Sieviete politikā. Ar degsmi par bērniem un ģimenēm

5 fakti par Laumu

• Juriste un politiķe. Pārstāv partiju Vienotība. Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre.
• Atmodas laika žurnālistes un politiķes Veltas Čebotarenokas meita.
• Ieguvusi sociālo zinātņu maģistra grādu tiesību zinātnē.
• Ilgstoša pieredze tiesneses amatā administratīvajās tiesās. Pildījusi Tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta senatores pienākumus, kā arī vadījusi Latvijas Administratīvo tiesnešu biedrību, bijusi Tiesnešu ētikas komisijas locekle.
• 47 gadi, precējusies, audzina meitu

Lauma, kāpēc jūs esat politikā? 

Paaudžu loma dot stiprus pamatus – būt politikā man šķiet pašsaprotami un likumsakarīgi. Mans tētis Igors Čebotarenoks bija pazīstams fotogrāfs, bet mamma Velta Čebotarenoka, Augstākās Padomes deputāte, balsoja par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Arī viņas vīrs Jānis Liepiņš bija politikā. Savukārt mans vectētiņš Arnolds Deglavs, kuru saucām par papapā, bija 4. Saeimas deputāts, pēc tam Rīgas pašvaldības vadītājs, tad – arī Jūrmalas pilsētas priekšsēdētājs. Kopš bērnības esmu redzējusi, ko nozīmē būt politiski un sabiedriski aktīvam, daudz mācījusies no ģimenes – mums ir vienādas vērtības. Vienlaikus tā ir arī liela atbildība. Šogad janvāra vidū runāju barikāžu piemiņas pasākumā Zaķusalā. Dace Melbārde pienāca un teica, ka, manī klausoties, dzird manas mammas balsi. Visticamāk, tā arī ir, jo mums ir tās pašas emocijas un vēstījumi.

Pati politikā nonācu pirms diviem gadiem, uzsākot darbu Tieslietu ministrijas parlamentārās sekretāres amatā. 

Kas jums patīk tieslietu politikas veidošanā?

Saredzēt un atpazīt situācijas, kas prasa risinājumu, un spēt to patiesi rast.

Kas jūs raksturo kā politiķi?

Vēlme meklēt kompromisus – sēžamies pie galda un domājam, kā varam kādu problēmu atrisināt.

Par kuras jomas likumiem jums visvairāk aizdegas sirds?

Par tiem, kas saistīti ar bērniem un ģimeni. Gan tāpēc, ka pati esmu mamma, gan tāpēc, ka mana prioritāte vienmēr ir bijuši bērni. Vienlaikus tie ir vissmagākie jautājumi.

Sabiedrības daļai, kam klājas labi, jāparūpējas arī par tiem bērniem, kuriem nav vecāku vai tie viņus atstājuši novārtā. Turklāt ne vienmēr tie ir antisociāli apstākļi.

Savulaik, kad biju tiesnese, manā redzeslokā bija arī bāriņtiesu jautājumi. Atceros kādu labi situētu ģimeni. Bērnam bija salikts tik dzelžains grafiks – balets, mūzikas skola un franču valoda –, ka viņš vairs fiziski nespēja tikt galā. Iedomājieties, cik tas ir pazemojoši un fiziski grūti! Tikmēr vecākiem likās, ka viss kārtībā, un viņi pat nemanīja, ka bērns signalizē – man visa ir par daudz, stumjot viņu vēl dziļākā izmisumā.

Par to, ka bērns nobastoja baleta nodarbību, viņam bija sods – neskaitāmas reizes skriet augšā un lejā pa kāpnēm.

Par šīm tēmām mēs runājam par maz un arī bērnos ieklausāmies par maz. Ja bērns, piemēram, zog, būtu jāsaprot, kāpēc viņš to dara – ir ar tendenci uz kriminālo pasauli, ar kādu saderējis vai viņam nav, ko ēst. Katras šīs situācijas risināšanai jāizmanto citi instrumenti.

Grūti iedomāties, bet Latvijā ir bērni, kas dzīvo kā mazi mauglīši, – mājās nav pat galda, viņi nezina, kas ir vakariņas, pildspalva un siltais ūdens, par tualeti vispār nerunājot.

