Kristofs Blaus: jūra un vējš ļauj nomest biznesa ikdienas tempu

Burājot vissvarīgākā ir komanda

Kristofs Blaus ar jūru ir uz «tu» gandrīz 20 gadus. «Burāt sāku 16 gadu vecumā. Vienu vasaru gribēju nopelnīt naudu un piedalījos ģimenes draugu jahtas atjaunošanā, slīpēju klāju. Uz skolas beigšanu viņi man uzdāvināja mācību braucienu – vietu ekipāžā uz viena no pasaulē lielākajiem buriniekiem, kur pavadīju nedēļu. Man jūrā ļoti patika. Tad kādu laiku aizrāvos ar vējdēli, bet pēdējos 10 gadus esmu jahtu kapteinis,» stāsta uzņēmējs.

Vēja enerģija rada ne tikai elektrību  – tā var uzpildīt arī iztukšotas cilvēku «baterijas». Burāšanu kā hobiju Kristofs Blaus izvēlējies apmēram 24 gadu vecumā, kad apzināti meklējis veidu, kā atbrīvoties no stresa, ko radīja darba ikdiena tikko uzsāktajā biznesā. «Izejot jūrā, rodas sajūta, ka visa kņada un problēmas paliek krastā. Ikdienā esmu kopā ar 60 cilvēkiem, bet burājot to visu var nolikt uz pauzes uz kādu nedēļu vai ilgāk – ir tikai laiva, daži cilvēki, jūra, laikapstākļi un kartes, un tas ļauj nomest tempu. Mans otrs hobijs – teniss – tik ilgstošu atpūtu nesniedz. To stundu, kamēr spēlēju, protams, par darbu nedomāju, bet tenisu nevar spēlēt nedēļu no vietas,» stāsta uzņēmējs. 

Viņš ir burājis Adrijas, Egejas, Jonijas, Karību, Baltijas jūrā, pāri Atlantijas okeānam, un ir piedzīvotas dažādas situācijas – gan neaizmirstami skaisti brīži, gan slikti laikapstākļi un tehniskas problēmas, kad nācies ātri reaģēt un risināt radušos situāciju. Kristofs Blaus uzsver – laikapstākļi, maršruts un jahta ir tikai ārējie apstākļi, īsto brauciena raksturu veido komanda, kas par 80% nosaka, cik šis piedzīvojums būs atmiņā paliekošs: «Vairāku dienu brauciens – tas nav uz pāris stundām iziet līcī paburāt, kopā dažos kvadrātmetros būs jāpavada daudz laika. Ir nācies piedzīvot braucienu, kurā ir ļoti slikts laiks, bet komanda salasījusies forša, un tas ir bijis viens no labākajiem ceļojumiem. Un izveidot labu komandu – tas ir kapteiņa pienākums. Svarīgi, lai ne tikai tev pašam šie cilvēki patīk, bet viņi arī kopā labi jūtas.»

Kas burāšanai kopīgs ar biznesu?

Tieši tāpat kā biznesā ir procesi, kurus var īstenot, tikai skaidri sadalot pienākumus, arī uz jahtas katram ir jāzina sava loma. Kāds atbild par dzeramo ūdeni, cits – par galda vai klāja sakopšanu, vēl kāds – par enkuru vai stūrēšanu.

«Lietas nenotiek pašas no sevis, uz laivas katram ir savs pienākums, jo neies taču visi seši cilvēki mazītiņajā virtuvē gatavot ēst. Tas ir līdzīgi kā biznesā, kur mārketinga speciālisti atbild par mārketingu, bet programmētāji – programmē. Un pienākumi ir jāsadala krastā, kad cilvēki ir priecīgi par gaidāmo braucienu, labprāt piesakās dažādiem darbiem un pēc tam tos arī godam izdara. Ja tiešām ir ziepes un slikts noskaņojums, teksti par to, ka vienam otrs jāatbalsta, nāk par vēlu un netiek uztverti diez ko labvēlīgi,» stāsta Kristofs Blaus.

