Nelegālās migrācijas krustugunīs

2020. gadā Eiropas Savienība ieviesa Migrācijas un patvēruma paktu – plaša mēroga reformu plānu, kas risinātu gan ar migrācijas plūsmām saistītas problēmas, gan cilvēktiesību ievērošanu. Tomēr joprojām ir problēmas ar vienlīdzīgu atbildības sadali starp ES dalībvalstīm.

«Pašreizējā migrācijas politika Eiropā ir novecojusi un neatbilst 21. gadsimta izaicinājumiem. Dublinas regulas smagnējā sistēma rada nevienlīdzīgu slogu ārējo robežu valstīm, bet piedāvātais Migrācijas un patvēruma pakts joprojām satur problemātisko obligāto kvotu mehānismu, kas tikai pastiprina plaisas starp ES dalībvalstīm un neveicina solidaritāti. Tā vietā nepieciešama politika, kas nodrošina ārējo robežu aizsardzību – investējot infrastruktūrā un tehnoloģijās. Tāpat, lai mazinātu nelegālās migrācijas plūsmas, nepieciešama atbalsta patvēruma pieteikumu izskatīšana ārpus ES teritorijas, kā arī jāveicina atgriešanas politika, efektīvi nosūtot atpakaļ personas, kurām patvērums nepienākas,» uzskata Eiropas Padomes deputāts Rihards Kols (Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa, Nacionālā apvienība Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK).

Viņš atgādina, ka Latvija, līdzīgi kā citas ES ārējās robežvalstis, ir kļuvusi par pirmo aizsardzības līniju pret nelegālo migrāciju, cilvēku kontrabandu un pat hibrīddraudiem: «Spiediens uz mūsu robežsardzi ir neizmērojami liels. Traģiskie gadījumi, kuros bojā gājuši robežsargi, uzbrukumi policistiem un migrantu organizēti protesti pilsētās ir atgādinājums, ka robežu nostiprināšana ir absolūti nepieciešama. Latvija, tāpat kā citas ES ārējās robežas valstis, veic ne tikai savas, bet visas ES aizsardzības funkciju. Tieši šī iemesla dēļ nepieciešams skaidrs un stingrs atbalsts no Eiropas Savienības – gan finansiāls, gan politisks.»

Robežu stiprināšana 

Lai aprakstītu ES stingro pieeju robežu aizsardzībai un migrācijas politikai, nereti tiek izmantots termins Fortress Europe (Eiropas cietoksnis), kas kļuvis par simbolu diskusijām par migrācijas politiku Eiropā, akcentējot sarežģīto līdzsvaru starp drošības, humāno vērtību un starptautisko saistību ievērošanu. Šis jēdziens bieži tiek izmantots kritiskā kontekstā, lai norādītu uz ES centieniem aizsargāt savas ārējās robežas pret nelegālu migrāciju un patvēruma meklētāju pieplūdumu, bieži vien uz cilvēktiesību un humānās palīdzības principu rēķina.

ES ārējās robežas, ko pārvalda tādas aģentūras kā Frontex, tiek stingri apsargātas, lai novērstu nelegālu migrāciju, bieži tiek izmantoti tehnoloģiskie līdzekļi, piemēram, robežsargu droni, sensori un fiziskas barjeras, lai stiprinātu robežas. Tikmēr cilvēktiesību organizācijas norāda, ka Fortress Europe pieeja var novest pie necilvēcīgas izturēšanās pret migrantiem, īpaši bēgļiem, kas meklē patvērumu no konfliktiem un vajāšanas.

Eiropas politiķi no dažādām ideoloģiskām nometnēm šo stratēģiju vērtē atšķirīgi. Labēji orientētās partijas bieži uzsver robežu aizsardzības nepieciešamību, kamēr kreisi orientētās partijas aicina uz humānāku pieeju.