Viena no valdības aktualitātēm šogad ir tieši darbs ar augsta riska jauniešiem.

Arī tas ir sabiedrības izpratnes jautājums! Mums ne vienmēr patīk redzēt Origo bērnus vai agresīvus pusaudžus skolās, kas traucē mācīties vai aizskar citus bērnus. Bet nekas nebūs līdzēts, ja šos bērnus kaut kur nostumsim vai izolēsim. Problēma tā nevis risināsies, bet pārcelsies uz vēlāku laiku – mēs un mūsu bērni viņus satiks jau kā pieaugušos, arī kā piederīgus kriminālajai pasaulei.

Tieslietu ministrija strādā pie Bērnu un jauniešu drošās mājas izveides augsta riska pusaudžiem. Pusaudži vecumā no 11 līdz 17 gadiem Bērnu un jauniešu drošajā mājā tiks ievietoti pēc tiesas lēmuma uz laiku līdz diviem gadiem, un ik pēc trim mēnešiem tiks veikts izvērtējums par iespēju atgriezties sabiedrībā. 

Esam jau uzsākuši sadarbību ar Allažu Bērnu un ģimenes atbalsta centru, kur sāksim resocializācijas pilotprojektu. 1. martā tur uzņems divus bērnus, bet pakāpeniski palielināsim skaitu līdz pieciem. Pēc tam plānots izveidot valsts centru, kurā varētu uzņemt lielāku skaitu bērnu. Tas būs ļoti komplekss darbs: ar sportu, disciplīnu un skaidru ikdienas rutīnu palīdzēt bērnam saprast, kur viņš savā dzīvē atrodas, – izvilkt viņu no ielu dzīves un parādīt, ka var dzīvot citādi.

Aktuāla ir uzturlīdzekļu nemaksāšanas tēma. Mums ir tik daudz tēvu, kas nerūpējas par saviem bērniem!

Uzturlīdzekļu nemaksāšanas problēma ir nevis atsevišķu vecāku, bet visas sabiedrības problēma. Mums ir 40 000 bērnu, kuriem vecāku vietā, visbiežāk tēva, uzturlīdzekļus caur Uzturlīdzekļu garantiju fondu ik mēnesi maksā valsts. Šai naudai ir ļoti cieša saistība ar bērna tiesībām uz izglītību, attīstību, veselības aprūpi.

Katra saprātīga pieaugušā pienākums ir paust skaidru nostāju, ka par saviem bērniem ir jārūpējas. Bieži vien zinām tēvus, veselus, darbspējīgus vīriešus spēka gados, kas nerūpējas par saviem bērniem, bet paklusējam un savu viedokli nepasakām – izliekamies, ka tas uz mums neattiecas. Bet patiesībā – attiecas gan! Pašlaik valstij neatmaksātais uzturlīdzekļu parāds ir 446 miljoni eiro – mēs visi maksājam bezatbildīgo vecāku vietā. Šogad esam palielinājuši no Uzturlīdzekļu garantiju fonda izmaksājamo uzturlīdzekļu apmēru: bērniem līdz 7 gadu vecumam – 125 eiro mēnesī, bērniem līdz 18 gadu vecumam – 150 eiro, bet tiem, kas mācās, – līdz 21 gadam.

Pērn Tieslietu ministrija noslēdza memorandu ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, Zvērinātu tiesu izpildītāju padomi un Finanšu nozares asociāciju, ka kopā strādāsim, lai,­ no vienas puses, palīdzētu cilvēkam tikt ārā no parādiem, bet vienlaikus – lai līdzcilvēki nerada parādniekam pārāk ērtu dzīvi. Ir dzirdēti gadījumi, kad darba devēji uzturlīdzekļu parādniekiem maksā neoficiāli, lai viņiem nebūtu jāmaksā parāds. Dažkārt arī vīrieša draugi, paziņas, kolēģi, jaunizveidotā ģimene izrāda iecietību vai izliekas nemanām nerūpēšanos par bērnu.

