Olga Grigorenko: Mani aizrauj neatrisināti uzdevumi!

Kā jums radās doma ražot Pranamat ECO paklājiņus? Tas tomēr nav tipisks Latvijas produkts.

Ideja ir ļoti sena, nāk no Indijas, kur jogi gulēja uz naglām un to izmantoja kā refleksoterapiju. Mēs ar vīru toreiz strādājām Parex bankā, bija 2008. gads, sākās krīze, sapratām, ka finanšu industrijai ir nopietnas problēmas, un vīram bija doma, ka vajadzētu sākt kaut ko citu. Viņa bijušie klasesbiedri piedāvāja investēt naudu paklājiņos ar aplikatoriem. Līdzīgs produkts jau pastāvēja – tā sauktie Kuzņecova aplikatori, kurus cilvēkiem pašiem bija jāpiešuj pie auduma. Mans vīrs pat atcerējās, kā viņa vecmāmiņa tos šuvusi uz dvielīša. Šoreiz ideja bija tos uzreiz piestiprināt pie paklājiņiem ar skaistu dizainu, izmantot senās austrumu zināšanas un izveidot labāko produktu no materiālu un dizaina viedokļa. Tika izgudrota speciāla tehnika, kā aplikatorus iebūvēt tieši linā. RTU veica pētījumus, kādam jābūt aplikatoru asumam, un to forma tika izveidota kā zieds. Rezultāts izdevās izcils. Izlēmām, ka investēsim, un 2009. gadā bija gatavi pirmie paklājiņi, kas tika pārdoti gan Latvijā, gan citās valstīs. Mēs bijām tikai investori un neiedziļinājāmies. Pienāca 2011. gads. Biju paņēmusi brīvu gadu, lai pabeigtu doktora darbu. Tad vīrs uzzināja, ka kompānijai ir problēmas, tā ir tuvu bankrotam un ir 200 000 eiro parādi. Bija jāizlemj, ko darīt. Mums bija ļoti žēl, jo produkts ir izcils un bija ieguldīta liela nauda. Tā kā biju strādājusi par finanšu analītiķi, nolēmu izanalizēt situāciju un paliku kompānijā uz 13 gadiem. Nolēmām, ka vadīsim to paši. Nodibinājām jaunu kompāniju, samaksājām parādus un sākām no jauna. Man bija 29 gadi, un daudzi prasīja, kā es nebaidījos uzņemties tādu spriedzi un parādus. Sapratu, ka izaicinājumi mani iedvesmo cīnīties. Mans tēvs savulaik teica, ka cilvēks attīstās, izejot no komforta zonas.

Pieņēmāt izaicinājumu, pagājuši 13 gadi – ko ir izdevies izdarīt?

Diezgan ilgi gājām līdz tam, lai sāktu pelnīt, bet tagad jau ir pārdoti trīs miljoni produktu, un pēdējos gados apgrozījums ir aptuveni 10 miljoni eiro gadā. Mūsu lepnums ir ražotne, kurā apvienots viss labākais – gan darba apstākļi, gan draudzīgums videi.

Interesanti, ka par jūsu paklājiņiem veikts arī pētījums.

Nāku no finanšu jomas, un sākumā mani kolēģi bankā brīnījās: «Kā? Tu strādāji nopietnu darbu finanšu jomā, un tagad tev būs kaut kādi paklājiņi?!» Man kā zinātniecei bija svarīgi pierādīt, ka šī prece cilvēkiem tiešām palīdz. Tāpēc nolēmām veikt klīniskos pētījumus, kaut arī mārketingā ieguldījumi zinātniskajos pētījumos nestrādā un mēs tos pat nevaram izmantot, jo to liedz likumi. Piedalījās 40 sievietes, kas cieta no nelielām muguras sāpēm, kuras neizraisīja nopietnas slimības. Viņas mēnesi izmantoja Pranamat. Bija izvērtējumi pirms un pēc – anketas, kurās sievietes pašas raksturoja savas izjūtas skalā no 1 līdz 10, un asins analīzes, kas parādīja, piemēram, kā mazinās iekaisums. Rezultāti bija iespaidīgi. Mēs ieguvām medicīnas preces sertifikātu, taču izlēmām to neizmantot, jo tas paredz arī ierobežojumus. Gribam cilvēkus izglītot, ka svarīgi rūpēties ne tikai par ķermeņa higiēnu, bet arī labsajūtu. Ja godīgi, šo paklājiņu izmantoju gandrīz katru dienu, tas man ir tikpat svarīgs kā zobu birstīte un reāli maina dzīves kvalitāti. Tas ļoti palīdzēja pēc bērnu piedzimšanas, kad sāpēja mugura.

Jums ir trīs bērni, turklāt pirmie bija dvīņi. Tās uzreiz bija dubultas rūpes.

Bērni ir mūsu lielākais prieks, bet pirmais gads man un vīram nebija viegls, lai arī palīdzēja visa ģimene. Pēc pusotra gada es atkal paliku stāvoklī, un dvīņiem bija tikai divi gadi, kad piedzima jaunākā meitiņa. Tas bija ļoti izaicinoši.

Mana misija ir, lai mani bērni izaugtu par labiem cilvēkiem. Svarīgākais nav tas, lai viņi būtu gudri vai viņiem būtu daudz naudas, bet tieši labi cilvēki.