«Termins Eiropas cietoksnis dažkārt tiek kritizēts, taču tas precīzi raksturo to, kas nepieciešams, lai nodrošinātu Eiropas drošību,» saka Rihards Kols. «Robežu žogi un aizsargbarjeras nav simbols izolācijai, bet drošības un stabilitātes priekšnosacījums. Mēs nevaram atļauties ignorēt mācības no nesenās vēstures, kad nepietiekama robežu kontrole radīja krīzes, kas apdraudēja mūsu sabiedrības līdzsvaru. Robežas nepieciešams stiprināt ar fiziskiem aizsargmehānismiem, arī ar modernām tehnoloģijām, piemēram, droniem, termokamerām un datu apmaiņas sistēmām. Latvijā jau ir pieredze šādu sistēmu ieviešanā, taču tās ir jāpaplašina visā ES.»

Kad pamanīsim, būs par vēlu

«Pēdējo desmit vai pat vairāk gadu milzīgā nelegālās migrācijas plūsma, kas pārpludinājusi veco Eiropu, Latvijā vēl nav tā manāma, bet, kad pamanīsim, būs jau par vēlu,» uzskata EP deputāts Vilis Krištopans (grupa Eiropas patrioti, Latvija pirmajā vietā).  Viņš stāsta: «Briselē uz katra stūra guļammaisos un uz matračiem guļ pa 20 cilvēkiem – īsti pat nesaprotu, no kuras valsts viņi nāk. Vācijā, Itālijā un citās vecās Eiropas valstīs ir milzu apjoms nelegālo imigrantu. Ungāru labējā spārna politiķim Viktoram Orbānam ir ļoti vienkārša pozīcija: cilvēks Ungārijā vai jebkur citur Eiropas Savienībā var iebraukt tad, kad savā mītnes zemē saņēmis tam atļauju, nevis iebrauc, un tad viņu jāsāk ķerstīt un jādomā – kur likt. Šādu pieeju atbalsta vairāki loģiski domājoši labējie, bet ļoti daudz ir arī tādu, kas uzskata – laižam tik visus iekšā, rūpējamies par cilvēkiem! Ja nelegālo migrāciju palaistu pavisam brīvi, pēc pieciem desmit gadiem Eiropas civilizāciju varēs norakstīt.»

Vilis Krištopans stāsta, ka 2000. gadu sākumā pāris gadu nodzīvojis Frankfurtē pie Guntesburgparka, kas ir viens no skaistākajiem parkiem Vācijā: «Kāds paziņa stāstīja, ka tagad, pēc 20 gadiem, es šajā parkā nevarētu pat ieiet – tur esot sabūvētas teltis, simtiem! Iedomājieties, kā būtu, ja Uzvaras parkā vietā, kur nojauca pieminekli, būtu uzbūvētas 100 teltis un dzīvotu vairāki tūkstoši nenosakāmas izcelsmes cilvēku. Tieši tā tagad esot Frankfurtes centrā! Tad tā turpinām, neko nedarām? Vecā Eiropa jau ir gandrīz zem ūdens, bet vismaz Latvija ir jāpaglābj! Ceru, ka tas mums izdosies. Ļoti vienkārši – nekādas nelegālo migrantu iekšā laišanas un stingra deportācija: prom un cauri!»

Vilis Krištopans uzsver vēl kādu niansi: «Ja bagāta ģimene nopērk māju par miljonu un samaksā par uzturēšanās atļauju, viņus pieskaita pie bīstamiem migrantiem, lai gan tas tā galīgi nav! Visa pasaule mēģina dabūt pie sevis bagātus cilvēkus, un nacionalitātei tur nav nekādas nozīmes, jo bagāti cilvēki ar nažiem pa ielām neskraida un cilvēkus nedursta.» Kā uzskata Vilis Krištopans, sliktākais un bēdīgākais, ko Latvija izdarījusi, – padzina bagātus cilvēkus. «Kamēr ir karš Ukrainā, ir pilnīgi skaidrs, ka no Krievijas un Baltkrievijas te neviens ielaists netiks, bet vajadzētu labvēlīgāku attieksmi pret citiem pasaules bagātajiem.» 

