Sieviete politikā. Kāpēc mūsu ir tik maz?

Stikla griesti nav pazuduši

«21. gadsimts būs sieviešu gadsimts politikā, jo sievietes mūsdienās arvien vairāk apzinās savu vērtību,» saka Sandra Kalniete, Eiropas Parlamenta deputāte (ETP grupa, Vienotība).

Vislielāko iespaidu uz mani savulaik atstāja grupas Helsinki-86 rīkotais pasākums pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā. Tas bija absolūti satriecošs notikums. Stāvēju starp cilvēku simtiem. Laiku pa laikam kāds gāja nolikt ziedus pie pieminekļa, kāds tur pastāvēja un paraudāja… Kā es sev riebos par to, ka man nav drosmes pāriet pāri laukumam un nolikt ziedus! Tas bija ļoti izšķirīgs brīdis – visu ieraudzīju pilnīgi citā dimensijā.

Darbošanos Latvijas Tautas frontē neuztvēru kā situatīvas, bet dziļi cilvēciskas, emocionālas saites. Gatavojoties Augstākās Padomes pirmajām vēlēšanām, kurās uzvarēja Tautas fronte, nemitīgi rūpējos pilnīgi par visiem, bet neparūpējos par sevi, jo šķita, ka tas būtu nepieklājīgi. Kad vēlēšanu saraksti jau bija gandrīz gatavi, kāds ievaicājās: «Bet kur tad Sandra balotējas?» Sandra nebalotējas nekur…

Pēc vēlēšanām frontes intensitāte pārcēlās uz Augstāko Padomi, un man vairs tur nebija vietas. Ļoti pārdzīvoju. Bet Dievs dara labi visu, ko dara. Man vajadzēja apgūt jaunu profesiju, pieņemt dzīvi ārpus Latvijas, bet ar Latviju sirdī un strādājot Latvijai.

Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienu, 4. maiju, uzskatu par savas politiskās dzīves skaistāko mirkli. Krāšņajā gājienā līdz Daugavmalai un manifestācijā biju tik laimīga, ka likās – kājas neskārās zemei. Politika tajā laikā bija mana personīgā dzīve, citas nebija.

Man ir 70 gadu, politikā esmu kopš atmodas, un nācies pieredzēt visdažādākos apvainojumus, vārdiskus uzbrukumus un melus. Tas ir ļoti sāpīgi un netaisni. Lai to izturētu un turpinātu darīt darbu, sievietei neatliek nekas cits kā aplikt bruņas vai uzaudzēt biezu ādu. Pēdējās desmitgadēs, attīstoties internetam un sociālajiem tīkliem, ātrums, ar kādu izplatās meli un uzbrukumi, ir kļuvis acumirklīgs un īpaši nekontrolējams. Visnožēlojamākais, ka apkarotāji un apvainotāji nav tikai vīrieši, bet arī sievietes. Vai tiešām mums, kas civilizācijas tūkstošgadēs esam bijušas pakļautas visdažādākajiem ierobežojumiem, vardarbībai, fiziskai sakropļošanai, nomētāšanai ar akmeņiem, pārdošanai, seksuālajai verdzībai utt., nebūtu jābūt solidārām ar ikvienu sievieti, kura ar savu profesionālo darbu un zināšanām ir spējusi izvirzīties vadošā amatā? Tas mazina mizodžīniju sabiedrībā, stiprina uz lielās dzīves sliekšņa esošo meiteņu pārliecību, ka arī viņas spēs sasniegt lielas lietas.

Nekur nav pazuduši stikla griesti – līmenis sabiedrībā, kuru sievietei neizdodas pārsniegt. Tikai nedaudzām izdodas tos pārvarēt, samaksājot ārkārtīgi augstu cenu. Esmu tā jutusies, turklāt vairākkārt. Ļoti dziļu personīgu krīzi pārdzīvoju tieši pēc Tautas frontes. Biju sevi garīgi un fiziski ļoti iztukšojusi, būtībā pārdegusi. Šos resursus nemaz nav tik viegli atjaunot – bija vajadzīgi vairāki gadi. Tad man bija sev jāatbild uz nākamo jautājumu – kur tu tagad gribi būt? Sēdēsi virtuvē, lamāsi valdību un gremzīsies vai tomēr gribi kaut ko darīt? Nolēmu, ka gribu darīt.

Latvija var lepoties ar sasniegumiem dzimumu līdztiesības jomā – mūsu valstī augstākajos valsts vadības posteņos ir pārstāvētas sievietes. Taču šie panākumi ir izņēmums, un vairākumu varas pozīciju arvien ieņem vīrieši. No 17 valdības locekļiem 14 ir vīrieši. 2014. gadā Laimdota Straujuma kļuva par pirmo Ministru prezidenti sievieti Latvijas vēsturē. Bija jāpaiet gandrīz 10 gadiem, lai sievietei atkal uzticētu vadīt valdību, un šobrīd Evikas Siliņas valdībā ir sešas spēcīgas sievietes.

