Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
3
-
2
-
0
-
0
-
2
-
2
-
Cik lielā mērā jaunā kārtība ietekmēs ārstēšanas kvalitāti? Skaidro endokrinologs UĢIS GRUNTMANIS, kurš vairāk nekā divdesmit gadu strādāja par ārstu ASV un bija profesors Teksasas Universitātē*.
Cilvēki jau saņem zāles pēc jaunās kārtības, un ir jaušamas bažas, kā gan lētākas zāles var palīdzēt tikpat efektīvi kā dārgās. Piemēram, ja regulāri jālieto medikamenti, lai pazeminātu augsto asinsspiedienu un holesterīna līmeni…
Bažas ir saprotamas – kā pie jebkurām izmaiņām, taču bažām nav pamata. Pirmkārt, valsts kompensējamo medikamentu sistēmā pāreja uz patentbrīvajiem jeb ģenēriskajiem preparātiem, kas ir ievērojami lētāki nekā oriģinālpreparāti, ir ļoti nozīmīgs solis pēdējos gados visā pasaulē. ASV 90 procenti no izrakstītajiem medikamentiem ir patentbrīvie. Tātad pacientiem tagad jāzina, ka viens un tas pats preparāts ar vienu un to pašu aktīvo vielu, vienā un tajā pašā devā tiek pārdots ar dažādiem nosaukumiem, dažādos iepakojumos, dažādos noformējumos, tos ražo dažādas farmācijas kompānijas un tie var maksāt ļoti atšķirīgi.
Otrkārt, šādas diskusijas – kas ir labāks, oriģinālais preparāts vai patentbrīvie preparāti – nekur Rietumu pasaulē vairs nenotiek. Tādas nedzird nevienā ASV vai Eiropas ārstu kongresā. Gan ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA), gan Eiropas Zāļu aģentūra, kas apstiprina šos patentbrīvos medikamentus kā drošus un rūpīgi pēta to līdzvērtīgumu, ir skaidri un gaiši pateikušas, ka nav atšķirības starp vienu un to pašu oriģinālo un patentbrīvo medikamentu. Detaļas par to var izlasīt šeit. Aktīvajai vielai, kas atrodas zālēs, ir jābūt absolūti identiskā devā un veidā kā oriģinālpreparātā. Arī aktīvās vielas uzsūkšanās asinīs ir līdzvērtīga, un ārstnieciskais efekts – līdzvērtīgs. Piemēram, holesterīnu samazinošais preparāts – tā iedarbību var izmērīt pacienta asinīs, un tā ir vienāda neatkarīgi, vai cilvēks lieto dārgo oriģinālo vai lēto patentbrīvo medikamentu.
Tad kāpēc tik ļoti atšķiras cenas?
Katra jauna medikamenta izstrāde ir ļoti dārgs process. Vispirms zinātniekiem jāizgudro pati ārstējošā aktīvā viela. Pēc tam jāveic visas izpētes fāzes – jaunais medikaments tiek izmēģināts uz dzīvniekiem, pēc tam uz brīvprātīgajiem, tad uz konkrētās slimības pacientiem, jānoskaidro, kādas ir blaknes, jāmeklē iespējas tās mazināt, jānoskaidro, kādā zāļu formā aktīvā viela vislabāk uzsūcas organismā, cik lielas devas vajadzīgas. Kad medikaments beidzot nonāk tirgū pie patērētāja, to sauc par oriģinālpreparātu. Protams, pētījumi ir ilgstoši, dārgi, turklāt ir arī daudz pētījumu, kuros farmācijas kompānija iegulda lielu naudu, taču līdz pacientam jaunais medikaments nenonāk, jo tam atrod kādas problēmas. Tāpēc, kad beidzot izdodas radīt ko pilnīgi jaunu un efektīvu, šim oriģinālpreparātam ir cena, kas atpelna ieguldījumus ar uzviju. Savukārt, lai šiem medikamentiem būtu pieejamāka cena un lai tos varētu lietot vairāk cilvēku, pēc desmit gadiem lielās farmācijas kompānijas, kas radījušas jauno oriģinālo medikamentu, zaudē patenta aizsardzību. Zāļu aģentūras ir pieprasījušas, ka lielajām zāļu kompānijām ir jāatklāj precīzs oriģinālpreparāta ķīmiskais sastāvs, ko pēc tam pārējās farmācijas kompānijas drīkst nokopēt un ražot identisku patentbrīvo preparātu. Šīs farmācijas kompānijas vairs neiegulda līdzekļus aktīvās vielas zinātniskajā pētīšanā, tās tikai ražo medikamentu, kad patents beidzies. Tajā brīdī zāļu tirgū parādās konkurence, un preparāta cena jūtami samazinās.