Drošības jautājums

«Lai risinātu migrācijas problēmas Eiropas Savienībā, nepieciešami skaidri lēmumi par turpmāko rīcību. Tas ir mūsu drošības jautājums,»  oktobra vidū, piedaloties Eiropadomes sanāksmē Briselē, uzsvēra Latvijas Ministru prezidente Evika Siliņa. ES valstu līderi nonāca pie vienotas izpratnes par migrācijas radītajiem drošības riskiem, kam nepieciešami visaptveroši risinājumi. Baltijas valstu un Polijas līderi sevišķu uzmanību pievērsa Baltkrievijas radītajam hibrīdapdraudējumam, izmantojot migrantus kā rīku, lai radītu saspīlējumu uz ES ārējās robežas.

«Migrācijas jautājumi Latvijā un Eiropā turpina būt viena no aktuālākajām un izaicinošākajām tēmām, jo īpaši – ņemot vērā pēdējos gados pieaugošo migrācijas spiedienu uz ES ārējām robežām. No savas pieredzes gan Eiropas, gan Latvijas politikā redzu, ka robežu drošība ir ne tikai nacionāla problēma, tā ir visas Eiropas problēma, kas prasa vienotu un koordinētu rīcību,» norāda Rihards Kols. «Migrācijas izaicinājumi nav īslaicīga problēma – tie ir ilgtermiņa jautājumi, kas ietekmēs Eiropas nākotni. Stiprinot robežas un pārskatot ES migrācijas politiku, mēs varam nodrošināt ne tikai valstu, bet arī visas Eiropas drošību. Bez stingras ārējo robežu kontroles nav iespējams garantēt iekšējo stabilitāti un ES pamatvērtības – brīvību, demokrātiju un cilvēktiesības. Tāpēc Latvijas aicinājums Eiropas Parlamentā un citās institūcijās ir skaidrs: mums nepieciešama «Eiropas cietokšņa» politika, kas apvieno drošību ar efektīvu pārvaldību. Droša Eiropa ir atvērta Eiropa, kurā migrācija tiek kontrolēta un pārvaldīta ilgtspējīgā veidā.»

Ukraiņu bēgļi Latvijā

«Latvija jau ir uzņēmusies milzīgu solidaritātes slogu, sniedzot palīdzību gandrīz 50 000 Ukrainas kara bēgļu,» uzsver Rihars Kols. «Mēs to darām, jo tas ir pareizi un nepieciešami. Taču jāatceras, ka mūsu resursi nav neierobežoti, un mēs nevaram pieņemt migrācijas politiku, kas spiež ārējo robežu valstis uzņemt nepamatotu papildu slogu.»

Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gada 24. februārī izraisīja masveida bēgļu pieplūdumu Eiropā, arī Latvijā. Kā liecina Sabiedriskās politikas centra Providus pētījums Ukrainas bēgļi Latvijā: pieejamie dati, pieredze un sabiedrības attieksme,  joprojām nav pilnīgu datu par Ukrainas bēgļu situāciju valstī, arvien nav noteikta atbildīgā institūcija, kas risina bēgļu integrācijas jautājumus, un nav arī skaidras rīcībpolitikas.

2024. gada 1. janvārī Latvijā bija reģistrēti 43 430 Ukrainas civiliedzīvotāju ar pagaidu aizsardzības statusu, no tiem 33 633 bija izsniegtas termiņuzturēšanās atļaujas. Centrālās statistikas pārvaldes aprēķini rāda, ka Latvijā uzturas 25 650 Ukrainas civiliedzīvotāju – 1,2 % no visiem Latvijas iedzīvotājiem. No Latvijā reģistrētajiem ukraiņiem 60 % ir sievietes, 40 % – vīrieši, gandrīz katrs trešais jeb 28 % no tiem ir bērni līdz 18 gadu vecumam.

Tomēr nav zināms, cik daudzi no tiem ukraiņiem, kuri Latvijā ieradās pēc Krievijas pilna apmēra uzbrukuma Ukrainai, pašlaik vēl dzīvo Latvijā. Daļa bēgļu ir atgriezušies dzimtenē, daļa – izbraukuši uz citām valstīm.