70 brošas! Radioteātra vadītāja Māra Eglīte atklāj savu kaislību

«Jaunībā mani vairāk interesēja gredzeni un auskari, bet tagad tie nolikti mierā. Brošu kolekcija aizsākās, kad ar vīru sākām braukt uz ārzemēm, – gadi 25 noteikti pagājuši. Kura bija pirmā brošiņa – nezinu. Varbūt veclaicīgā, no draudzenes dāvanā saņemtā – izskatās necila, bet, apskatot tuvāk, skaista! Biju domājusi, ka man ir kādas trīsdesmit brošas, bet sāku cilāt, tiku līdz piecdesmit, un bija vēl, ko skaitīt! Glabāju tās sabērtas kastē kā ogas, vienīgi dārgākās esmu salikusi atsevišķās kārbiņās. 

Laba broša maksā ap 100 eiro, galīgos bleķus nepērku. Pie katra tērpa, ja vien nav par raibu, noteikti kādu piespraužu. Kuru izvēlēties – konsultējos ar vīru. Viņam ir ļoti daudz labu īpašību, un viena no tām ir laba gaume un stila izjūta. Kad nevaru izvēlēties tērpam atbilstošu brošiņu – to vai citu –, vīrs saka, lai pielieku abas, vienu vienā pusē, otru otrā, un kādu gabaliņu atkāpjos. Viņš paskatās, mazliet padomā un saka: «Tā, tā, tā… Šitā tev šodien derēs labāk!» Ļoti paļaujos uz viņa gaumi – mums abiem tā sakrīt.

Lai kur aizbraucam, meklējam rotaslietu veikalu. Atceros, piemēram, kā bija Venēcijā. Staigājam – nav brošu, nevienas! Prasu, kur varētu nopirkt, bet visi man norāda uz nozīmītēm! Ejiet tak jūs bekot ar savām nozīmītēm, man vajag brošu! Beidzot kāda veikala skatlogā ieraugu Murāno stikla brošu – nu, jā… Ir! Bez šaubīšanās nopirku! Indijā, Deli, iegājām privātā juvelieru fabrikā – cenas tādas, ka jau skatoties slikti paliek. Tomēr izvēlējos mazu brošiņu ar ziliem safīriem – vīrs sarunāja daudz zemāku cenu un man to uzdāvināja. Bija periods, kad ceļojām pa valstīm, kurās ir daudz pērļu, – sapirkām, nesu juvelierītei, un viņa man izgatavoja no tām gan kaklarotu, gan brošas – zelts un pērles. Man ļoti patīk tepat Latvijā pirktā plānā porcelāna broša – kā sakta. Kad to piespraužu, jūtos lepna. Vēl man ir no sudraba diegiem darināta piespraude – viegla kā pūciņa.

Man ir daudz Murāno, Venēcijas stikla un Swarovski kristāla piespraužu. Pagājušajā vasarā, staigājot pa Jāņu tirdziņu Doma laukumā, nopirku tik skaistu etnogrāfisko sudraba saktu! Reiz gājām uz koncertu Latviešu biedrības namā, un tur otrajā stāvā izstāde-pārdošana. Mani, protams, interesē, vai tur ir brošas. Kā tad, ka ir! Abi ar vīru uzreiz ieraudzījām apzeltītu palmas zaru. Kas to teicis, ka mana kolekcija apstājusies? Nē! Ja ieraudzīšu ko savu, pirkšu atkal!»