Aktīvā viela patentbrīvajos medikamentos ir tā pati, tomēr balastvielas katrā savas…
Taisnība. Saistvielas jeb balastvielas, kas veido tabletes formu, krāsu, garšu, drīkst atšķirties. Bet arī tās tiek rūpīgi pētītas. Gan ASV Pārtikas un zāļu pārvalde, gan Eiropas Zāļu aģentūra pārbauda, vai saistvielas netraucē aktīvās vielas uzsūkšanos, lai tā sasniegtu vajadzīgo devu asinīs, un vai saistvielas neizraisa alerģiskas reakcijas pacientiem. Saistvielas ir dažādas, un tajā pašā laikā nav nekādu pierādījumu, ka tās mainītu – samazinātu vai palielinātu – aktīvās vielas efektivitāti.
Retos gadījumos pacientiem mēdz būt blaknes gan no oriģinālpreparātiem, gan no patentbrīvajiem medikamentiem. Taču šīs blakusparādības ir godīgi aprakstītas, un, ja cilvēkam tās parādās, tad, protams, pacients ir jānomierina un jāizraksta cits medikaments. Tāpēc ārstam ir dotas tiesības no visiem kompensējamiem medikamentiem 30 procentos gadījumu, medicīniski pamatojot savu izvēli, izrakstīt oriģinālo medikamentu (kas patiesībā ir milzīgs daudzums, jo tik daudziem pacientiem blakņu nekad nav!), bet pārējos 70 procentos gadījumu jāizraksta patentbrīvie medikamenti.
Zāļu iedarbību varētu ietekmēt uztvere. Proti, vai cilvēks konkrētās zāles psiholoģiski pieņem vai nepieņem, tic tām vai šaubās.
Tam gan es pilnībā piekrītu. Pirms divdesmit gadiem mēs veicām pētījumu ar testosterona preparātu gados vecākām sievietēm, kuras sūdzējās par samazinātu seksuālo tieksmi. Vienai pacienšu grupai devām placebo plāksteri, kurā nebija testosterona, otra grupa saņēma mazas testosterona devas plāksteri, bet trešā grupa – ar lielāku testosterona devu. Kad pētījums beidzās, sieviešu libido bija izteikti uzlabojies, turklāt arī placebo grupas pacientēm. Tas parāda, ka mūsu pārliecībai, ka “kaut kas darbojas labāk vai sliktāk”, ir milzīgs efekts. Arī tas, ka pacients pierod, piemēram, pie oranžās vai pie dzeltenās, vai pie zilās tabletes, balstās ticībā, it sevišķi, ja speciālists viņam pateicis, ka jālieto tikai tās zāles, ne citas, jo šis medikaments palīdz vislabāk.
Ārsta attieksmei ir ļoti būtiska nozīme. Arī pie manis nākot uz konsultāciju, pacients saka: “Dakter, es gribu to labāko!ª Tad es parasti atbildu, ka nav atšķirības starp oriģinālajiem un patentbrīvajiem medikamentiem, ka tie ir identiski labi, tikai viens ir vairākas reizes dārgāks un otrs – lētāks. Ja ārsts to pasaka, protams, pacientam rodas drošības izjūta, ka viņam netiek pārdots kaut kāds pusfabrikāts, kas īsti nedarbojas un tāpēc ir lētāks.
Tomēr ir ārsti, kas joprojām uzskata, ka oriģinālais preparāts visos gadījumos ir labāks. Kāpēc?
Manuprāt, šīs šaubas ir mūsu, Austrumeiropas, fenomens, kas diemžēl palicis kopš deviņdesmitajiem gadiem. Tolaik (arī tagad) lielai daļai ārstu bija ļoti maza samaksa par darbu, tāpēc farmācijas kompānijas centās uzturēt ar viņiem draudzīgas attiecības, sūtot ārstus uz dažādiem medicīnas kongresiem un konferencēm. Negribu nevienu apvainot, taču šie interešu konflikti pastāv joprojām. Protams, tie nav radīti ar nodomu pacientiem stāstīt aplamības, un es negribu teikt, ka ārsts, kurš par sponsora naudu apmeklē kongresu, pēkšņi sāks reklamēt šīs farmācijas kompānijas medikamentus, – nē, taču tas iestrēgst zemapziņā. Labi pārdomātam mārketingam šīs kompānijas velta miljardus un labi zina, kā to darīt. Ir pētījumi, kas skaidri parāda: ja ārsts ir saņēmis jebkāda veida finansiālu atbalstu, viņš daudz biežāk izraksta noteikto preparātu salīdzinājumā ar ārstiem, kas šādu atbalstu nav saņēmuši.
