Roberts Zīle: Latvijas interesēs ir monopolāra pasaule

Pirms gada ap šo laiku daudzi ietekmīgi mediji rakstīja, ka mūs gaida vēlēšanu gads. Vairāk nekā 60 pasaules valstīs notika vēlēšanas, tika ievēlēts arī jauns Eiropas Parlaments. Kas ir mainījies Eiropā un pasaulē šī gada laikā?

Ja skatāmies uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, izmaiņas ir uz labo pusi, salīdzinot ar iepriekšējo sasaukumu. Proti, ir mazinājusies kreisi zaļo politiķu ietekme, ir vairāk to spēku, kas skatās reālistiski uz Zaļo kursu, saprot, ka nedrīkst pārspīlēt ar zaļināšanas tempiem un mērķiem, jo tam būs lielas ekonomiskas, sociālas un ģeopolitiskas sekas. Skaidrs, ka arī Trampa nonākšana pie varas nobremzēs Zaļo kursu.

Šogad Eiropā daudz kur nomainījušās valdības un iezīmējas tendence, ka tās sākušas ieņemt stingru pozīciju migrācijas jautājumos. Pa vecam turpināt vairs nevarēs, pretējā gadījumā Šengenas zonas iekšpusē būs valstis, kas ieviesīs robežkontroli.

Pēc Trampa ievēlēšanas lielākā neziņa ir par drošības jautājumiem, bet skaidrs ir tas, ka būs lēmumi, pretēji Baidena administrācijas lēmumiem.

Galvenais nezināmais par nākotni – būs daudzpolāra pasaule, ko vēlas BRICS valstis, vai paliks monopolāra pasaule ar globālo Rietumu dominanci.

Globālos Rietumus (ASV, Kanāda, Eiropa, Austrālija, Jaunzēlande, Japāna, Dienvidkoreja) vieno demokrātiskas vērtības, un mūsu, Latvijas, interesēs neapšaubāmi ir monopolārs pasaules modelis.

Vienmēr esi uzsvēris, ka Latvijas drošības garants ir NATO un cieša sadarbība ar ASV. Ko varam gaidīt no Trampa jaunās administrācijas attiecībā uz Eiropu?

Esmu reālistisks optimists, ne pesimists. Latvijas mediji lielā mērā pārņēma ASV un Rietumeiropas meinstrīma informācijas telpas materiālus, līdz ar to tika radīta pārspīlēta kritika Trampam. Mums jāstrādā ar jebkuru ASV prezidentu. Protams, ir daudz nezināmā, būs jauni lēmumi, īpaši pirmajos divos gados. Taču es nedomāju, ka būs slikti. Pirmajā prezidentūras termiņā Tramps palielināja ASV militāro klātbūtni Eiropā, pieprasīja Eiropas valstīm vairāk maksāt par aizsardzību, kas ir pareizi. Tāpat Tramps savulaik pamatoti kritizēja Nord Stream gāzesvadu un Vāciju par to, ka Vācijas ekonomiku lielā mērā balsta Krievijas lētā gāze.

Protams, Trampa jaunā administrācija atšķirsies no iepriekšējās, tajā būs citi cilvēki, raiba kompānija. Arī Senātā un Kongresā vairākums ir republikāņiem. Redzēs, kā jaunā sistēma strādās, taču nevar būt tā, ka Tramps diktē visu. Noteikti ir drošības mehānismi. Ja Trampa rīcība kļūs graujoša, republikāņu partija noteikti rīkosies.

Ir skaidrs, ka Eiropas interesēs ir sadarboties ar ASV, kam ir pasaulē lielākā ekonomika un spēcīgākā armija. Ko tu atbildētu ASV pilsoņiem – kāpēc viņiem vajadzīga Eiropa? Ko mēs varam piedāvāt?

ASV un Eiropas sadarbība ir mūsu abpusējās interesēs, jo kopā esam stiprāki. Ja transatlantiskā plaisa būs liela, ASV būs maznozīmīgāks līderis un tas vairos iespējas daudzpolārai pasaules kārtībai.

Ko šāda daudzpolāra pasaule nozīmētu Latvijas iedzīvotājiem?

