Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viņas spēle ir dzīves tiešraide
Martins Olekšs, Šarlottas tētis: 
«Futbols aizņem lielu daļu manas dzīves – daudz lasu, skatos spēles, jūtu līdzi. Kad meitai savulaik jautāju, kādu sporta veidu viņa izvēlēsies, saņēmu atbildi: «Tēti, es gribu spēlēt futbolu!» Domāju, ka meita iedvesmojās no manis. Viņa redzēja, kā es atbalstu savu mīļāko futbola komandu Manchester United. Mēs kopā skatījāmies spēles, saģērbušies Manchester United kreklos gluži kā briti, kas paaudzēs atbalsta vienu futbola komandu. Dzīvojot Rīgā, mūsu futbola dvēsele ir Mančestrā. Man šķiet, ka meitu ietekmēja mana patiesā kaislība pret futbolu. Redzot, cik aizrautīgi jūtu līdzi Manchester United, meita saprata, ka tieši tāpat es jutīšu līdzi arī tad, ja spēlēs viņa. Un tā arī ir. Man ļoti patīk just līdzi, kad spēlē Šarlottas komanda. Mums uz katru turnīru ir ģimenes izbraukums. Priecājos, ka Šarlottas komandas bērnu vecāki ir tik vienoti. Tēvu brigāde stāv laukuma malā un visiem spēkiem atbalsta meitas: gan kliedzam, gan dziedam. Reiz vienlaikus sakrita Manchester United un manas meitas komandas Metta spēle. Protams, priekšroka tika dota meitas spēlei. Manchester United spēli varēšu noskatīties ierakstā, bet meitas spēle ir dzīves tiešraide, un to es tiešām negribu palaist garām.
Izvēlei trenēties Metta bija vairāki iemesli. Ejot gar Hanzas vidusskolu, Šarlotta redzēja meitenes ar Metta logo uz tērpiem un sacīja: «Es gribu spēlēt Metta!» Pieteicu, un nu jau divus gadus mana gandrīz desmitgadīgā meita spēlē futbolu. Šarlotta ir ļoti aizrautīga – viņa ir zibenīgi gatava izmēģināt to, kas interesē, un tā viņa pamēģināja arī futbolu.
Treniņi notiek ļoti tuvu mājām – līdz stadionam ir tikai desmit minūtes. Turklāt mani uzrunāja tas, ka Metta ir kā ģimene. Metta svarīgākais ir nevis tikai un vienīgi rezultāts šeit un tagad, bet komandas gars starp cilvēkiem, ar kuriem esi kopā. Tiesa, nav tā, ka rezultātam vispār nav nekādas nozīmes, jo visiem patīk uzvarēt, bet Metta uz to prot paskatīties mazliet citādi. Kad pēc diviem treniņiem pajautāju meitai, kā viņai patīk un vai grib turpināt, grib būt šajā komandā, Šarlotta teica: «Jā!» Pērnvasar viņa bija viena no meitenēm, kas Metta dāmu komandas spēlēs padeva no laukuma izlidojušās bumbas. Arī tā bija lieliska līdzdarbošanās pieredze – ne vien redzēt spēli, bet arī vērot, kā uz laukuma sadarbojas par viņu vecākas spēlētājas.
Pats spēlēju futbolu 80. gadu vidū, bet uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas nāca diezgan grūti laiki. Futbolam neredzēju perspektīvu, tāpēc tā vietā izvēlējos mācības universitātē. Tomēr turpinu spēlēt futbolu brīvdienās kopā ar draugiem – bez tā nevarētu dzīvot. Nu jau uzspēlēju arī kopā ar meitu. Kad pagājušajā vasarā mana darba komanda brauca spēlēt futbolu pret Siguldas sieviešu komandu, meita bija man līdzi, arī gāja laukumā un spēlēja kopā ar mums.