Kā jūs pats, būdams endokrinologs, izjūtat jauno medikamentu izrakstīšanas kārtību?
Godīgi sakot, nekā, jo šos zāļu izrakstīšanas principus esmu izmantojis visu laiku. Es arī neuzskatu, ka lētāko medikamentu izsniegšana kaut kādā veidā pasliktinās ārstēšanas procesu. Nē, iespējams, tikai uzlabos, jo cilvēkos parādīsies lielāka līdzestība, tāpēc ka par kompensējamiem medikamentiem būs daudz mazāka piemaksa. Ir bijuši vairāki pētījumi: ja pacients nevar atļauties iegādāties dārgo medikamentu, līdzestība ārstēšanā mazinās. Pacients sāk rēķināt: “Ieņemšu tabletīti nevis katru, bet katru otro vai katru trešo dienu, vai tikai tad, kad jutīšos slikti…” Viņš ir spiests zāles taupīt, nevis tās lietot ārsta noteiktajā režīmā, un ārstēšanās rezultāti pasliktinās.
Toties, ja cilvēks par zālēm izdod mazāk naudas, viņš jau jūtas labāk!
Šis ir vēl viens pozitīvais jaunās zāļu izrakstīšanas kārtības ieguvums. Cilvēkam par valsts kompensētajām zālēm jāmaksā mazāk, un maciņā paliek pāri vairāk brīvas naudiņas, par ko iegādāties labākus pārtikas produktus vai, vienalga, ko. Zinot, cik mazi ienākumi ir lielākajai daļai Latvijas ģimeņu, ir milzīgs atvieglojums, ka tev nav jāpērk šie dārgie medikamenti. Man arī ir gados vecāki radinieki – gan mamma, gan krustvecāki –, kuri stāsta: “Saņēmām pensiju, un mums pa diviem simt piecdesmit eiro aiziet tikai zālēs…” Tad es izskatu šo medikamentu sarakstu un redzu, ka daudzi no tiem ir oriģinālpreparāti, un neviens nav piedāvājis citu variantu, lai viņi varētu izvēlēties lētāko līdzvērtīgo patentbrīvo preparātu, un no pensijas paliek pāri ļoti maz, par ko grūti iztikt. Tas nav godīgi pret cilvēkiem. Par dārgajiem medikamentiem ļaudis Latvijā pārtērē milzīgu naudu. Esmu endokrinologs un osteoporozes speciālists un jau 2011. gadā pētīju Nacionālā veselības dienesta mājaslapā pieejamos datus, lai noskaidrotu, cik lielas summas cilvēki ietaupītu, ja ārsti viņiem mērķtiecīgi izrakstītu lētāko vai patentbrīvo medikamentu. Toreiz sanāca, ka tikai par vienu medikamentu ietaupījums būtu bijis miljons latu gadā, ko cilvēki tad pārmaksāja, pērkot dārgāko oriģinālpreparātu.
Šeit parādās arī valsts ekonomiskās intereses: palētinot kādas pacientu grupas ārstēšanu ar drošiem patentbrīvajiem medikamentiem, kas ir līdzvērtīgi iedarbības ziņā un daudz lētāki nekā oriģinālie medikamenti, tas ļauj valstij un pacientam ietaupīt naudu un atmaksāt dārgos inovatīvos medikamentus situācijās, kad šo lētāko jeb patentbrīvo zāļu konkrētu diagnožu ārstēšanā nemaz nav, jo patents vēl nav beidzies. Ārstam, izrakstot zāles, vienmēr būtu jāpatur prātā, ka Latvijā piešķirtais budžets kompensācijas sistēmas medikamentiem salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm ir ļoti ierobežots, un šī nu ir tā iespēja pat ar mazo naudiņu maksimāli palīdzēt lielākam pacientu lokam Latvijā.
Aktīvajai vielai, kas atrodas zālēs, ir jābūt absolūti identiskā devā un veidā kā oriģinālpreparātā. Arī aktīvās vielas uzsūkšanās asinīs ir līdzvērtīga, un ārstnieciskais efekts – līdzvērtīgs.
* Ārstam nav interešu konfliktu, un viņš nav saņēmis finansiālu vai cita veida atbalstu raksta tapšanai.