Latvijas interesēs ir monopolāra pasaule, kurā dominē globālie demokrātiskie Rietumi. Savukārt daudzpolāra pasaule nozīmētu ietekmes zonu sadali pasaulē, un tas nebūtu labvēlīgi Baltijas valstīm, jo Krievijas impēriskās tieksmes nekur nav zudušas. Putins ir teicis, ka PSRS sabrukums bija 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Jau Minhenes drošības konferencē 2007. gadā viņš kritizēja ASV, NATO un monopolāro pasaules kārtību, kurā dominē ASV. Ap to laiku sāka veidoties BRICS sadarbība, kurā ietilpa četras valstis – Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna, kam 2010. gadā pievienojās Dienvidāfrika, savukārt šogad – Irāna, Ēģipte, Etiopija un Apvienotie Arābu Emirāti. BRICS mērķis ir radīt pretsvaru Rietumu pasaulei, viņus vieno kopīgas ekonomiskas un politiskas intereses.  

Tātad, ja salīdzina ar pagājušo gadu, esam pavirzījušies daudzpolāras pasaules virzienā?

Jā, par to ir bažas šobrīd. Redzu arī politiskos spēkus Eiropā, gan Eiropas Parlamentā, gan valstu valdībās, kas mēģina mazināt sadarbību ar ASV gan tirdzniecībā, gan drošībā. Jo lielāka būs plaisa starp ASV un Eiropu, jo lielākas iespējas daudzpolārai pasaules kārtībai. Tas būtu slikts iznākums Eiropai. Daudzi runā par Eiropas stratēģisko autonomiju.

Piekrītu, ka Eiropai jākļūst militāri spēcīgākai, taču nedrīkstam attālināties no ASV.

Mums vajadzīga ASV ražota militārā tehnika tagad, nevis Eiropā ražota tehnika pēc 10 gadiem.

Kopīgā Eiropas nauda 1,5 miljardi Aizsardzības fondā ir daudz par maz. Turklāt Eiropā joprojām ir ierobežojumi investīcijām militārajā nozarē. Viss notiek pārāk lēni. Ir jau vairāk nekā 1000 dienu karā, taču joprojām nevar lietot Eiropas naudu ES ārējā žoga būvniecībai. Proti, ir atļauts lietot Eiropas naudu robežas videonovērošanai u. tml., bet ne būvēt pašu fizisko žogu. No Kohēzijas fonda ir izmantoti tikai pieci procenti naudas, tāpēc tiek mainīti nosacījumi, lai naudu varētu izmantot elastīgāk, ar militāro mobilitāti saistītiem mērķiem. Bet atkal ir ierobežojumi – nedrīkst tērēt šo naudu munīcijas un ieroču ražošanai, iepirkšanai. Šos ierobežojumus uzliek Eiropas Komisija, balstoties uz Eiropas valstu valdību vairākuma lēmumiem.

Ja valdības teiks, ka jāatceļ ierobežojumi, jāatļauj privāto investīciju ieguldījumi militārajā nozarē, situācija var mainīties uz labo pusi. Tas būs kā lakmusa papīriņš, kas nākamgad parādīs tendences.

Kā kopumā klājas Eiropas ekonomikai, un ko varam gaidīt tuvākajā nākotnē?

Rietumeiropa ir izlaidusies. Pēdējos 30 gados ASV IKP uz iedzīvotāju ir pieaudzis divreiz ātrāk nekā Eiropā, un šī tendence turpinās. Ķīna ir apsteigusi Eiropu daudzās tehnoloģiju jomās, piemēram, saules bateriju, elektroauto ražošanā. Mario Dragi un Enriko Letas ziņojumos par Eiropas ekonomikas konkurētspēju situācija tika atainota diezgan drūmās noskaņās. Ir 33 triljonu uzkrātais kapitāls, no kuriem 300 miljardi katru gadu aizplūst ārpus ES un netiek ieguldīti Eiropā, jo citur var labāk nopelnīt. Arī Latvijas pensiju fondu pārvaldnieki seko šai tendencei.