Zinu vīriešus, kas uz meiteņu futbolu joprojām raugās skeptiski. Reizēm dzirdu komentārus, ka tas taču nav interesanti, jo sieviešu spēlē nav īstā futbola nerva. Tad saku: «Nē, mīļie draugi, sieviešu futbolam ir savs scenārijs, sava drāma – tā ir vienreizīga pieredze! Sieviešu futbols bieži vien nav tikai spēle, tā ir izrāde!»»
Mācības un sportu var apvienot
Māris Matrevics, Madaras tētis: 
«Manai meitai Madarai ir 16 gadu. Savulaik, kad futbolu spēlēja abi viņas brāļi, Madara bumbai pat pieskarties negribēja. Nodarbojās ar baletu, dejošanu, mākslas skolu, bija aktīva, viss labi padevās, bet kādā vasarā pēkšņi sāka spēlēt futbolu. Vispirms tikai kopā ar brāļiem un brālēniem, bet tad, mācoties sestajā klasē, sāka Babītē trenēties, ļoti iepatikās. Mums, mājiniekiem, tas bija brīnums – Madara spēlē futbolu, bet tā tiešām bija viņas pašas interese un vēlme.
7. klasē Madara sāka mācīties Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un izvēlējās trenēties Metta. Nav taisnība, ka nevar apvienot pilnvērtīgas mācības un treniņus. Esmu pārliecinājies, ka mācības 1. ģimnāzijā var apvienot ar ļoti daudziem sporta veidiem, un tā ir viena no šīs skolas priekšrocībām – stundās tiek iedots ļoti liels mācību apjoms, bet, ja esi līmenī un turies līdzi, viss ir izdarāms un paspējams. Galvenais – mācību stundās tiešām mācīties. Fantastika!
Madara ir vārtsardze, viņa bija U-17 Latvijas futbola izlasē, priekšā ir U-19 izlase, bija izsaukta uz Latvijas pieaugušo izlasi, pagājušajā gadā Metta ieguva Latvijas kausu un 2. vietu virslīgā. Turklāt Madaru pērn atzina par Sieviešu futbola līgas labāko vārtsardzi – aizvadītajā sezonā viņa nospēlēja visas 18 spēles, četras no tām aizvadot sausā. Brīnišķīgi!
Diemžēl joprojām ļoti spēcīgs ir mīts, ka futbols nav piemērots meitenēm. Sieviešu un vīriešu futbolu nevajag salīdzināt, jo tas ir kas pilnīgi cits. Man ļoti patīk sieviešu futbola azarts un emocijas, pat līdzjutēji tur ir citādi. Atceros, mana dēla pirmais futbola treneris teica apmēram tā: «Meiteņu futbols? Nekad mūžā!» Es nekad neesmu bijis skeptisks – pasaule mainās, mums jāmainās tai līdzi, tāpēc esmu atvērts visam jaunajam. Sen aiz muguras laiks, kad sievietes loma bija tikai ķēķis, bērni un baznīca. Pamati nemainās – sieviete ir sieviete, vīrietis ir vīrietis, bet tas, ko viņi grib un var izdarīt, nav jāierobežo ar stereotipiem. Par laimi, draugi nekad nav brīnījušies, ka mana meita spēlē futbolu.
Dzīvojam Pierīgā, mums ir pagalms un futbola vārti – viss notiek, dažreiz uz laukuma stājas pat trīs paaudzes. Man ir milzīgs prieks un gandarījums, kad mūsu pagalmā sabrauc meitenes, ar kurām Madara spēlēja kopā U-17 Latvijas izlasē. Bet vēl lielāks prieks ir tad, ja mani dažreiz paņem komandā un izdodas uzspēlēt kopā.»
