Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Svētkiem pieder attiecīgi ēdieni
Saprotams, ka katrai dzīves situācijai pieder sava ēdienkarte. Plātsmaizes un krustmātes kliņģeris jubilejā ir normāla padarīšana, taču jāpielūko, lai uz svētku galda ir ne tikai cepešu kalni, bet arī salāti, mandarīni un riekstiņi. Svētku mielastu nedrīkst pārvērst par rupju pierīšanos, šo procesu vajag ritualizēt, izbaudīt. Ja arī vienreiz pārēdīsies, nekas briesmīgs uzreiz nenotiks, jo organisms ir pašregulējoša sistēma, kas regulē, ko nepieciešams uzņemt. Piemēram, ja izdzers glāzi eļļas, kurā ir 1800 kilokaloriju, gandrīz visa dienas kaloriju norma, visticamāk, sāksies dīvainas sajūtas vēderā un piemetīsies ātras kājas.
Ķermenis ašā tempā pašregulēšanas ietvaros būs sapratis, ka to viņam nevajag, un viss būs pa vienu galu laukā. Taču, ja šo eļļu ieceps cepumos, tad tāda pašregulācija nenotiks, jo tas nebūs kā dabā un organisma pašregulācija nedarbosies. Dabā eļļaini ir lašu vēderiņi – ja saēdīsies par daudz, dabiskā formā ķermenis izvadīs tos ārā.
Daudziem svētku sastāvdaļa ir arī grādīgie dzērieni. Alkohols ir interesanta viela, kas pacilā garu, bet jāprot to dozēt. Narkologs teiks, ka viens aliņš agrā vecumā var būt starts hroniskam alkoholismam pēc gadiem. Hepatologs jeb aknu speciālists teiks, ka jebkura glāzīte ir trieciens aknām. Ja cilvēks mokās ar aknu problēmām, tā patiesi ir.
Kā ir alkoholu un lieko svaru? Ja alkoholu nepatērē kopā ar treknām uzkodām, svaram tas traucēs minimāli.
Viens grams tīra etilspirta satur septiņas kilokalorijas, 100 gramos šņabja ir 40 grami alkohola – tātad 280 kilokalorijas, tikpat daudz kā pustāfelītē šokolādes. Šokolādē ir tauki un cukurs, kas var kaut kur pielipt, bet alkoholā nav vielu, kas varētu sintezēties par taukiem un uzkrāties ķermenī. Problēmas rada uzkodas un cukuroti dzērieni, ko jauc kokteiļos. Ēdot var izdzert vairāk, un otrādi. Ir jāmāk dozēt un valdīt, bet jautājums, kurš pār kuru valda – mēs par alkoholu vai tas pār mums?
Liekais svars nerodas no vienas svētku izēšanās
Ja vienreiz saēdīsies cepešus un pīrādziņus, uzreiz resns nekļūs. Cita lieta, ja notiesā pa bulciņai katru dienu – tas jau ir ēšanas paradumu jautājums. Tāpat ir ar svara zaudēšanu – noturīgs rezultāts iespējams vien tad, ja to iegūst pakāpeniski. Pie straujiem rezultātiem var nonākt, dzīvojot pusbadā un ilgstošos striktos ierobežojumos. Mērens, noturīgs rezultāts ir iespējams, zaudējot divus trīs kilogramus mēnesī. Ja gada laikā izdodas zaudēt 10% no sākotnējā svara, tas ir ļoti labs rezultāts, kas liecina par stabilitāti.
Mūsdienās liekais svars ekonomiski attīstītās valstīs ir kā sērga – dzīves līmenis kāpj, vairumam ir sēdošs darbs, pārvietošanās ar auto. Ēdienkarte attālinājusies no dabiskā, ir daudz rūpnieciski ražotu produktu. Tas viss ir garšīgi un sagādā baudu, bet tad pēkšņi cilvēks attopas, ka svars pie auguma 1,90 m ir, nevis 90 kilogramu, bet 150 vai vairāk. Diez kas nav.
Apmēram pusei Latvijas iedzīvotāju ir lielākas vai mazākas svara problēmas. Izteikti paaugstināts svars ir apmēram 10% vīriešu.
Ja salīdzina ar ASV vai Lielbritāniju, mums vēl ir potenciāls augt, bet uz to, protams, nevajadzētu tiekties. Taču arī Latvijā ir bīstami signāli, kas liek aizdomāties. Apmēram 25–30 % pirmklasnieku ir svara problēmas. Ja tas notiek jau šādā vecumā, kas būs, kad viņi pieaugs?
Mūsdienu labajai dzīvei ir nepatīkamas blaknes. Laukos ir nedaudz labāk, taču laucinieku smagā dzīve ir pārejošs koncepts, jo lielsaimniecībās ir tehnika, viss ir datorizēts. Bērniem vairs nav jāiet piecus kilometrus ar kājām uz skolu un atpakaļ. Turklāt bieži vien mēdz būt arī otrādi – pilsētnieki ir apzinīgāki sportotāji, dancotāji un kopumā vairāk kustas. Ir pētījumi, kas pierāda, ka augstāks izglītības līmenis arī korelē ar lielākām rūpēm par veselību – cilvēks agrāk uztraucas, bet, protams, situācijas ir dažādas.