Par uzturlīdzekļu nemaksāšanu būtu jārunā ļoti skaidri, parādot, ka sabiedrība to nepieņem. Ir vairāki piemēri, kā mainās sabiedrības viedoklis par likuma nepildīšanu. Agrāk cilvēki pat lepojās, ka brauc nepiesprādzējušies vai nesēdina bērnu autokrēsliņā, tagad tas ir pašsaprotami. Līdzīgi jāmainās arī attieksmei pret uzturlīdzekļu nemaksāšanu.

Vēl nesen uzturlīdzekļu parādniekam no algas varēja ieturēt tik daudz naudas, ka viņam nebija motivācijas strādāt. Cik zinu, tagad tā vairs nav. Kas ir mainījies?

Likumdevēja mērķis nav iedzīt parādnieku strupceļā, jo dzīvē var būt dažādas situācijas, – mums katram kāda iemesla dēļ var izveidoties parāds, kuru uzreiz nav iespējams atmaksāt. 1. oktobrī stājās spēkā grozījumi par parādu piedziņas ieturējumu apmēru, lai izveidotu vienkāršu un saprotamu mehānismu.

Novienādojām ieturējumu apmēru visiem parādu veidiem – vai tas būtu par uzturlīdzekļiem, nodarīto kaitējumu vai nesamaksāto kredītu. Tagad visos piedziņas veidos maksimālais ieturējums no darba samaksas un līdzīgiem maksājumiem ir 30%. Turklāt parādniekam tiek saglabāta darba samaksa un līdzīgi maksājumi 50% apmērā no minimālās mēneša algas un par katru nepilngadīgu bērnu parādnieka apgādībā – 15% no minimālās mēnešalgas, bet ne vairāk kā 50%.

Vai var pielīdzināt parādu bankai, kas ir liela un stipra, ar parādu māmiņai, kas viena audzina trīs bērnus?

Politiskajā diskusijā izskanēja arī šāds jautājums. Emocionāli tas ir pamatots, tomēr iepriekšējais regulējums, kas bija stingrāks pret uzturlīdzekļu parādniekiem, nemotivēja viņus mainīt savu dzīvi.

Svarīgi parādniekam parādīt gaismu tuneļa galā – maksājot mazāk, bet regulāri, parādu izdosies samaksāt. Turklāt jāmin arī ēnu ekonomikas samazināšanas elements – mazāki ieturējumi no darba algas mazina darba devēju vēlmi maksāt darbiniekam tā sauktajā aploksnē.

Turklāt tiesu izpildītāji var vienoties ar parādnieku pat par vēl mazāku ikmēneša maksājumu – galvenais, lai parāds ar skaidru grafiku vispār tiek maksāts. Esam vienojušies ar sociālajiem partneriem pēc gada izvērtēt, kā strādā jaunā sistēma un vai ir iespējami vēl kādi instrumenti efektīvākai ieturējumu sistēmai.

Ik pa laikam izskan ziņas par sliktajiem tiesu izpildītājiem. Parādnieki mēģina iežēlināt sabiedrību – mums grūti, jāmaksā…

Bieži šķiet, ka kreditors ir kaut kas liels un varens, bet tas var būt arī sociāli daudz mazāk aizsargāts nekā parādnieks. Tā var būt arī vecmāmiņa, kurai izkrāpta gadiem iekrātā nauda, kas tagad jāatdod. Tas var būt arī cilvēks, kas cietis no pāridarījumiem, un tagad par nodarīto kaitējumu pienākas taisnīga atlīdzība, mājokļa izīrētājs, kam īrnieks izpostījis dzīvokli, vai onkulis, kas aizdevis naudu studijām. Mēs nevaram teikt, ka kreditors var paciesties!

Kā jums šķiet – cik zinoša sabiedrība ir par savām tiesībām?

Ir tēmas, ap kurām ir tik daudz dezinformācijas, ka tas rada cilvēkos nevajadzīgu satraukumu. Tiesību politikas veidotājiem jādomā, kā arī par sarežģītām likuma normām runāt cilvēcīgā valodā. Tā ir viena no atslēgām, lai nerastos pārpratumi. Cilvēkiem svarīgi saņemt ceļa kartes biežāk sastopamajām situācijām, lai viņi zina, kā rīkoties.