Draudzīga un atbalstoša vide
Ģirts Mihelsons, Pērles tētis: 
«Mana sešgadniece futbolā klubā Metta trenējas jau kopš četru gadu vecuma. Jebkurš komandu sporta veids ir sadarbība, lēmumu pieņemšana un arī atbildība, un to svarīgi iemācīt jau kopš agras bērnības. Meiteņu un sieviešu futbola vide šobrīd ir daudz atbalstošāka un draudzīgāka nekā pirms desmit gadiem. Kā futbola skolas Metta līdzdibinātājs esmu gribējis izveidot tieši šādu vidi, savukārt kā tēvs pašlaik pārliecinos: ja mana meita tajā jūtas labi un labprāt dodas uz nākamo treniņu, tātad – ir labi izdevies.»
.jpg)
Aizrauj iedvesmojošā disciplīna
Ivars Secis, Paulas Gabrielas tētis:
«Mums mājās ir daudz futbolbumbu – kādas astoņas, lielākas un mazākas. Pagalmā ierīkots laukums, kurā trenējas gan dēls, gan meita.
Maijā aprit gads, kopš mana piecgadniece trenējas futbolā. 
Četru gadu vecumā aizvedām Paulu Gabrielu uz dejošanu. Iespējams, meita būtu dejojusi – viss izdevās, viņa brīnišķīgi kustējās, bet pasniedzējas pārlieku striktā disciplīna emocionāli bija par smagu. Meita sabruka, vairs negribēja iet dejot, nodarbības kļuva par nastu.
Tad aizvedām viņu uz futbola treniņu Jūrmalas Futbolā skolā pie treneres Līgas Patupas. Cik liela nozīme ir trenerei! Līga brīnišķīgi spēj iedvesmot un aizraut – disciplīna nav aizmirsta, bet pāri visam ir spēle, prieks un draudzība, vienlaikus apgūstot futbola pamatus. To varētu saukt par iedvesmojošu disciplīnu. Kā meita gaida treniņus, un cik priecīga ir pēc tiem! Zinu, ka treniņi ir kā pārsteigums, piemēram, bērni aizver acis, un no gaisa sabirst konfektes. Pēc diviem trim gadiem viņi droši vien gaidīs no treneres ko citu, bet piecgadniekiem visvairāk vajadzīgs brīnums un prieka pilna bērnības izbaudīšana.
Mana kā tēva prioritāte ir bērnu vēlmes. Ja meitai futbols nepatiktu, es viņai neliktu tur iet. Atceros, kā savulaik sāku vest uz futbola treniņiem dēlu. Uz pirmo un otro treniņu viņš aizgāja, pēc trešā teica, ka vairs negrib. Nespiedu, bet sarunājām tā: aiziesi vēl uz vienu, bet, ja nepatiks, tad gan viss. Aizgāja, iesita bumbu vārtos, un spēle aizrāva – tā dēls trenējas futbolā jau devīto gadu.»
Lai meitenes trenējas!
Andrejs Torgošovs, Aleksandras tētis: 
«Manai meitai ir 14 gadu, un futbolu viņa spēlē jau no sešu gadu vecuma. Aleksandras brālis trenējās futbolā, viņa nāca līdzi uz treniņiem, un treneris reiz piedāvāja pamēģināt. Meitai labi izdevās, jo viņa jau pirms tam bija spēlējusi kopā ar brāli, un tā Aleksandra pievienojās zēnu komandai. Viss labi sakrita: meita bija fiziski labi attīstīta, un viņai patika stāvēt vārtos, savukārt puikām vairāk gribējās spēlēt un skraidīt. Arī tagad Aleksandra ir futbola kluba Olaine meiteņu komandas vārtsardze.
Meita vienmēr bijusi ļoti sportiska, no piecu gadu vecuma nodarbojās ar tenisu, tad arī ar futbolu un joprojām spēj savienot abus sporta veidus. Pats esmu spēlējis futbolu, pāris sezonu arī virslīgā, bet tas, ka meitai iepatikās futbols, man bija pārsteigums. Savulaik man bija skeptiska attieksme pret sieviešu profesionālo futbolu, bet, redzot, kā tas attīstās, saprotu, ka viss ir kārtībā. Tāpēc – lai meitenes trenējas!»