Daudzās valstīs ir relaksētas sociālās sistēmas, kas uztur bezdarbniekus, no kuriem liela daļa ir imigranti, tajā pašā laikā ir profesijas, kurās nevar atrast darbiniekus. Eiropā nav vienota kapitāla tirgus, ir liela birokrātija. Kopumā tas ir smagnējs ekonomikas modelis, un jebkuras strukturālas pārmaiņas ekonomikā ir grūti veikt darba devējiem, tās ir jārisina politiskā līmenī. Arī Eiropas Centrālā banka ir brīdinājusi par potenciāliem riskiem eirozonai, jo gaidāma zema ekonomikas izaugsme un daudzām valstīm ir lieli parādi. Ja šādi turpināsim, tas ir strupceļš.

Starp šīm negatīvajām prognozēm gribētos redzēt kādu cerības pavedienu. Vai redzi pamatu arī optimismam? Vai izpratne par problēmām Eiropas politiķu vidū vairojas?

Jā, izpratne vairojas. Karš Ukrainā licis visām ES dalībvalstīm pārskatīt Eiropas ekonomiskās saites ar Krieviju, valstis ir uzlabojušas aizsardzības spējas, īpaši mūsu reģions un Polija, kas iespaidīgi palielinājusi finansējumu aizsardzībai un kļuvusi par vienu no lielākajām armijām Eiropā. Somija un Zviedrija ir iestājušās NATO – tas ir liels pavērsiens šo valstu domāšanā. Daudzas valstis ir sapratušas, ka līdzšinējā migrācijas politika nestrādā un novājina Eiropu. Tāpat jau minētais Zaļais kurss, visticamāk, tiks pārskatīts saprāta virzienā. Rietumeiropai prasās skarbs atsitiens, mācība, lai politiku diktētu tauta. Un pamazām tas jau notiek demokrātiskos procesos, valdības mainās, bieži vien konservatīvā virzienā.

Mūs kā nacionāli konservatīvu partiju idejiski līdzīgu spēku ietekmes pieaugums priecē, taču, no otras puses, daļa Eiropas konservatīvo politiķu ir Putina piekritēji.  Pat ja esam kritizējuši Eiropas valstu esošās valdības par saprāta balss trūkumu, ģeopolitiski, drošības jautājumos Eiropas kopējais virziens attiecībā pret Krievijas un Ukrainas konfliktu tomēr bijis mūsu interesēm atbilstošs. Vai Eiropas attieksme pret Krieviju var mainīties līdz ar varas maiņu Eiropas dalībvalstīs?

Attieksme pret Krieviju konservatīvajā spektrā atšķiras, un tam ir dažādi iemesli. Piemēram, Ungārijā, Rumānijā, Francijā, Bulgārijā jau vēsturiski bijis sabiedrības atbalsts Krievijai, un šo valstu konservatīvās partijas seko šai tendencei. Taču ir arī prokrieviskas partijas, kas izveidotas ar mūsdienu Krievijas intervenci, proti, Austrijas Brīvības partija un “Alternatīva Vācijai”. Ir arī daļa konservatīvo partiju Eiropā, kuras nav nevienā pusē, un, protams, daudzi konservatīvie spēki atbalsta Ukrainu.

Ja runājam par Eiropas Parlamentu, mūsu pārstāvētā

Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa ir Ukrainas lielākie atbalstītāji parlamentā.

Arī EKR biedri, Itālijas valdošā partija “Itālijas brāļi” notur kursu par labu Ukrainai Itālijā. Savukārt otrajā konservatīvajā grupā Eiropas Parlamentā – “Patrioti Eiropai” – daudzi deputāti ir prokrieviski noskaņoti, tas redzams katrā plenārsēžu balsojumā un debatēs. Krievijas intereses var redzēt jebkurā politiskajā spektrā Eiropas Parlamentā, bet kopumā labēji centrisko partiju vidū šī ietekme ir mazāka nekā citos politiskajos virzienos.

Kopumā var teikt, ka konservatīvo politiķu vidū ir jautājumi, par kuriem ir vienādi uzskati, ir, kur atšķiras, bet ir jāspēj rast kompromisus, lai ietekmētu lielo bildi. Ja ES dalībvalstu valdības kļūst konservatīvākas, kopumā tas nāk mums par labu.

Par ko Eiropas Parlamentā iestājas tevis pārstāvētā grupa ar savā ziņā pretrunīgo nosaukumu Eiropas Konservatīvie un reformisti? Un kas vispār mūsdienās tiek saprasts ar terminu “konservatīvisms”?