«Kapteinim jau laikus ir jāizskaidro komandai klāja noteikumi: gan ļoti praktiski – kā apsaimniekot ūdens krājumus, pārtiku, atkritumus, ikdienas paradumus, gan mentāli – ko darīsim, ja būs auksti, šūpos, radīsies tehniskas problēmas, pazudīs elektrība, apstāsies dzinējs, niķosies enkurs. Kad ir auksti, gribēsies ielīst vienā no divām vietām uz laivas, kur ir aizvējš, bet padomā, ka salst visiem, un tā vietā, lai censtos ieņemt labāko vietu, parūpējies par citiem. Ja gribas ēst un ir nelaba dūša, atceries, ka visi kopā ēda pirms septiņām stundām un visiem ir nelabi. Ir svarīgi nesākt uzstāties kā cietējam, bet rūpēties, lai katrs justos, cik iespējams, labi. Ja komandā valda tāda domāšana, tad parasti viss izdodas ļoti forši un slikti apstākļi tikai vēl vairāk izceļ savstarpējo labestību.»

Arī burāšanā tāpat kā biznesā jebkura situācija var eskalēties pilnīgi negaidīti, un ekstrēmas situācijas veidojas no nekā. Pat burājot mierīgā laikā, kāds var pārkrist pār bortu. Atejot no piestātnes, virves gals var uzmest ķiņķi, ieķerties aiz klampas krastā, un mierīgas atiešanas vietā jau var domāt par zvanu apdrošinātājam.

«No burāšanas baidīties nevajag, taču mazliet jāiespringst ir vienmēr – arī kapteinim, jo vajadzīga liela rūpība un komandas koordinēšana, lai viss droši izdotos. Īpaši riskanta parasti ir jahtas pienākšana un atiešana no ostas, jo tieši piestātnēs notiek lielākā daļa avāriju – sadursmes ar citām laivām, nejauši izrauj kādai laivai enkuru, kaut kas uztinas uz dzenskrūves. Atklātā jūrā uz visām pusēm ir jūdzēm daudz vietas un daudz laika, lai situāciju risinātu, bet piestātnē – tikai dažas sekundes, jo tu esi pāris metru attālumā no betona apmales vai citas laivas, kurā nevajadzētu ietriekties. Svarīgi, lai katrs zina savu lomu šajā manevrā un atbilstoši reaģē, ja rodas sarežģījumi,» stāsta Kristofs Blaus.

Gatavoties vajag krastā, lai varētu izbaudīt jūras dāvanas

«Visos braucienos pienāk brīdis, kad komanda ir sadraudzējusies un tik labi sastrādājusies, ka iestājas īsts kaifs un liekas – šitā varētu vēl mēnesi. Tas parasti notiek apmēram trešajā dienā. Organizējot jaunu braucienu, tieši to momentu gaidu,» stāsta uzņēmējs. Lai gan ir burājis daudzos ūdeņos, kā vienu no skaistākajiem braucieniem viņš atceras ceļojumu no Rīgas uz Roņu salu: «Tur ir tāds posms, kur zona pazūd uz četrām stundām un nekas nav redzams, apkārt tikai jūra. Kāds spēlē ģitāru, mēs tur lēnām slīdam, ir mierīgi ūdeņi, skaista Baltijas jūras pelēkā krāsa ar pelēkām debesīm – un sajūta, ka esam tikai četri cilvēki uz pasaules un vispār nav nekādu problēmu. Maģiska pieredze.»

Citā reizē, ar draugiem burājot pāri Atlantijas okeānam uz Tobago, Karību jūras tuvumā ceļotājus sagaidījis apmēram simt delfīnu bars – tie krietnu brīdi lēkājuši apkārt jahtai un nākuši pie borta draudzēties. «Bijām pavadījuši divas nedēļas jūrā. Divās nedēļās var pagūt izrunāt visus tematus, noklausīties visus jokus, kas katram ir krājumā, tāpēc bijām atkal gatavi sabiedrībai. Un pirmā sabiedrība, kas mūs sagaidīja, bija delfīni,» atmiņās dalās Kristofs Blaus.

Viņš atzīst – jo vairāk iespringsi gatavojoties, jo labāk varēsi izbaudīt savu piedzīvojumu. Arī visizsmeļošākās zināšanas un plašākā pieredze neglābj no kļūdām, un kļūdās pat vislabākie kapteiņi, stūrmaņi vai komandas biedri. Taču riskantu situāciju sekmīga risināšana prasa visas komandas spēju patstāvīgi saskatīt problēmas un rīkoties, nevis uzskatīt sevi par pasažieriem un noskatīties no malas. Šīs pūles ir to vērtas, lai kā bezrūpīgi un laimīgi pasažieri varētu izbaudīt maģiskos mirkļus, kurus katrā braucienā dāvina jūra.