Masveidā iesaistot sievietes politikā, tā kļūs tīrāka, skaidrāka un konkrētāka. Starptautiskajā politikā pastāvīgi aug nepieciešamība konfliktus starp valstīm, uzņēmumiem un sociālajām grupām risināt sarunu ceļā. Sievietes tam ir piemērotas ne vien profesionālo iespēju ziņā, bet arī pēc savām psiholoģiskajām īpašībām, piemēram, sievietēm ir spēcīgi attīstīta intuīcija un viņas vada konkrētība, kas vērsta uz rezultāta iegūšanu, nevis sevis izrādīšanu.

Karš Ukrainā ir arī mūsu karš. Ukraina šobrīd cīnās par ilgstošu mieru Eiropā, arī par Latvijas drošību. Jaunajā EP sasaukumā jāsaglabā nelokāms atbalsts Ukrainai, lai līdz 2030. gadam palīdzētu tai kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Oktobrī balsojumam EP sagatavoju vienu no pirmajiem jaunā sasaukuma lēmumiem par 35 miljardu eiro piešķīrumu Ukrainai, valsts atjaunošanai un apbruņošanai izmantojot peļņu, kas gūta no iesaldētajiem Krievijas aktīviem.

Iestājos par finansējumu un risinājumiem ES austrumu robežas stiprināšanai, kā arī strādāju EP deputātu Vēstures grupā, lai panāktu, ka tuvākajos piecos gados Briselē tiek uzbūvēts memoriāls totalitāro režīmu upuriem. Turpinu darbu Ārlietu komitejā, kā arī Starptautiskās tirdzniecības komitejā un Kultūras un izglītības komitejā kā aizstājēja.

Esmu Latvijas delegācijas vadītāja Eiropas Tautas partijas grupā. Tajā ilggadēji strādāju ar ārlietu jautājumiem, iepriekš septiņarpus gadu biju frakcijas viceprezidente ar atbildību par ārlietu portfeli, bet šajā sasaukumā esmu ievēlēta par ETP grupas Ārpolitikas darba grupas vadītāja vietnieci un strādāšu ar jautājumiem, kas ir Starptautiskās tirdzniecības komitejas darba kārtībā, tostarp ar dokumentiem par ES finansiālo un ekonomisko palīdzību Ukrainai.

Drosme vienmēr atmaksājas

«Politikā vajadzīgi drosmīgi un apņēmīgi cilvēki! Jāsaprot, ko vēlies izdarīt, un jānāk ar lielu pārliecību,» solot atbalstu sievietēm, kas grib pievērsties politikai, saka Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere (ETP grupa, Vienotība).

«Politikā nonācu nejauši, bet zinu – enerģiski strādājot, var izdarīt ļoti daudz un pagriezt lietas uz labo pusi. Biju pasniedzēja, vēlāk – profesore Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē, man patika savs darbs. Sākoties atmodai, abi ar vīru iesaistījāmies visos procesos. Vienlaikus aktīvi rakstīju par tirgus ekonomiku, jo biju viena no retajām ekonomistēm, kas labi pārzināja tēmu, – biju pētījusi starptautiskās finanses.

Partija aicināja uzrakstīt tās ekonomisko programmu atjaunotās Latvijas pirmajām Saeimas vēlēšanām. Dažādi eksperti, kas vētīja manis rakstīto programmu, atzina to par labāko. Partija mudināja mani nākt politikā, ilgi mēģināja pierunāt, līdz beidzot piekritu – labi, lieciet mani sarakstā! Partija guva labus panākumus, nonācu Ekonomikas ministrijas parlamentārās sekretāres amatā. Tā pēkšņi konstatēju – kaut negribot, tomēr jau esmu politikā.

Nekad neesmu kā īpaši nodalījusi – sieviete politikā vai vīrietis politikā. Jau tolaik, kad sāku savu ceļu politikā, bija daudzas enerģiskas sievietes, kas tur darbojās, – ne viņas pašas, ne kāds cits dzimuma jautājumu īpaši neakcentēja. Ja tava programma ir labākā, nāc un startē! Ja vari izdarīt labāk – nāc un dari!

Viss, ko esmu sasniegusi, panākts līdzvērtīgā konkurencē ar vīriešiem. Nekas man nav ticis tāpat vien vai, piemēram, sieviešu kvotu dēļ, kas man šķistu pat savā ziņā pazemojoši. Ja esmu par kādu bijusi labāka, kādam vēlēšanās aizsteigusies priekšā, saņemot vēlētāju lielāku atbalstu, tad tikai tāpēc, ka man bijis vairāk zināšanu un pieredzes un esmu spējusi citus pārliecināt gan ar vārdiem, gan darbiem.

