Pārstāvēt savu valsti – tā ir goda lieta!

Tētis ļoti gribēja

Futbolam Sandra Voitāne pievērsās piecu gadu vecumā, un tā bijusi tēva iniciatīva. «Man ir māsa, kas ir četrus gadus vecāka. Mans tētis Jānis pats spēlēja futbolu Ilūkstes komandā un ļoti gaidīja dēlu… Tik ļoti gribēja izaudzināt futbolistu, ka tad, kad visi jau bija pilnībā pārliecināti, ka arī otrs bērns ģimenē būs meitene, tētis ietiepīgi palika pie sava – būs puika!» atklāj Sandra. Tomēr piedzima meitene. «Bet tāpat jau bērnībā futbola bumba man bija galvenā rotaļlieta. Tikko man palika pieci gadi, tētis mani dzimtajā Ilūkstē aizveda uz treniņu pie puikām,» atceras sportiste.

Tā kā bērnībā meitenes attīstās straujāk, viņa puišu komandā vienā mirklī kļuvusi par līderi. «Biju garākā un ātrākā un pat puišu komandā biju kapteine. Droši vien kāds futbola talants man bija, bet daudz noteica arī tas, ka tētis pievērsa lielu uzmanību maniem treniņiem. Visticamāk, futbolā arī savos 23 gados esmu tāpēc, ka tēvs tik ļoti gribēja, lai kāds no viņa bērniem ir profesionāls futbolists,» saka Sandra.

Tēvs ļoti gribēja, lai kāds no viņa bērniem ir profesionāls futbolists.

Smags posms dzīvē sācies, kad Sandrai bija 12 gadu un viņas tētis devās mūžībā. «Drīz pēc tam māsa pārcēlās uz Lielbritāniju, mamma – uz Vāciju, bet es paliku Ilūkstē. Mācījos, trenējos futbolā. Mani pieskatīja kaimiņi. Tētim ir sešas māsas, arī viņas par mani gādāja. Dzīvojām blakus,» atminas Sandra.

Dzimto pilsētu meitene pameta pēc 9. klases, kad pārcēlās uz Rīgu. «Tolaik biju Rēzeknes komandā, bieži spēlējām pret Rīgas futbola skolu, kur līmenis bija augstāks. Treneri mani pamanīja, uzaicināja, un es aizbraucu. Rīgā bija lielāka perspektīva, jo komanda spēlēja UEFA Sieviešu čempionu līgā. Mamma manu lēmumu atbalstīja. 15 gadu vecumā sākās mana karjera gan U-17, gan U-19 un Latvijas valstsvienībā, kur biju viena no jaunākajām,» atceras futboliste.

Tagad Sandra ir izlases kapteine. «Pienākumu ir diezgan daudz – jārunā ar meitenēm, ar treneri. Jaunās spēlētājas jāiedrošina, vecākajām jādod padomi. Vienmēr jau komandā gadās dažādas nesaprašanās par sadzīviskām lietām. Tas viss iet caur mani. Esmu arī izlases dīdžejs, lieku mūziku, komandu noskaņojot spēlei. Protams, pajautāju pārējām, kādas ir vēlmes, bet viņas jau klausās to pašu, ko es – popmūziku. Tas ir dziesmas, kas uzlabo cīņassparu. Dažkārt ģērbtuvē arī uzdejojam, lai jautrāk un izvēdinātu galvu pirms spēles,» atklāj Sandra.

13. – veiksmes numurs

Izlasē viņa spēlē ar 13. numuru. «No pirmās dienas man ir šis numurs. Atceros, bijām garderobē pirms treniņa, kad atnesa formas kreklus. Visas meitenes paņēma, bet es kā jauniņā biju kautrīgāka – sēdēju un gaidīju. Man tika pēdējais – 13. numurs. It kā jau skaitās, ka tas nav pārāk labs sportistam, bet man nav tādu aizspriedumu. Pat šķiet, ka šis ir mans veiksmes numurs. Arī tagad klubos mēģinu dabūt šo numuru. Parasti izdodas, jo nevienai tas nepatīk,» atzīst Sandra un piebilst – futbolistes mēdz būt māņticīgas.

