Kas ir “Iekšējais bērns” un kā par to rūpēties?

Savas gaitas šajā pasaulē uzsākam gandrīz kā baltas lapas. Mācāmies mijiedarboties ar apkārtējo pasauli un apmierināt savas vajadzības. Un katrs šajā procesā gūstam atšķirīgu pieredzi un atziņas.

Mūsu agrīnās attīstības apstākļi  – ļoti būtiski mammas vai viņas aizstājēja vērība, sensitivitāte, iejūtība pret bērnu – nosaka, cik veiksmīgi tiksim galā ar dzīves sākumposma uzdevumiem.

Tie ir apmēram pirmie septiņi dzīves gadi, kad iegūstam pamatinstrukcijas un priekšstatu par to, kā strādā pasaule, kā risināmas problēmas, kā iegūstams kārotais, ko drīkst/nedrīkst gribēt, prasīt, kā veidot attiecības, kas ir mīlestība utt. Psihoanalītiskās teorijas klasiķi – Zigmunds un Anna Freidi, Donalds Vinikots, Eriks Eriksons, Margareta Mālere, Melānija Kleina – savā praksē izdarījuši vērtīgus secinājumus par psihiskās attīstības gaitu, katra vecumposma izaicinājumiem un, kā tas saistīts ar vēlākās dzīves traucējumiem un problēmām.

Domājot par psihes jeb personības attīstību jāpatur prātā, ka psihe nav viens veselums – tai piemīt sarežģīta uzbūve. Psihiskā attīstība norit “attīstības līnijās”. Iztēlojieties profesionālo skaņu pulti -  vairākas vertikālas līnijas viena otrai blakus un uz katras līnijas bīdāms kursors. Uz katras līnijas kursors var atrasties atšķirīgā pozīcijā – uz citas, augšā, citas lejā vai pa vidu. Proti, katra psihiskās attīstības līnija var būt dažādi attīstīta – spēja veidot veselīgas attiecības, spēja rūpēties par sevi, spēja risināt konfliktus, spēja virzīties uz savu mērķi, spēja rotaļāties – vēlāk strādāt u.c. Tātad, ne katru attīstības līniju mums ir bijusi iespēja attīstīt. Tās, kas palikušas lejā arī veido mūsu iekšējo bērnu, proti, daļa manis ir tāda pati kā bērnībā – tā it kā kādi no iekšējiem orgāniem – niere, akna, liesa – būtu apstājušies savā attīstībā un savu funkciju pildītu atbilstoši bērna ķermenim.

Vispārinot var teikt, ka iekšējo bērnu veido tās lietas psihē, ar kurām savā reālajā bērnībā nevarējām tikt galā. Turklāt tās ir ne tikai pieminētās attīstības līnijas, bet arī emocionālie pārdzīvojumi, ar kuriem nevarējām tikt galā. Pieaugušā dzīvē šīs emocijas ir traucējošas kaut arī šķiet gluži neracionālas un situācijai neatbilstošas. Tā it kā tas “es”, kurš piedzīvoja šīs emocijas bērnībā, joprojām turpina tās pārdzīvot tik pat spilgti kā tad. Sadzīvē pietiek ar pavisam nelielu atgādinājumu par pagātnes notikumiem, lai emocijas uzliesmotu ar tā laika spēku.

Attīstības līnijas nosaka, cik efektīvi tiekam galā ar pieaugušā dzīves uzdevumiem. Kad kāda attīstības līnija nav progresējusi, mums trūkst iemaņu, kā risināt attiecīgo uzdevumu – šajā jomā mēs esam kā bērns, kuram nav stratēģijas, kā tikt galā.

Jau tā ne visai patīkamajai situācijai pievienojas izdarītie pieņēmumi par sevi un apkārtējo, un emocionālais vērtējums – ja mamma nav atsaucīga pret mani, tad es neesmu viņas uzmanības vērts, manas vajadzības nav svarīgas, pasaule nav vieta, kur just apmierinājumu, šādas ir mīlestības attiecības, šādi jāizturas pret bērnu utt.

Tātad iekšējais bērns atspoguļo bērnībā neatrisinātos attīstības uzdevumus, traumu radītās emocionālās pēdas un sāpīgus secinājumus par sevi un dzīvi.

Par laimi iekšējam bērnam iespējams palīdzēt un kļūt par nobriedušu pieaugušo. Tas gan ir process, kurā vajadzīgs palīgs – psihoterapeits , psihologs vai kāds cits garīgais skolotājs.