Jūs esat pasniedzēja, triju bērnu mamma un uzņēmuma vadītāja. Kā jūs to sabalansējat?

Man nav izvēles. Svarīgākā ir ģimene, un esmu sapratusi, ka tai ir jāieplāno laiks. Cenšos brīvdienās nestrādāt, bet baudīt dzīvi ar ģimeni. Kad piedzima bērni, likās, ka neesmu laba māte, ja nevaru viņiem veltīt 24 stundas. Bet es diezgan daudz ar to strādāju un tagad esmu komfortā ar sevi. Svarīgākais nav pavadītā laika daudzums, bet tas, ko mēs kopā darām, – nevis sēžam katrs savā telefonā, bet ejam uz teātri un izstādēm, braucam ceļojumos, lasām grāmatas, vienkārši runājam par dzīvi. Bērni jau izauguši, dvīņiem ir deviņi gadi, jaunākajai meitai – septiņi. Es nespiežu viņus risināt matemātikas uzdevumus, bet ik pa laikam, īpaši no meitas, dzirdu, ka viņa grib kļūt par matemātiķi. Zinu – skolā viņi lepojas, ka viņu māte ir matemātiķe. Man liekas, ir labi bērniem parādīt, ka mamma nodarbojas ar to, kas ir svarīgs cilvēkiem. Svarīgi, lai viņi saprastu, ka skolotāja un pasniedzēja darbs ir sarežģīts un svarīgs. Ir sāpīgi redzēt, kas Latvijā notiek ar izglītības sistēmu.

Kā jūs satikāt savu vīru? Un kā šādā dzīves skrējienā nepazaudējat mīlestību?

Mēs satikāmies bankā. Kad sāku tur strādāt par finanšu analītiķi, vēl studēju, bet vīrs bija mūsu bankas meitasuzņēmuma vadītājs un bieži brauca atskaitīties par savu darbu – tā viņš mani ieraudzīja un piedāvāja draudzēties. Vīrs ir astoņus gadus vecāks, jau bija nopietns cilvēks, bet es – vienkārši studente.

Kad piedzima jaunākā meita, ar vīru pateicām ģimenei, ka piektdienu vakaros ejam uz randiņiem. Esam kopā jau 18 gadus, un, lai attiecības nepazustu rutīnā, cenšos katru dienu runāt ar vīru laipni, lai viņam būtu patīkami ar mani. Kad esmu nogurusi, cenšos neizgāzt to uz ģimeni. Tas nav nekas sarežģīts. Cilvēkam gribas parunāt, gribas, lai pasaka, ka viņu mīl, un parāda to ar darbiem.

Kas ir visgrūtākais, ar ko jums dzīvē nācies tikt galā?

Man liekas, ka manā dzīvē nav bijis nekā dramatiska. Varbūt kādam briesmīga šķistu situācija, kad jāatdod 200 000 eiro parāds, taču es to uztvēru kā uzdevumu, kas jāatrisina. Sarežģīts dzīves periods bija, kad gaidīju trešo bērnu, dzemdības bija ļoti grūtas, man sākās stipra asiņošana.

Tāpēc izlēmāt atbalstīt Valsts asinsdonoru centra asins ziedošanas kampaņu?

Jā, tas ir iemesls, kāpēc tagad katru gadu atbalstām kampaņu Ziedo asinis un izglāb 3 dzīvības! Dzemdībās zaudēju daudz asiņu, tas bija negaidīti, tās vienkārši plūda, un tas ir ļoti bīstami – vēlāk uzzināju, ka cilvēks var zaudēt visas asinis piecu minūšu laikā. Mani glāba ārsti un asins pārliešana. Pēc tam gulēju reanimācijā vienā palātā ar sievieti, kurai bija sagatavoti divi maisiņi ar asinīm, jo bija zināms, ka viņai tās vajadzēs. Taču viss notika tik ātri, ka viņai sagatavotās asinis tika atdotas man.

Kādas ir jūsu aizraušanās brīvajā laikā?

Augustā, septembrī un oktobrī katras brīvdienas braucu sēņot, dažreiz ar ģimeni, dažreiz ar māsu, dažreiz viena pati. Man ļoti patīk Latvijas meži, nekur citur neesmu redzējusi tādu skaistumu. Man ļoti patīk arī satikties ar draugiem, cenšamies tikties reizi mēnesī un spēlējam galda spēles. Atvaļinājuma laikā lasu grāmatas, bet vakaros risinu matemātikas uzdevumus.

Esat arī Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes asociētā profesore. Kas jūs valdzina matemātikā?

Mani aizrauj neatrisināti uzdevumi, un tad es sāku par šādu uzdevumu domāt jebkurā brīvā brīdī: no rīta pamostoties, vakarā pirms iemigšanas, reizēm – pat vadot mašīnu. Mana ģimene smejas, ka tas var būt bīstami. Ja ir kāda interesanta ideja, tad mani iepriecina pati ideja. Matemātikas uzdevuma atrisinājumu var salīdzināt ar tādu pašu skaistumu, kāds ir gleznai vai labam skaņdarbam. Nevajag domāt, ka matemātika ir sausa zinātne. Tāpat kā dzīve, tā ir ļoti dažāda. Manā dzīvē daudz kas balstās uz sajūtām, un man tas ir ļoti svarīgi.

Sadrbībā ar: pranamat.lv