Vēsturiski vīrietis ir darījis smagu darbu, līdz ar to sātīgs ēdiens bija vajadzīgs. Tagad smags darbs vairs nav tik ikdienišķa parādība – vairumam pilsētnieku un arī laucinieku tik lielas slodzes kā pirms 50 gadiem vairs nav. Bieži vien vīriešu ēdienkarte nav piemērota mūsdienu dzīvesveidam – ir par daudz kaloriju, pārāk trekns un salds, pārāk bieži patērē visādus konditorejas labumus un pietrūkst svaigu augļu, ogu.
Veselīgs uzturs ir daudzveidīgs. Pēc Pasaules Veselības organizācijas ieteikuma, katru dienu vēlams apēst piecas porcijas svaigu augļu un dārzeņu. Viena porcija kā minimums ir 100 gramu, vīrietim tie drīzāk ir 200 gramu. Lielākā daļa to neapēd. Viens ir daudzveidība, bet vajadzīga arī mērenība. Ja trīsreiz dienā apēdīs kilogramu ābolu, radīsies problēmas.
Daži uzskata, ka īsts vecis salātus neēd. Var jau neēst, bet jārēķinās ar sekām.
Vīrieši pie diētas ārsta bieži vēršas tikai tad, kad rodas veselības problēmas – paaugstināts asinsspiediens, sirdskaites. Tad viņi sabīstas un pievēršas veselībai rūpīgāk. Biežāk pie mums konsultēties nāk dāmas, taču pēdējo gadu tendence ir, ka nāk abi un ir gatavi kopā revidēt savus ikdienas ēšanas paradumus.
Ja lielākoties mājās gatavo sieviete, tad vīriešus, kas atnākuši vieni, aicinu ņemt līdzi arī sievu, lai viņa saprastu, kā jāorganizē vīra ēdienkarte. Gatavošanas paņēmieni ir svarīgi, jo veselīgu produktu ļoti veiksmīgi var sabojāt. Olā, miltos un eļļā sačurkstināta gaļiņa ir ļoti garšīga, bet tādu ēst ir kaitīgi. Viens risinājums ir noņemt ārējo slānīti un ēst tikai gaļu, kas iekšā būs ļoti labi izsutusi. No garšīgā un kraukšķošā slānīša atteikties gan ir baigi grūti, tāpēc labāk gaļu gatavot ar kādu veselīgāku paņēmienu.
Lai cīnītos ar negausību, kad nespēj apstāties nedz pie otrās, nedz trešās karbonādes, svarīgs ir savam organismam piemērots ēšanas režīms.
Ja cilvēks zina, ka izsalkumā viņam sagriežas acis un jāsāk ēst visu pēc kārtas, tad vienkārši nedrīkst pieļaut tādu bada sajūtu.
Vajag biežāk kaut ko ieknābāt. Jāmēģina nesteigties, pirms ēšanas jāizdzer glāze ūdens. Jāgriež pa mazam gabaliņam, kārtīgi jāsagremo un tikai tad jāņem nākamais. Ēšanai jānotiek mierīgā, nesteidzīgā gaisotnē, lai nerastos sajūta, ka tūlīt visu atņems, tāpēc jāpaspēj pēc iespējas ātrāk. Nedrīkst ēst, vienā rokā turot dakšu, otrā telefonu, un pēc tam brīnīties, kur palicis viss ēdiens. Ēšana ir viens no dzīves priekiem. Nedrīkst to atņemt, tāpēc jāpiedomā par līdzsvaru.
Kur ir strikts ēšanas režīms? Sporta nometnē, slimnīcā, armijā un vēl cietumā, bet mēs esam brīvībā. Un tur ir brīvības garša un režīms. Protams, jāievēro ritms – jāietur gan brokastis, gan pusdienas, gan vakariņas, gan uzkodas starp ēdienreizēm. Taču katrs drīkst ēst, kad grib. Var neēst brokastis pulksten septiņos vai astoņos. Varbūt jums gribēsies ap deviņiem, bet tad esiet tam gatavs un laikus gādājiet, lai ir pieejams vērtīgs produkts un nav jāskrien pēc bulciņas uz vietējo konditoreju. Brokastis ir svarīgas, jo no vakara līdz rītam cilvēks nekā neēd, bet nakts laikā tāpat sirds pukst, ķermenis uztur noteiktu temperatūru un enerģija tiek patērēta. Brokastis ir būtiskas, lai strādātu galva un būtu darba duka.
Mans vidējais pacients ir ap gadiem 40 ar svara problēmām, uz kura fona ir attīstījušās veselības kaites. Gadu laikā vidējais pacientu vecums ir samazinājies. Problēmas sāk rasties agrāk, ja cilvēks ļaujas šā brīža dzīves plūsmai. Lielākais svars līdz šim ir bijis pāri par 200 kilogramiem. Man kabinetā ir svari, kur maksimāli var nosvērt tikai 200 kilogramu, tādēļ ņēmām divus svarus, katru kāju likām uz saviem un summējām rezultātu kopā. Pirms 20 gadiem tik smagu pacientu manā praksē nebija.