Viss sākas ar iekšējā bērna ieraudzīšanu un atzīšanu. Kamēr mēs domājam par sevi kā par psihiski viengabalainu būtni, kam nepiemīt pretrunīgums un daudzšķautņainība, dziedināšanas nav iespējama. Ar profesionāļa palīdzību un iekšējās novērošanas attīstīšanu iespējams sākt ieraudzīt, ka dažos brīžos es rīkojos un jūtos gluži kā bērnībā.

Ilgtermiņa psihoanalītiska psihoterapija vai psihoanalīze iekšējo bērnu dziedina tā, it kā vēlreiz izdzīvojot agrīno pieredzi, taču šoreiz attiecībās ar kvalitatīvu, īpaši apmācītu vecāku – psihoanalītiķi vai psihoterapeitu. Šī sadarbība parasti ilgst vairākus gadus.

Savā profesionālajā darbībā un sava iekšējā bērna dziedināšanas procesā esmu piedzīvojusi šo dziedināšanas veidu – psihoanalīzi 10 gadu garumā. Tas ir veidojis pamatīgu izpratni par savu iekšējo pasauli un to, kā strādā cilvēka psihe.  Taču es neapstājos pie psihoanalīzes un turpināju atklāt arī citas prakses – šamaniskie ceļojumi, holotropā elpošana un atdzimšanas elpas prakse. Pēdējo apguvu, lai šo metodi piedāvātu saviem klientiem. Visa šī pieredze ir pamatā manis izstrādātajam iekšējās pasaules transformācijas kursam, kas iekļauj arī iekšējā bērna dziedināšanu.

Vispirms mācāmies vērot savu domu saturu, lai atklātu pamatpārliecības par sevi un pasauli, kas mūs nosaka. Kad atklātas pirmās atziņas par savu būtību, mācāmies, kā strādājot ar afirmācijām (pozitīvi apgalvojumi, veidoti pretēji katra individuālajām negatīvajām pārliecībām par sevi), tās transformēt par sev labvēlīgām. Attiecīgi mainīsies arī dzīves pieredze. Šajā praksē īpaša nozīme tiek veltīta, lai apzinātu un atbrīvotos no informācijas un emocijām, kas piesaistīta negatīvajai atziņai par sevi.

Iekšējais bērns tiek sastapts caur vizualizācijām un meditācijām. Tiek ieraudzītas un pieņemtas viņa vajadzības un meklēti praktiski veidi, kā šīs vajadzības apmierināt. Tā šī psihes daļa iegūst vajadzīgās rūpes un var pieaugt un nobriest.

Visa procesa laikā tiek pielietota atdzimšanas elpas prakse. Tā ir aptuveni 1 h gara aktīva apzināta savienotas elpas prakse (nav pauzes starp ieelpu un izelpu), kas jau pēc 5–10min rada izmainītas apziņas jeb transa stāvokli. Šīs metodes pamatlicējs ir Leonards Orrs. Tā palīdz atbrīvoties no uzkrātās emocionālās spriedzes; nonākt kontaktā ar neapzināto un izstumto sevī, integrējot un padarot to par savu resursu; atbrīvoties no emocionālo ievainojumu radītajām sekām; dziļi relaksēties un atslābināties. Šī elpošanas prakse ir pilnīgi droša, jo ķermenis un prāts izmanto savus dabiskos aizsargmehānismus, lai sastaptos ar tādu neapzinātās informācijas apjomu, kas nav kaitējošs un ir apstrādājams.

Kopumā var teikt, ka šāda sevis transformācijas metode ir ļoti mērķtiecīga un aktīva. Tā paredz pamatīgu klienta iesaisti, jo daudz jāstrādā patstāvīgi starp sesijām. Tā iespējams krietni paātrināt savu izaugsmes procesu un baudīt savu dzīvi!

Piesakies kursam “Iekšējā bērna dziedināšana” jau tagad, sākums 6. aprīlī – https://daubergasprakse.lv/izaugsmes-prakse-pieaugusajiem

Par psiholoģi Natāliju Daubergu:

Mani sauc Natālija Dauberga un psihiskās veselības jomā darbojos jau vairāk nekā 20 gadu. Esmu ieguvusi pilnu psihologa izglītību un sertificēta klīniskās, veselības un konsultatīvās psiholoģijas jomā. Pastāvīgi rūpējoties par savas personības izaugsmi. Esmu dziļi iepazinusi psihoanalītisko domāšanu, atdzimšanas elpas praksi u.c. psihisko veselību veicinošas tehnikas. Šī pieredze un zināšanas veido manu unikālo pakalpojumu klāstu, lai Tu varētu kļūt par saimnieku savam prātam, emocijām, uzvedībai, kļūtu apmierināts ar attiecībām savā dzīvē, iepazītu sevi un atklātu savas dzīves ceļu.

Aicinu aplūkot arī citas prakses un terapijas veidus: https://daubergasprakse.lv