tāpēc manas receptes ir ar maksimāli samazinātu kaloriju daudzumu, saglabājot veselīgumu, tradicionālās receptes pamata notis un garšu.
Tātad, ja gribi ēst daudz, ēst un tievēt, bet pēc iespējas mazāk laika pavadīt gatavojot, tad «Flirts virtuvē» ir atbilde uz tavām lūgšanām.»
Zaļie pirkstiņi un makšķere
Lai gan izskatās, ka Vendija ir no tiem, kam darbs ir arī vaļasprieks, izrādās, tā nebūt nav. Jā, viņa atzīst, ka ķermeņa pilnveidošana ir viņas lielā aizraušanās, tomēr ir arī citas nodarbības, kas sagādā prieku. «Mans hobijs ir istabas augi. Jā, tie man ir diezgan kuplā skaitā, un tiem patīk pie manis. Mums abiem ar Pāvelu ļoti patīk makšķerēt. Ne spiningot ar dārgiem aprīkojumiem, bet vienkārši makšķerēt – no krasta, no laivas, tāda meditācija savā ziņā.
Ko šajā sarežģītajā laikā varu ieteikt citiem?
Vispirms jau jātiek galā ar sevi. Klasiski – pastāvēs, kas pārmainīsies. Jāpielāgojas.
Jāsaprot, ka tas nav tikai pagaidām, kamēr beigsies. Nebeigsies. Ir jāiemācās dzīvot ar to un jāmainās.
Man šķiet, ka manai paaudzei ir vieglāk mainīties un pielāgoties nekā jaunajiem, kaut gan viņiem taču vajadzētu būt elastīgākam prātam, raksturam, jaunības maksimālismam. Mēs mainījāmies, kad bija «perestroika», sākās kooperatīvi, privatizācija, atnāca kapitālisms, kad pagalmos valdīja satraucoši nedrošie deviņdesmitie ar aveņkrāsas žaketēm, sporta biksēm un laka kurpēm. Mēs mainījāmies, kad makaronus un ziepes pirkām ar taloniem, mēs visu laiku esam bijuši spiesti pielāgoties, mainīt uztveri, domāšanu. Mēs tā esam izauguši un dzīvojuši. Iespējams, tāpēc mums šobrīd psiholoģiski ir mazliet vieglāk.»