Ideāli, ja politikā, tāpat kā dabā, sieviešu un vīriešu proporcija būtu 50:50.  Politikā darāmais gan vīriešiem, gan sievietēm ir viens un tas pats, bet abu dzimumu atšķirīgās pieejas jebkuram lēmumam nāktu tikai par labu –  politika būtu dabiskāka, jo visās norisēs sievietei un vīrietim ir sava loma. Tomēr nedomāju, ka šo proporciju vajag stimulēt mākslīgi.

Sievietei politikā ir grūtāk, jo nereti novērots, ka vīrieši apspriežas un viens otru pārliecina neformālās sarunās. Piemēram, aiziet uz pirti, iedzer pa kausam alus, kaut ko runā un sarunā, par kaut ko vienojas – tas tiek uztverts normāli. Savukārt sievietes došanos kopā ar vīrieti politiķi vakarā izdzert glāzi vīna var saprast pavisam citādi nekā darba sarunas. Šo atšķirību gan esmu jutusi.

Jāņem vērā arī tas, ka sievietēm ir instinktīvi izteiktākas rūpes par ģimeni. Politiku un ģimeni var veiksmīgi apvienot, tomēr jārēķinās, ka, tāpat kā uzņēmējdarbībā, arī politikā ģimenei atliks krietni mazāk laika, nekā strādājot citus algotus darbus. Labi, ka mūsdienās ļoti daudzās ģimenēs rūpes par bērniem tiek sadalītas līdzvērtīgi un tādējādi – sievietēm vairāk brīvu roku darboties arī politikā. Labi piemēri ir EP prezidente Roberta Metsola un Latvijas premjere Evika Siliņa.

Sabiedrības attieksme pret sievietēm un vīriešiem politikā ir atšķirīga. Lielai daļai joprojām šķiet, ka politika ir vīriešu lauciņš. Ja politikā ienāk vīrietis, sabiedrība pieņem, ka viņš zina, ko dara, un tiks galā. Tikmēr attieksme pret sievieti ir daudz kritiskāka un personīgāka – kamēr sieviete sevi politikā nav pierādījusi, viņas spējas tiek novērtētas zemāk.

Esmu saņēmusi ļoti atklātu sieviešu atbalstu par savu politiķes darbu. Daudzas sievietes atzinušas, ka gribētu man līdzināties. Visticamāk, viņas ir arī manas vēlētājas. Būtu interesanti papētīt, vai sievietes balso tieši par sievietēm, taču tam nebūtu jābūt pašmērķim. Arī es vēlēšanās balsoju nevis par dzimumu – sievieti vai vīrieti –, bet rūpīgi izsveru, cik vērtīgs varētu būt šī cilvēka devums.

Pārsteidzoši, ka sievietes, nonākdamas politikā, dažkārt grib līdzināties vīriešiem. Daudzas sāk ģērbties nevis kā pirms tam, bet nomaina garderobi – velk uzvalkus, vīriešu piegriezuma kreklus. Sieviete drīkst būt viņa pati, lai kur strādātu, nevairoties no savas dabiskās sievišķības.

Gribu sievietes vairāk iedrošināt politikai – atgādināt, ka tas nav tikai vīriešu lauciņš. Sievietei, kura skatās politikas virzienā, taču vēl baidās, vai izdosies, ir mazliet jāpagaida, kamēr būs spēks un dūša. Politikā vajadzīgi drosmīgi un apņēmīgi cilvēki! Te neder mīņāšanās pie durtiņām: vai varēšu, vai mani sapratīs? Jāsaprot, ko vēlies izdarīt, un jānāk ar lielu pārliecību: īstais laiks ir tad, kad zini – tu ne vien gribi, bet arī vari! Sievietes, kas jūt, ka ir vēlme, bet mazliet pietrūkst zināšanu, aicinu: uzrakstiet vai piezvaniet man! Satiksimies, izrunāsimies, pastāstīšu, kā darīju es, un tad – uz priekšu!

Manā politiskajā karjerā drosme ir atmaksājusies. Ja man ir sava pārliecība, arī tad, ja tā ne vienmēr saskan ar citu viedokļiem, es tomēr aizstāvu savējo. Tas ne vienmēr ir bijis viegli.

Ikreiz izvēlos darba virzienus, par kuriem zinu – mana spēka pielikšana dos vislabākos rezultātus. Dažkārt cilvēki jautā: nu ko var izdarīt tāds viens deputāts no septiņiem simtiem? Ļoti daudz var izdarīt, ļoti! Tikai vajag pieredzi, kontaktus, mērķi un dūšu. Šajā Eiropas Parlamenta sasaukumā esmu izvēlējusies strādāt Starptautiskās tirdzniecības komitejā, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejā, kā arī Rūpniecības, enerģētikas un pētniecības komitejā. Visas trīs ir smagsvara komitejas – sarežģītas, darbietilpīgas –, taču esmu gatava strādāt, izmantojot savas zināšanas un pieredzi, lai pieliktu plecu un pavirzītu uz priekšu daudzas Latvijai svarīgas lietas.»

Materiāls veidots ar EEP grupas finansiālu atbalstu