Vīriešu futbolā raud tikai Krištianu Ronaldu, taču sieviešu futbolā raud daudzas.

«Pat es, kurai nav problēmu ar skaitli 13! Vienmēr uz laukuma pirmo soli speru ar labo kāju. Ir izlasē meitenes, kuras, izejot laukumā, pārkrustās, pie sevis norunā kādus iedvesmas vārdus. Kaut kas tajā visā ir. Mums komandā par ir doma – lai uzvarētu, vajadzētu pie vārtiem kādreiz ierakt laimes monētas. Un vēl ir runāts, ka vajadzētu baznīcu svecītes uzlikt…»

Satikt savējās

Sandra atminas, ka viens no smagākajiem posmiem izlasei bija pirms nepilniem diviem gadiem, kad Pasaules kausa kvalifikācijas spēlēs pretī stājusies pasaules klases komanda – Anglija. «Mājās zaudējām ar 0:10, bet Anglijā viņas mums vārtos sabēra 20 golus. Jau pēc pirmās spēles, uz kuru sastāvs bija ļoti labs, bija asaras, pārdzīvojumi. Tad pēc 20:0 viss garīgais bija beigts, es pat domāju, vai nevajadzētu beigt spēlēt futbolu. It kā jau sapratu – anglietes gāja uz rekordu, plosīja mūs. Tā bija traka spēle, neko nevarējām izdarīt,» atceras viņa. Toties nākamajā izlases spēlē Latvija nospēlēja neizšķirti ar Bulgāriju. «Toreiz guvu vienīgos vārtus,» atminas kapteine.

Izlases sabraukumi viņai vienmēr ir patikuši. «Izlasē meitenes ir draudzīgākas, atbalstošas, dod padomus. Nav kā klubos, kur katra cīnāmies par savu vietu, citas spēlētājas visu laiku ir blakus, un visa dzīve paiet vienā režīmā – treniņi, spēles… Izlasē ir sajūta, ka cīnāmies par valsti, kurā esam dzimušas. Atmosfēra ir jauka – var uzzināt, kā kurai gājis starp izlašu cikliem. Kopā sanāk paceļot, jo braucam sacensties ar dažādu valstu izlasēm. Protams, varam parunāt latviešu valodā. Tagad, spēlējot klubā Islandē, tā man visa ļoti pietrūkst,» saka Sandra.

Meitenes uz laukuma netēlo

Stāstot, ar ko sieviešu futbols atšķiras no vīriešu, Sandra teic – dāmu spēle ir emocionālāka. «Pārdzīvojumu noteikti ir vairāk. Vīriešu futbolā raud tikai Krištianu Ronaldu, taču sieviešu futbolā raud daudzas. Un vēl – vīrieši laukumā bieži pietēlo, vārtās pa zemi pie vismazākā kontakta. Sieviešu futbolā tas nav iedomājams. Mēs ceļamies un skrienam tālāk. Jā, ātrums varbūt ir mazāks, bet, ja treneris saka, ka jāspēlē rupjāk, tā arī darām. Tad pretinieces dabū kārtīgi trūkties. Laukumā nav piekāpšanās pat tad, ja pretiniekos ir draudzene, viņa tāpat dabūs iekšās. Zilumi no mūsu kājām tikpat kā nepazūd. Atceros, kad biju jaunāka, mamma un opis par tiem ļoti pārdzīvoja un pēc agresīvākām spēlēm teica, ka labāk būtu iet prom no futbola. Tagad jau pieraduši,» teic Sandra.

Bez traumām šajā sportā neiztikt. Sandra gan saka – nekas īpašs jau neesot bijis: «Deguns ir lauzts, kad Rīgā mani pretiniece no Liepājas komandas pagrūda. Spēle notika Arkādija laukumā, un tur bija betona apmales. Atsitos, un deguns bija pagalam. Pēda ir bijusi lauzta, piedzīvotas citas mini traumas, bet tas jau ierasts. Maksimālais laiks, kad esmu bijusi izsista no aprites, bijis mēnesis.»