Eiropas Konservatīvo un reformistu grupu Eiropas Parlamentā 2009. gadā veidoja britu konservatīvie deputāti, un arī NA (tajā laikā TB/LNNK) esam starp EKR dibinātājiem. Iestājamies par konservatīvām vērtībām – ģimene, valoda, demokrātija –, kas sakņojas kristīgās vērtībās, taču redzam, ka ir jāreformē daudzas lietas Eiropā, un daļēji tas šobrīd jau notiek. Neviens, par laimi, vairs nerunā par federālu Eiropu, ka būtu jāveido kaut kas līdzīgs ASV modelim, kā Eiropas Savienotās Valstis. Taču konservatīvisms ir plaša spektra jēdziens. Piemēram, britu konservatīvie ir toleranti pret viendzimuma pāru laulībām, abortiem, savukārt poļi kā katoliska valsts ir pret. Tāpat britiem ir pielaidīgāka attieksme pret imigrantiem, ņemot vērā britu koloniālo pagātni. Mums ir cita izpratne par imigrāciju, taču tas nenozīmē, ka nav sapratnes. Lielākās atšķirības uzskatos ir nevis konservatīvā spektra iekšienē, bet gan starp konservatīvajiem un sociālistiem jeb kreisajiem. Nedaudz vulgarizējot, to varētu salīdzināt šādi: sociālisti vēlas pārdalīt nodokļu naudu, lai visiem kaut vai nestrādājot būtu vienādi laba dzīve. Savukārt konservatīvie uzskatos ir līdzīgi klasiskajiem liberāļiem, kas iestājas par iespēju vienlīdzību, brīvu tirgus ekonomiku. Savukārt konservatīvie no liberāļiem, atkal nedaudz vienkāršojot, atšķiras ar to, ka konservatīvie redz Eiropu kā nāciju savienību, kurā apvienojušās nacionālas valstis ar savu kultūru, tradīcijām un mentalitāti, toties liberāļiem vērtība ir multikulturālisms un jebkādas robežas varētu arī nojaukt.

Kā tu vērtē, cik labas iespējas pārstāvēt mūsu reģiona intereses būs Latvijas deputātiem Eiropas Parlamentā un Baltijas pārstāvjiem Eiropas Komisijā?

Ja runā par Latvijas deputātiem Eiropas Parlamentā, uzskatu, ka noteikti ir labāk, nekā bija iepriekš. Lai gan esam dažādās politiskajās grupās, visi varam runāt par kopīgajiem jautājumiem, atbalstīt Latvijai un Baltijai svarīgus jautājumus savās grupās. Pārstāvam dažādas partijas, arī ideoloģiski atšķirīgas, tomēr ir svarīgi, kādas tieši personības ir ievēlētas, un varu teikt, ka esošajiem deviņiem Latvijas pārstāvjiem ir samērā daudz kopīga, lai veiksmīgi pārstāvētu Latvijas intereses Eiropā. Priecājos arī par to, ka Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā esam trīs deputāti – es, Rihards Kols un Reinis Pozņaks –, un visi esam gana ietekmīgos amatos, lai aktīvi strādātu Latvijas labā.

Eiropas Komisijā baltiešiem ir ļoti labas pozīcijas. 

Valdim Dombrovskim ir liela pieredze ekonomikā, un viņš ir labi novērtēts; Andrjus Kubiļus, bijušais Lietuvas premjers, vienmēr bijis ar stingru nostāju pret Krieviju un noteikti darīs visu, lai stiprinātu Eiropas aizsardzības spējas. Kaja Kallasa uzklausīšanā atstāja ļoti labu iespaidu. Ja salīdzina, kāds bija iepriekšējais augstais pārstāvis ārlietās spāņu sociālists Žuzeps Borels, Kaja Kallassa būs kā diena pret nakti mums par labu. Līdz ar to var teikt – lai gan Eiropā daudz kas notiek lēni un ne visās jomās virzība ir pozitīva, izpratne par problēmām tomēr vairojas. Un tas notiek demokrātiskos procesos, kas Eiropai atšķirībā no daudzām citām pasaules valstīm ir vērtība.

Materiāls sagatavots ar Konservatīvo un reformistu grupas finansiālu atbalstu.