Laiks, kad sastapt sevi un īstenību

Tieksme izskaidrot esošo un prognozēt gaidāmo cilvēkam piemitusi vienmēr. Tā ir mūsu ikdiena. Nenoteiktība vairo trauksmi, skaidrība un kontrole – drošības sajūtu. Lai šo sajūtu iegūtu, vēršamies pie ekspertiem, priekšniekiem, valdības un citiem cilvēkiem. Mēs noticam tam, ko nevaram pārbaudīt, jo pat ilūzijās balstīta drošības sajūta bieži vien ir daudz tīkamāka nekā apziņa, ka nezinām, kāds būs nākamais brīdis. Tas nav tikai par globālām politiskām lietām. Mēs gribam iespējami skaidrāk zināt trajektoriju, pa kuru virzīsies mūsu darbs, attiecības, bērnu vai mazbērnu dzīve, laikapstākļi vai saruna ar kaimiņu.

Bet tad ir brīži, kad citi cilvēki (arī eksperti, priekšnieki, valdība…) šo nenoteiktības sajūtu nespēj kliedēt. Kā būt šādos apstākļos? Kā izdarīt izvēles un plānot nākotni?

Vērtības un nozīme

Savādā kārtā tieši nenoteiktība ir vislabākā vieta, kur uzdot sev jautājumu, kas manā dzīvē ir patiesi nozīmīgs un vērtīgs.

Kam es patiesi ticu? Kādai aktivitātei veltot uzmanību un enerģiju, jūtos pa īstam piepildīts? Var būt, ka daudzu gadu garumā, dzīvojot citu cilvēku piepildījumam, savējās vērtības pat nav pamanītas un apzinātas. Vai varbūt neesmu to sev ļāvis? Bet, ja zinu jau šobrīd, kam ir patiesa vērtība manā dzīvē, tad nenoteiktība vairs nav drauds.

Nenoteiktība liek skaidrāk ieraudzīt, ka īsts ir tikai šis brīdis. Ja veltīšanos savām vērtībām atlieku uz vēlāku, es to atdodu iluzorai fantāziju pasaulei. Piepildīt šo mirkli ar man vērtīgo nozīmē piepildīt savu dzīvi.

Mērķis un process

Mērķis ir svarīgs orientieris – tas dod virzienu manai kustībai. Mērķis mobilizē spēkus un iedod struktūru tam, ko daru. Mērķis man ir vajadzīgs, bet tas var pavērsties pret mani pašu, ja aizmirsīšu, ka tas ir tikai orientieris, nevis piepildījums pats par sevi.

Tikpat bieži kā cilvēks cieš no bezmērķības, viņš cieš arī no nesasniegtiem mērķiem. Ja ciešanas ir no bezmērķības, tad nav izdevies atrast savas vērtības. Ja ciešanas ir no nesasniegtiem mērķiem, tad pieķeršanās nākotnes fantāzijām bijusi spēcīgāka nekā dzīvošana esošajā mirklī.

Ir cilvēcīgi justies slikti par nepiepildītām gaidām. Bet ir dota arī cita iespēja: gūt piepildījumu no procesa. Es ceļu, daru, būvēju, cīnos, plānoju… zinu, ka tam ir svarīga nozīme, bet zinu arī, ka sasniegtais nav un nebūs tikai manā varā.

Pieņemšana un paļaušanās

Nenoteiktība vienmēr ir īsta. Sajūta, ka varam panākt stāvokli, kad visu svarīgāko kontrolējam, vienmēr ir ilūzija. Kad nenoteiktības sajūta uzbango (līdzīgi kā šajā vēsturiskajā brīdī, kurā dzīvojam) – mēs patiesībā kliedējam maldus un pietuvināmies īstenībai. Mēs ieraugām to kailu un neaizsargātu, bet patiesu. Un šajos apstākļos mēs varam patiesi ieraudzīt sevi.

Pieņemt īstenību, manuprāt, vienmēr ir trauksmainu turbulenču ceļš, bet tas dod arī spēku un iespējas dziļam piepildījumam. Ir kaut kas daudz augstāks par cilvēku. To nevarētu mainīt, pat ja gribētu. Varam tikai mācīties pieņemt un paļauties.

Novēlējuma vietā

Es gribu, lai pasaulē būtu vairāk labestības. Es gribu, lai Latvija būtu droša, plaukstoša un lai tajā dzimtu vairāk bērnu. Es gribu, lai mantojums, ko esam saņēmuši no senčiem, būtu svētums vēl daudzām paaudzēm. Es gribu, lai mēs spētu pastāvēt par sevi, kad sastopamies ar netaisnību. Es gribu, lai mēs stiprinām viens otru ar gaišu attieksmi neatkarīgi no tā, kādi ir mūsu ikdienas pienākumi, politiskās izvēles vai sociālais statuss. Es ticu, ka to visu grib vēl daudzi no mums, un es zinu, ka tieši tagad un šeit mums katram ir kaut kas, ar ko to piepildīt.

Raivis Dzintars