Labāk spēlēt nekā sēdēt lielveikala kasē

Sieviešu futbolā miljoni negrozās. «Tomēr vismaz man nekad nav nācies papildus futbolam strādāt kaut kur citur, lai nopelnītu iztikai. Ja esi laba līmeņa spēlētāja, pat iekrāt vari. Vismaz manā uztverē futbols ir daudz vieglāks par sēdēšanu lielveikala kasē, par to saņemot dažus simtus eiro. Ar futbolu man nav jādomā, ko pēc mēneša likšu uz maizes,» saka Sandra. «Ir, protams, gadījumi, kad, lai piepelnītos, futbolistes uz dažām stundām kaut kur piestrādā. Pērn ar meitenēm no Latvijas vasarā kādu laiku pastādījām puķītes, dobes paravējām. Tas bija jauks laiks – trīs četras stundas svaigā gaisā. Cik nu tur strādājām, vairāk papļāpājām un uzzinājām, ka ir arī kas cits, ne tikai futbola treniņi,» nosmej sportiste.

Man nekad nav nācies papildus futbolam strādāt kaut kur citur, lai nopelnītu iztikai.

Šobrīd kapteines ikdiena paiet Islandē, kur viņa spēlē klubā Keflavik. «Ārzemju pieredze man ir diezgan ilga. Esmu spēlējusi Vācijas sieviešu bundeslīgā, Kiprā, Austrijā, tagad Islandē. Protams, visaugstākais līmenis bija Vācijā. Ja tagad tur nokļūtu, emocijas droši vien būtu citādas. Kad tur spēlēju, biju pavisam jauniņa, vēl daudz ko nebiju apguvusi. Vairāk uz rezervistu soliņa nosēdēju, bet treniņos daudz iemācījos,» stāsta Sandra. «Bet man patīk arī Islandē. Pagājušajā sezonā kopā ar meitenēm no Latvijas – Olgu Ševcovu, Viktoriju Zaičikovu – spēlēju Islandes komandā Vestmannaeyja. Tā bāzējas uz nelielas salas, no kuras uz valsts galveno salu labā laikā ar prāmi bija jābrauc pusstundu, bet sliktā – viļņos varēja nolīgoties pat trīs stundas. Tur vispār nekā, izņemot futbolu un divus veikalus, nebija. Tagadējais klubs Keflavik ir galvenajā salā – ir, kur pastaigāties, vairāk veikalu, kino, restorānu, krāšņa daba un ūdenskritumi. Ar draudzeni pirms sezonas, kas tagad sākas, daudz izceļojāmies.»

Mīļoto satiek futbolā

Jau septiņus mēnešus Sandra ir attiecībās futbolisti Madiju Volfbaueri. «Tagad meitenes vairs neslēpj to, ka viņu otrā puse arī ir meitenes. Mūsdienu sabiedrībā nav lielas nozīmes tam, ko mīli, – puisi vai meiteni. Galvenais, ka jūties ar otru cilvēku labi. Jā, sākumā mums bija bailes, kā citi to uztvers, bet tad sapratām – savas attiecības nav jāslēpj,» atklāj Sandra.

Madija ir amerikāniete. «Iepazināmies, kad viņa pagājušajā vasarā ieradās klubā, kurā spēlēju, un mēģināja iekļūt galvenajā komandā. Tagad mēs gan spēlējam vienā klubā, gan dzīvojam kopā. No mūsu ceļojumiem man arī ir vissievišķīgākās bildes,» nosaka Sandra un piebilst – līdz šim viņai viss sievišķīgais bija vienaldzīgs. «Esmu no tām, kam ne pārāk patīk krāsoties, staigāt kleitā vai svārkos. Svētkos, protams, varu kleitu uzvilkt, bet tas man arī nešķiet svarīgi. Mierīgi varētu iztikt ar treniņtērpu, jo tas ir ļoti ērts. Puķes gan man patīk. Īpaši, ja man pasniedz sarkanas rozes. Dāvanas labprāt saņemu, bet īpaši neskatos uz to materiālo vērtību, galvenais – lai būtu no sirds,» tā Sandra.